15.diena jeb ekskursija uz Florenci un Pizu.
14/02/2010 jeb Valentīndiena.
Rīts sākās ļoti agri, jau 5:20 biju pamodusies un sāku taisīties, jau kādos 6os obligāti bija jāiziet no kojām, lai paspētu normāli uz busu, kas atiet 6:45 no centra. Sataisījos pati un arī maizītes sapakoju, tā nu 6:10 izgāju no kojām. Tipināju diezgan ātrā solī uz centru, ieskrēju bankomātā, lai izņemtu vajadzīgos 38 eur, ar ko samaksāt par ekskursiju uz vietas un gandrīz tieši precīzi biju norunātajā vietā...vienīgā. Neviens cits, pat autobuss tur vēl nebija. Pēc kādām 5 min ieradās autobuss, piegāju pie tā un izrādās bij īstais, samaksāju onkulītim, kas savukārt izrādījās gids tos pašus 38 eur un iekļuvu sarakstā... arī pārējie braucēji pamazās saradās, atnāca arī man pazīstamie poļu farmaceiti/es, tie bij ļoti priecīgi, ka man vietiņa arī atradusies, vispār viņi tādi ļoti draudzīgi un jauki ir! (: Autobuss pilns nebija, daudzi sēdēja pa vienam, tas varēja būt kāds 30-40vietīgs un mēs bijām kādi 25 varbūt. Sēdēju kopā ar Moniku – savu poļu biedreni.
Brauciens sākās pilnīgi normāli – pirmās divas stundas mēs visi gulējām, tad piestājām benzīntankā, lai iedzertu rīta kafiju, kāds kaut ko apēda un tā... 20 min pauze. Braucām tālāk uz Florenci, tad jau gids kaut ko stāstīja, kas, diemžēl bija tīrā itāļu valodā, izdalīja mums materiālus, kuros par katru objektu diezgan daudz aprakstīts, bet tas arī itāliski, nu ko... neko. Ļoti aptuveni kontekstu saprast gan varēja. Nokļuvām Florencē vai ļoti tuvu tai un tur bija pirmais apskates objekts – klosteris, bet tur dzīvoja mūki – tādu arī sauc par klosteri? Pirmās 20 minūtes stāvējām praktiski pie ieejas, jo vai nu tur mese notika vai vienkārši nebija vēl atvērts – nezinu, bet pēc tam pa visu to pietiekoši lielo ēku mūs izvadāja mūks, kurš arī par katru telpu un pagalmu daudz stāstīja un, iespēj
ams, bija interesanti...Pēc tam mūs aizveda uz mazu veikaliņu, kur varēja nopirkt dažādus suvenīrus, mūku brūvētos vīnus un liķierus un tā... kopumā tas Florencē arī viss. Kopumā tur bijām kādu stundu, kas priekš Florences ir tieši 100 reizes pa maz! Florence esot ļoti skaista pilsēta, esmu to dzirdēju no daudziem un daudz reizes, bet mums, diemžēl īsti nesanāca to apskatīt, bet ar vilcienu tas ir diezgan ātri līdz turienei tikt, tad varbūt kādu citu dienu taisīsim otru raundu uz Florenci!
Turpinājumā braucām uz otro lielo apskates objektu – Pizu. Pēc kādām nepilnām 2 stundām jau bijām tur un autobuss tika novietots visu autobusu stāvvietā, no kuras tālāk ar parasto pilsētas busu var tikt līdz pilsētas mūriem, aiz kuriem jau iztālēm redzējām Pizas superslaveno torni! Pirms iekāpšanas pilsētas autobusā, kas 5min nokļuva līdz centriņam, gids mums pateica, ka 6os atkal tiekamies autobusā un braucam mājām, vai arī 17:30 pilsētas autobusa pieturiņā pie vecpilsētas. Tas nozīmēja, ka mums ir tieši 6 stundas laiks.... SEŠAS STUNDAS!!! Uz jautājumu – ko tik ilgi mēs Pizā darīsim, gids pēc brīža domāšanas teica: „Nuu...apskatīsiet torni, pilsētu, paēdīsiet pusdienas...un tā”. Ok, tas mazliet nošokēja, jo biju dzirdējusi, ka bez torņa īpaši daudz te nav ko darīt. Lai nu kā, nokļuvām centriņā un aiz pilsētas mūriem tikuši, Tornis bija mūsu priekšā! Tas patiešām bija ļoti šķībs, bet neviens no mums īsti nezināja kā to pateikt angliski, tāpēc pieturējāmies pie poļu varianta. Tad nedaudz vairāk par stundu uzņēmām ļoti daudz tipisko tūristu bildes, apskatījām torni no visām pusēm, arī nofotografējām no visām pusēm, tāpat kā ļoti daudzi tūristi mums apkārt... Nawars mums palasīja arābu valodā (viņa
tēvs ir no Sīrijas), tad uzzinājām, ka torni grauž mitrums gaisā un kaut kādi mikroorganismi vai kaut kā tā, uzbūvējot jau tas tāds uzreiz nebija. Izrādās, ka tas sākts būvēt jau ap 1100.gadu!!! Te gan radās augsne aizdomām par konspirācijas teorijām – tornis jau uzreiz uzbūvēts šķībs kā tūristu pievilināšanas objekts... tas tā. Patiesībā ļoti pārsteidza, ka tas ir tik balts, tā kā no marmora vai kaut kā tā, jo vienmēr bija licies, ka tas ir tāds tumšs, tā kā no akmens, bet – nē – ļoti skaists! Pēc tam devāmies papusdienot, tā kā man bija līdzi 5 maizītes ar sieru un 5 ar nutellu, tad man aktuālāk bija tikt pie lielas krūzes tējas. Lai gan bija diezgan silts un patīkams, ļoti karsti nebija un vienubrīd pat nosala deguns! Atradām diezgan normālu picēriju, kāds paņēma picu, kāds (es) tēju, arī Monika beigās paņēma tēju, jo uz karsto šokolādi no paciņas (pulverīša) pa 2,50 viņa, protams, atteicās. Tā nu visus sacienāju ar savam maizītēm, pati arī paēdu un tā mēs – es un 5 poļi – devāmies tālāk. Bija palikušas mazliet vairāk par kādām 4 stundām...un nebija īsti ko darīt. Patiesībā pilsēta ļoti smuka, daudz velobraucēju, palmas un zaļumi, senas baznīcas un šauras ieliņas. Aizstaigājām līdz Arno upei un mazliet sajutāmies kā Venēcijā – daudzi tiltiņi, smuki un netīra upe! (: Pēc tam paņēmām izslavēto un ļoti garšīgo itāļu saldējumu...ghrr, tas bij ļoti labs un vienalga par to, ka nav karsts un vasara! Atgriezāmies vēl uzmest pēdējo skatienu tornim, augšā gan nekāpām un blakus esošajā bazilikā arī negājām, jo par katru 15 eur jāmaksā...esam tomēr tikai studenti. Toties neskaitāmie japāņu tūristi gan visu, visu apmeklēja un nofotografēja, hihi. Pēc tam vēl kādu stundu pasildījāmies McDonaldā, tad lēnām uz pieturu gājām, kur arī satikām pārējos ekskursijas biedrus, arī gidu.
Nogaidījām sabiedrisko autobusu kādas 15 min, tas nenāca. Gids arī nemācēja pateikt – kāpēc, jo saraksta viņam nebija, viņš tikai noteica, ka „vienmēr jau atnāk”...forši. Autobusam tika atmests ar roku un uz mūsu autobusu gājām kājām, nebija gan skaidrs kāpēc autobuss nevar atbraukt pie mums, bet gājām...pēc kādām 10 min gids saprata, ka esam mazliet nomaldījušies, viņš nezinot ceļu...mēģināja apturēt kādu mašīnu, lai uzzinātu pareizo virzienu, bet tā, protams, neapstājās, tad tomēr izpalīdzēja kāda garāmgājēja. Lai nu kā sekojām arī japāņu tūristu grupai un pēc brīža tikām pie sava busiņa. Jēj, beidzot siltumā! Izbraucām nedaudz pāri 6iem. Pa ceļam iekūlāmies sastrēgumos uz šosejas...diezgan lielos. Ai, es gulēju! Jocīgi gan, ka svētdienas vakarā ir tādi sastrēgumi vairāku kilometru garumā, bet tur ceļu remonti vai kas tāds... lai nu kā pēc kāda brīža piestājām benzīntankā un gids izsludināja 30 min pauzi...visi bija šokā, jo ļoti gribēja beidzot tikt mājās, lieki teikt, ka tā 6as stundas Pizā bija nogurdinājušas VISUS! Ok, benzīntanka pauze tomēr tika atcelta, braucām tālāk. Pēc vēl kāda brīža atkal piestājām citā benzīntankā un tagad jau bija 10min pauze. Visi tāpat palika autobusā, tikai gids un šoferis aizgāja pēc kafijas vai kaut kā tā...un pauze izvērsās uz minūtēm 30!!! Tas likās diezgan nejēdzīgi. Bija jau diezgan vēls un aizsūtīju Sārai īsziņu ar lūgumu paķert man kaut ko no vakariņām, jo uz tām noteikti nepaspēšu, bet izsalkums gan par sevi lika manīt. Kad jau tuvojāmies Perudžai, nolēmu aiziet pie šoferīša, lai noskaidrotu pa kuru ceļu brauksim iekšā pilsētā, jo varbūt tieši pa manu ielu (tur bieži brauc starppilsētu busi), tad es varētu izkāpt pie kojām un nevajadzētu vismaz pusstundu iet kājām no centra. Bet šoferis manu ielu nezināja (tā ir liela iela) un gids tāpat...viņš tikai zināja manas kojas un teica, ka otrajā apstāšanās vietā pēc stacijas es varot kāpt ārā – tas neesot tālu – Partidžani laukumā...nja, tādu es nezināju un nezināju arī kā no turienes uz savu koju celiņu tikt. Izdomāju, ka labāk kāpt ārā tur, kur sākām no rīta, tad vismaz zinātu kā tikt uz kojām. Viss autobuss man ņēmās palīdzēt, bet arī daudzi citi nezināja tādu laukumu un kā man no turienes uz kojām nokļūt... kad autobuss tur apturēja un gids vēlreiz pārprasīja vai kāpšu ārā vai nē, es atbildēju, ka, protams, nē, jo nezinu kur esmu... nākamajā krustojumā sapratu, kur esmu un ka te ir tieši mans celiņš un skaļi teicu, lai apstājas. Uz to man atbildēja, ka nevarot, jo aiz mums esot mašīna...lai gan tas prasītu tikai pāris sekundes 10tos vakarā...nē, viņš neapstāšoties! Super... Pēc kādiem pāris kvartāliem mani un vēl dažus tomēr izlaida, tie uz savām mājām, es atpakaļ uz pazīstamo krustojumu. Tā nu veiksmīgi pēc 15 min jau biju kojās (paredzēto 30 min vietā)! Nosūtīju Monikai īsziņu, jo viņa arī bija pietiekoši nobažījusies par manu mājās tikšanu....daudzi bija. Vienkārši lielākā daļa dzīvo centrā, tāpēc es biju neapskaužamā situācijā. Un Sāra...bija man no vakariņām paņēmusi tunča salātus, zaļās pupiņpākstis un vēl uzvārījusi makaronu zupu!!! Tas bija TIIIIK jauki!!! (: Vēl mazliet parunājos ar Marčiku skaipā, pēc tam jau sagurums ņēma virsroku un gāju beidzot gulēt....
Traka un interesanta ekskursija bija, tas gan... ne viss bija pozitīvi, bet atcerēšos droši vien to labāko! (:
Miss L.
14/02/2010 jeb Valentīndiena.
Rīts sākās ļoti agri, jau 5:20 biju pamodusies un sāku taisīties, jau kādos 6os obligāti bija jāiziet no kojām, lai paspētu normāli uz busu, kas atiet 6:45 no centra. Sataisījos pati un arī maizītes sapakoju, tā nu 6:10 izgāju no kojām. Tipināju diezgan ātrā solī uz centru, ieskrēju bankomātā, lai izņemtu vajadzīgos 38 eur, ar ko samaksāt par ekskursiju uz vietas un gandrīz tieši precīzi biju norunātajā vietā...vienīgā. Neviens cits, pat autobuss tur vēl nebija. Pēc kādām 5 min ieradās autobuss, piegāju pie tā un izrādās bij īstais, samaksāju onkulītim, kas savukārt izrādījās gids tos pašus 38 eur un iekļuvu sarakstā... arī pārējie braucēji pamazās saradās, atnāca arī man pazīstamie poļu farmaceiti/es, tie bij ļoti priecīgi, ka man vietiņa arī atradusies, vispār viņi tādi ļoti draudzīgi un jauki ir! (: Autobuss pilns nebija, daudzi sēdēja pa vienam, tas varēja būt kāds 30-40vietīgs un mēs bijām kādi 25 varbūt. Sēdēju kopā ar Moniku – savu poļu biedreni.
Brauciens sākās pilnīgi normāli – pirmās divas stundas mēs visi gulējām, tad piestājām benzīntankā, lai iedzertu rīta kafiju, kāds kaut ko apēda un tā... 20 min pauze. Braucām tālāk uz Florenci, tad jau gids kaut ko stāstīja, kas, diemžēl bija tīrā itāļu valodā, izdalīja mums materiālus, kuros par katru objektu diezgan daudz aprakstīts, bet tas arī itāliski, nu ko... neko. Ļoti aptuveni kontekstu saprast gan varēja. Nokļuvām Florencē vai ļoti tuvu tai un tur bija pirmais apskates objekts – klosteris, bet tur dzīvoja mūki – tādu arī sauc par klosteri? Pirmās 20 minūtes stāvējām praktiski pie ieejas, jo vai nu tur mese notika vai vienkārši nebija vēl atvērts – nezinu, bet pēc tam pa visu to pietiekoši lielo ēku mūs izvadāja mūks, kurš arī par katru telpu un pagalmu daudz stāstīja un, iespēj
ams, bija interesanti...Pēc tam mūs aizveda uz mazu veikaliņu, kur varēja nopirkt dažādus suvenīrus, mūku brūvētos vīnus un liķierus un tā... kopumā tas Florencē arī viss. Kopumā tur bijām kādu stundu, kas priekš Florences ir tieši 100 reizes pa maz! Florence esot ļoti skaista pilsēta, esmu to dzirdēju no daudziem un daudz reizes, bet mums, diemžēl īsti nesanāca to apskatīt, bet ar vilcienu tas ir diezgan ātri līdz turienei tikt, tad varbūt kādu citu dienu taisīsim otru raundu uz Florenci!Turpinājumā braucām uz otro lielo apskates objektu – Pizu. Pēc kādām nepilnām 2 stundām jau bijām tur un autobuss tika novietots visu autobusu stāvvietā, no kuras tālāk ar parasto pilsētas busu var tikt līdz pilsētas mūriem, aiz kuriem jau iztālēm redzējām Pizas superslaveno torni! Pirms iekāpšanas pilsētas autobusā, kas 5min nokļuva līdz centriņam, gids mums pateica, ka 6os atkal tiekamies autobusā un braucam mājām, vai arī 17:30 pilsētas autobusa pieturiņā pie vecpilsētas. Tas nozīmēja, ka mums ir tieši 6 stundas laiks.... SEŠAS STUNDAS!!! Uz jautājumu – ko tik ilgi mēs Pizā darīsim, gids pēc brīža domāšanas teica: „Nuu...apskatīsiet torni, pilsētu, paēdīsiet pusdienas...un tā”. Ok, tas mazliet nošokēja, jo biju dzirdējusi, ka bez torņa īpaši daudz te nav ko darīt. Lai nu kā, nokļuvām centriņā un aiz pilsētas mūriem tikuši, Tornis bija mūsu priekšā! Tas patiešām bija ļoti šķībs, bet neviens no mums īsti nezināja kā to pateikt angliski, tāpēc pieturējāmies pie poļu varianta. Tad nedaudz vairāk par stundu uzņēmām ļoti daudz tipisko tūristu bildes, apskatījām torni no visām pusēm, arī nofotografējām no visām pusēm, tāpat kā ļoti daudzi tūristi mums apkārt... Nawars mums palasīja arābu valodā (viņa
tēvs ir no Sīrijas), tad uzzinājām, ka torni grauž mitrums gaisā un kaut kādi mikroorganismi vai kaut kā tā, uzbūvējot jau tas tāds uzreiz nebija. Izrādās, ka tas sākts būvēt jau ap 1100.gadu!!! Te gan radās augsne aizdomām par konspirācijas teorijām – tornis jau uzreiz uzbūvēts šķībs kā tūristu pievilināšanas objekts... tas tā. Patiesībā ļoti pārsteidza, ka tas ir tik balts, tā kā no marmora vai kaut kā tā, jo vienmēr bija licies, ka tas ir tāds tumšs, tā kā no akmens, bet – nē – ļoti skaists! Pēc tam devāmies papusdienot, tā kā man bija līdzi 5 maizītes ar sieru un 5 ar nutellu, tad man aktuālāk bija tikt pie lielas krūzes tējas. Lai gan bija diezgan silts un patīkams, ļoti karsti nebija un vienubrīd pat nosala deguns! Atradām diezgan normālu picēriju, kāds paņēma picu, kāds (es) tēju, arī Monika beigās paņēma tēju, jo uz karsto šokolādi no paciņas (pulverīša) pa 2,50 viņa, protams, atteicās. Tā nu visus sacienāju ar savam maizītēm, pati arī paēdu un tā mēs – es un 5 poļi – devāmies tālāk. Bija palikušas mazliet vairāk par kādām 4 stundām...un nebija īsti ko darīt. Patiesībā pilsēta ļoti smuka, daudz velobraucēju, palmas un zaļumi, senas baznīcas un šauras ieliņas. Aizstaigājām līdz Arno upei un mazliet sajutāmies kā Venēcijā – daudzi tiltiņi, smuki un netīra upe! (: Pēc tam paņēmām izslavēto un ļoti garšīgo itāļu saldējumu...ghrr, tas bij ļoti labs un vienalga par to, ka nav karsts un vasara! Atgriezāmies vēl uzmest pēdējo skatienu tornim, augšā gan nekāpām un blakus esošajā bazilikā arī negājām, jo par katru 15 eur jāmaksā...esam tomēr tikai studenti. Toties neskaitāmie japāņu tūristi gan visu, visu apmeklēja un nofotografēja, hihi. Pēc tam vēl kādu stundu pasildījāmies McDonaldā, tad lēnām uz pieturu gājām, kur arī satikām pārējos ekskursijas biedrus, arī gidu.Nogaidījām sabiedrisko autobusu kādas 15 min, tas nenāca. Gids arī nemācēja pateikt – kāpēc, jo saraksta viņam nebija, viņš tikai noteica, ka „vienmēr jau atnāk”...forši. Autobusam tika atmests ar roku un uz mūsu autobusu gājām kājām, nebija gan skaidrs kāpēc autobuss nevar atbraukt pie mums, bet gājām...pēc kādām 10 min gids saprata, ka esam mazliet nomaldījušies, viņš nezinot ceļu...mēģināja apturēt kādu mašīnu, lai uzzinātu pareizo virzienu, bet tā, protams, neapstājās, tad tomēr izpalīdzēja kāda garāmgājēja. Lai nu kā sekojām arī japāņu tūristu grupai un pēc brīža tikām pie sava busiņa. Jēj, beidzot siltumā! Izbraucām nedaudz pāri 6iem. Pa ceļam iekūlāmies sastrēgumos uz šosejas...diezgan lielos. Ai, es gulēju! Jocīgi gan, ka svētdienas vakarā ir tādi sastrēgumi vairāku kilometru garumā, bet tur ceļu remonti vai kas tāds... lai nu kā pēc kāda brīža piestājām benzīntankā un gids izsludināja 30 min pauzi...visi bija šokā, jo ļoti gribēja beidzot tikt mājās, lieki teikt, ka tā 6as stundas Pizā bija nogurdinājušas VISUS! Ok, benzīntanka pauze tomēr tika atcelta, braucām tālāk. Pēc vēl kāda brīža atkal piestājām citā benzīntankā un tagad jau bija 10min pauze. Visi tāpat palika autobusā, tikai gids un šoferis aizgāja pēc kafijas vai kaut kā tā...un pauze izvērsās uz minūtēm 30!!! Tas likās diezgan nejēdzīgi. Bija jau diezgan vēls un aizsūtīju Sārai īsziņu ar lūgumu paķert man kaut ko no vakariņām, jo uz tām noteikti nepaspēšu, bet izsalkums gan par sevi lika manīt. Kad jau tuvojāmies Perudžai, nolēmu aiziet pie šoferīša, lai noskaidrotu pa kuru ceļu brauksim iekšā pilsētā, jo varbūt tieši pa manu ielu (tur bieži brauc starppilsētu busi), tad es varētu izkāpt pie kojām un nevajadzētu vismaz pusstundu iet kājām no centra. Bet šoferis manu ielu nezināja (tā ir liela iela) un gids tāpat...viņš tikai zināja manas kojas un teica, ka otrajā apstāšanās vietā pēc stacijas es varot kāpt ārā – tas neesot tālu – Partidžani laukumā...nja, tādu es nezināju un nezināju arī kā no turienes uz savu koju celiņu tikt. Izdomāju, ka labāk kāpt ārā tur, kur sākām no rīta, tad vismaz zinātu kā tikt uz kojām. Viss autobuss man ņēmās palīdzēt, bet arī daudzi citi nezināja tādu laukumu un kā man no turienes uz kojām nokļūt... kad autobuss tur apturēja un gids vēlreiz pārprasīja vai kāpšu ārā vai nē, es atbildēju, ka, protams, nē, jo nezinu kur esmu... nākamajā krustojumā sapratu, kur esmu un ka te ir tieši mans celiņš un skaļi teicu, lai apstājas. Uz to man atbildēja, ka nevarot, jo aiz mums esot mašīna...lai gan tas prasītu tikai pāris sekundes 10tos vakarā...nē, viņš neapstāšoties! Super... Pēc kādiem pāris kvartāliem mani un vēl dažus tomēr izlaida, tie uz savām mājām, es atpakaļ uz pazīstamo krustojumu. Tā nu veiksmīgi pēc 15 min jau biju kojās (paredzēto 30 min vietā)! Nosūtīju Monikai īsziņu, jo viņa arī bija pietiekoši nobažījusies par manu mājās tikšanu....daudzi bija. Vienkārši lielākā daļa dzīvo centrā, tāpēc es biju neapskaužamā situācijā. Un Sāra...bija man no vakariņām paņēmusi tunča salātus, zaļās pupiņpākstis un vēl uzvārījusi makaronu zupu!!! Tas bija TIIIIK jauki!!! (: Vēl mazliet parunājos ar Marčiku skaipā, pēc tam jau sagurums ņēma virsroku un gāju beidzot gulēt....
Traka un interesanta ekskursija bija, tas gan... ne viss bija pozitīvi, bet atcerēšos droši vien to labāko! (:
Miss L.
šitiem itāļiem vispār ir kāda izpratne par tūrismu?
AtbildētDzēst