2.diena

Roma. Rīts. Ceļos 6:30. Marčiks man piezvanīja 6:45, bet es jau biju pamodusies Yellow hostelī Romā... Dodos uz vilcienu, abas milzu somas atkal bija kļuvušas aktuālas... ~30kg, turklāt viena nenormāli smaga, otra pietiekoši viegla, lai nekļūtu kaitinoša. Stacija pilna, kaut gan ir agrs. Visi kaut kur dodas. Biļetes nopirkt uz Perudžu nav sarežģīti, tikai jādodas pie kasēm un viss ok vai arī var izmantot tos aparātus, kas stacijā sastopami... no tiem man mazliet bail, tāpēc eju pie kasēm un par aptuveni 10 eur iegūstu savā īpašumā tiesības doties uz Perudžu... beidzot. Interesanti, ka no lidostas uz Romuas Termini staciju biļete maksā 11 eur (40 min brauciens), bet uz 200 km attālo 3 stundu braucienu gandrīz tik pat... lidostas monopols?! No lidostas taksis maksājot ap 45 eur... nu, ir ar ko salīdzināt!!! Tātad, vilciens 7:45, bet vēl 7:25 nav zināms, no kuras platformas tas aties...itāļu kavēšanās? Diez vai, jo, redz, vilcieni gan atiet tieši laikā, neskatoties uz to cik Tu kavējies vai nekavējies un kāda ir Tava tautība. Tā lūk... Pēc vairāku man līdzīgu Perudžas vilcienu meklētāju aptaujāšanas, nokļūstu uz īstās platformas (vienas no 30!!!) un esmu vilcienā!!! Juhū!!! Vilcienā iekāpj arī klasiska itāliete ap gadiem 40mit, ļoti skaista... pa manam. No sākuma viņa mani uzrunā itāliski, kad saprot, ka es neko nesaprotu, to pašu jautājumu uzdod blakus sēdošajiem puišiem... Vai itāļiem tāpat kā frančiem, ir prātā, ka visi, kas atrodas viņu valstī zina valodu? Un vispār, kādā sakarā mums, letiņiem (lettones) ir iegājies Čau (Chiao)?!

Perudža. Un tad nu es beidzot te nokļuvu. Stacija maza... bet pilsēta būtu milzīga, ja vien neslietos stāvus kalnā!!! Taksis līdz centram ap 11 eur, tā man stāsta informācijā, bet tajā pašā autobusiņš 1 eur – ko, protams, arī izvēlos! (: man tiek laipni paskaidrots, kā un kur varu nokļūt... tālāk dodos busiņā. Biļetes gan jānopērk pirms tam biļešu kioskos, jo pie šofera jau 1,50 eur, tā arī izdaru un lecu iekšā, lai dotos uz centru (par lekšanu, protams, nevar būt ne runas, jo 2 koferi dara savu). Lai tiktu uz erasmus ofisu, sadomāju beidzot pēc ilgiem laikiem ar viņiem sazvanīties, tā kā tur darbiņš sākas 11tos, bet nu jau ir pus12mit, tad tik zvanu... vairākas reizes, līdz sazvanu Paolu Faticoni un atkal pēc vairākiem zvaniem noskaidroju (aptuveni), kur tas atrodas... tomēr pēc ilgas klaiņošanas pa 4.novembra laukumu tā arī man neizdodas atrast nr.23, lai gan tāda adrese viņiem esot gan... konsultējos ar vairākiem garāmgājējiem, tomēr viņi zināja gandrīz tikpat cik es... tad iegāju kaut kādā tūrisma vai pasta darbnīcā, tā vismaz izskatījās, tur gan man visi dievojās, ka inglese (angliski) nerunājot, bet vienu izbīdīja priekšā, viņš arī nezināja, kur tāds nr.ir, tomēr pēc tam, kad ieteicos par erasmus, uzreiz saprata par ko ir runa un, izrādās, es tur blakus visu laiku biju stāvējusi, tikai jāiet iekšā pa muzeja ieeju (claro) un tad jākāpj 3 stāvus uz augšu... nū jā... kā tad... diezgan drosmīgi nolemju savu koferi atstāt aiz milzīgām un smagām koka durvīm un otru (ar visiem dokumentiem) ņemu līdzi. Tiku tad nu beidzot līdz Paolai, kura, mani ieraudzījusi, teica, ka es tāda anxious visu laiku esot bijusi... ou God!!! Protams, ņemot vērā visu, kas man tagad ar tiem fuckinajiem koferiem ir jāpārdzīvo... njam, tādā ziņā es arī esmu plānotājcilvēks... (: Izrādās, man pie viņas vajagot nākt tikai martā, kad man mācības sāksies... bet viņa man iedeva adresi un atzīmēja uz kartes (nepareizi, kā vēlāk izrādījās), kur tad ir tas birojs, kur man par naktsmītnēm jāiet runāt... līdz tā slēgšanai palikušas kādas 45 min, bet man vēl jāšķērso puse pilsētas centra (bruģētas, šauras, līkumotas un caurumainas ieliņas augšup un lejup)!!!! Pēc miljons stundu ilgas maldīšanās un palīdzības lūgšanas, es tomēr tieku 12:45 pie īstajiem cilvēkiem, kas burās pa saviem papīriem un skaidrā itāļu valodā man skaidro, ko meklē un ko tieši nevar atrast. Kad beidzot esmu uzieta, izrādās, es studēšu ekonomiku (economia) un tādēļ man ir tikai 2 varianti, kurās kojās palikt – tālajās vai tālajās no centra!!! Yeah... paņēmu vienas, kas man tika ieteiktas kā labākas... nu, ok, tagad tikai līdz turienei jātiek... daži vietējie onkas par mani apžēlojās, ieraudzījuši manus koferus un kādu pusstundu meklēja man piemērotu maršrutiņu, brauca ar zīmuļiem pa karti, zvanījās uz vietējo 1188, skatījās, lai nav trepes pa ceļam un tā... beigās izrādījās, ka pa 50 m garām trepēm man būšot jākāpj gan, pēc tam ar vienu autobusu līdz tai pašai rīta stacijai, ar otru no stacijas uz kojām... khmm... stacijā nokļuvu ar nederīgu biļeti (autobusa), izkāpu ārā, paskatījos pulkstenī (14:05) un sapratu, ka ar tiem autobusiem nekādos 4os atpakaļ uz EILC tikšanos netikšu, nekādā jēgā... paņēmu taksi. Pa 13 eur ar kaulēšanos, jo man esot daudz un lielas somas, viņš mani uz tām kojām aizvedīšot... nu, ok. Aizveda un ekonomikas fakultāti, tikai tam mēs ar taksistu, kas ne vārda angliski nesaprot, vienojāmies, ka tā nav īstā vieta, kur gulēt pa nakti un dzīvot, neprasot papildu samaksu viņš mani aizveda uz īsto vietu....

Kojas. Man konfiscēja pasi un jauki puiši un meitenes smaidīgi man patiešām palīdzēja! Jau tajā ADISU ofisā uzzināju, ka man būs 92.istabiņa un viņi arī šeit to laipni akceptēja!!! Domāju, beidzot būs mieriņš... kaut gan jau pus3... un laiks līdz 4iem vairs nebija daudz. Aizejam līdz 1.stāvam, kas, nez kāpēc, atrodas otrajā stāvā un tur uz abām pusēm tūkstots metrus gari gaiteņi ar mazām durtiņām – vienas baltas durtiņas pie otras, vienas pie otras un tā visā stāvā 100 istabas!!! Istabā nr.92 jau dzīvo sarkanmate, kura manam iekšā laidējam nodeklamē garus teikumus itāliski un kopā ar viņu, bet uzsmaidot man, ātri aizsteidzas atpakaļ uz lejas stāvu.... Stāvu milzu platajā koridorā un gaidu....gaidu viņus atgriežamies. Jaunieši pie atvērta loga pīpē, ai, viņi visur pīpē, viņi pīpē stacijā, kur nevar paiet garām norādei „stacijā pīpēt aizliegts”, viņi pīpē istabiņās, kaut gan koidorā un uz balkona, kas katrai istabiņai savs, arī ir iespējams to darīt... Sarkanmate atgriezās tikpat smaidīga un paskaidroja man situāciju – šobrīd viņa 2-vietīgajā istabā dzīvo viena, jo viņas draudzene, kas devusies erasmusā atgriezīsies jau 4.ferbuārī... how nice. Bet rītdien jau mani, iespējams, pārliks uz citu istabiņu... vai arī to meiteni. Tā nu somas neizkrāmēju un pusotrstāvīgajā istabiņā šonakt nakšņošu!!! Sarkanmate bija ļoti laipna, paskaidroja man par autobusiem visko, piedāvāja kafiju un bija mazliet uztraukusies, jo viņas angļu valoda īsti laba neesot.... nu ko, nevar noliegt.

EILCS.
Ar autobusiņu veiksmīgi pus4os tiku līdz centram, pa ceļam apēdot vakardien nopirktu sviestmaizi...ak jā, tā arī pirmā ēdienreize... bet nav jau apetītes tādā stresā. Tikpat veiksmīgi un BEZ SOMĀM nokļuvu savā Univerista per Stranieri uz valodu kursu Welcome Day, kur sanākuši bija visvisādi itāļu valodas zinātāji un nezinātāji no dažādām pasaules valstīm...Reģistrēšanās, ievadprezentācija, apsveikuma runas mums, darba plāniņš, studentu kartes un uzkodas. Pils ar šķiņķmaizītēm un desu burgeriem.... ok, kāds salds kruasāns arī gadījās. Laikam bij labi... mazliet iepazinos ar Ungāru meiteni, kuras vārdu gan neatceros, bet viņa zinot itāļu valodu vidēji labi, tāpēc vārds varbūt arī nav būtisks – tāpat vienā grupā nebūsim. Viņi taisīšot 5as grupas, atkarībā no rītdienas eksāmena... Ah jā, rīt mums paredzēts rakstisks un mutisks eksāmens, kas arī noteiks mūsu katra grupu un līdz ar to grafikus un visādas tādas lietas. Eksāmens jau 8:45... vai 8:30... bļin. Atkal citā ēkā, kurā būs jāuzkavējas līdz 5iem, lai zinātu rezultātus. Rezultāts jebkurā gadījumā būs 23 stundas nedēļā itāļu valoda...nu, pēc tam IR jāmāk kaut ko!!! :D
Pēc gardajām maizītēm un dzērieniem, iegāju vēl veikaliņā, nopirku importa ābolus – lielus, sarkanus un šmaukstošus, kurus droš vien mazgāšu stundu, jogurtu parasto/dzeramo, jo karotīšu man nav.... un devos uz autobusu, lai tiktu atpakaļ kojās... kā es zināju pieturu, kur jāizkāpj – nesaprotu, bet aptuveni 10 min no centra. Nu, nav tik daudz, bet ar kājām aiziet nav iespējams, kaut gan klintīs te esot eskalatori!!! Skaista naktī pilsēta, skaista, bet tik un tā gribas mājas. Ļoti.

Miss L.