Labrīt svētdienas rītā! Brīvdiena un nav ne jausmas ko darīt....
Saulīte spīd, debesis zilas, klausos radio swh, autobusi šodien nekursē, esmu pamodusies pus10tos no rīta. Gribas mājās.
Vakardiena bija mazliet grūta diena. No ballītes atgriezāmies tikai kādos 7os no rīta, tāpēc nogulēju visu vakardienu un pamodos tikai kādos pus5os vakarā!!! Un biju par to mazliet šokā! Bet nu, pirms tam biju bijusi augšā 24 stundas, tāpēc arī kārtīgi vajadzēja izgulēties.
Par 5dienas ballīti runājot, bez dažiem nepatīkamiem starpgadījumiem sākumā, kopumā varu teikt, ka ballīte bija jauka, iepazinos ar tādiem erasmus studentiem, ar kuriem iepriekš nebiju pazīstama un vispār diezgan interesanti un jautri bija!
Vakardien gan bija mazliet grūtāk...vēlu pamodos un jau jutos mazliet slikti. Bija grūti saprast – fiziski vai kā savādāk. Vēlāk kļuva pavisam auksti un nolēmu aiziet vakariņās, jo tad, kad paēd, vienmēr paliek siltāk! Tā kā Sāra devās uz vakariņām pie sava drauga, viņa atstāja man savu studenta karti, ar kuru es pa brīvu varēju paņemt vakariņas (viņai ir stipendija un viss ir pa brīvu – kojas un ēšana). Tā arī darīju – vakariņās paņēmu sautētu vai kaut kādu tādu lasi un makaronus ar papriku (!!), lieli paprikas gabali, tos mierīgi varēja izlasīt ārā. Kad atgriezos ar paplāti uz istabiņu, biju jau palikusi viena pati un atkal jau apetīte bija zudusi... Tāda sajūta, ka vēderā viss sažņaudzies un tad palika pavisam grūti... ļoti, ļoti grūti. Nolēmu ieslēgt mūziku, bet tad kļuva vēl smagāk. Pat tagad, par to rakstot, parādās asaras acīs... Tik ļoti gribējās mājās un tik ļoti negribējās šeit palikt...Iztērēju pusrulli tualetes papīra – asaras plus vēl iesnas...praktiski neiespējami nomierināties. Labi, ka piezvanīja Māris skaipā un kļuva mazliet vieglāk. Iedzēru nomierinošo tableti un pēc kāda mirkļa kļuva vēl vieglāk... Biju pārāk satraukusies un sadomājusies. Parasti ikdienā nav tik grūti, ir daudz vieglāk, jo... praktiski neesmu viena pati, bet, kad palieku viena, tad sadomājos visko...un ļoti sagribas mājās.
Naktī beidzot pēc ilgiem laikiem redzēju sapņus...sapņos es vēl biju mājās, liku itāļu valodas eksāmenu, kaut gan nebiju gājusi uz kursiem un mācījos krievu valodu... mazliet jocīgi. No rīta vēl galvā bija neskaidras nenoformulējamas domas, bet dziļas.
Ēdu jogurtu, bet nemaz negribas. Šodien vispār grūti saprast, ko gribas... Gribas vakarā atkal ar Marčiku parunāties, to gan.
19:49 Mans vakariņu laiks. Te pietiks arī rītdienas pusdienām. Pasta ar pesto mērci un tunča pica...mmm. Un Sāra vēl nav atgriezusies kojās, tāpēc arī vakariņas sanāca pa brīvu. Khih...
Miss L.
Saulīte spīd, debesis zilas, klausos radio swh, autobusi šodien nekursē, esmu pamodusies pus10tos no rīta. Gribas mājās.
Vakardiena bija mazliet grūta diena. No ballītes atgriezāmies tikai kādos 7os no rīta, tāpēc nogulēju visu vakardienu un pamodos tikai kādos pus5os vakarā!!! Un biju par to mazliet šokā! Bet nu, pirms tam biju bijusi augšā 24 stundas, tāpēc arī kārtīgi vajadzēja izgulēties.
Par 5dienas ballīti runājot, bez dažiem nepatīkamiem starpgadījumiem sākumā, kopumā varu teikt, ka ballīte bija jauka, iepazinos ar tādiem erasmus studentiem, ar kuriem iepriekš nebiju pazīstama un vispār diezgan interesanti un jautri bija!
Vakardien gan bija mazliet grūtāk...vēlu pamodos un jau jutos mazliet slikti. Bija grūti saprast – fiziski vai kā savādāk. Vēlāk kļuva pavisam auksti un nolēmu aiziet vakariņās, jo tad, kad paēd, vienmēr paliek siltāk! Tā kā Sāra devās uz vakariņām pie sava drauga, viņa atstāja man savu studenta karti, ar kuru es pa brīvu varēju paņemt vakariņas (viņai ir stipendija un viss ir pa brīvu – kojas un ēšana). Tā arī darīju – vakariņās paņēmu sautētu vai kaut kādu tādu lasi un makaronus ar papriku (!!), lieli paprikas gabali, tos mierīgi varēja izlasīt ārā. Kad atgriezos ar paplāti uz istabiņu, biju jau palikusi viena pati un atkal jau apetīte bija zudusi... Tāda sajūta, ka vēderā viss sažņaudzies un tad palika pavisam grūti... ļoti, ļoti grūti. Nolēmu ieslēgt mūziku, bet tad kļuva vēl smagāk. Pat tagad, par to rakstot, parādās asaras acīs... Tik ļoti gribējās mājās un tik ļoti negribējās šeit palikt...Iztērēju pusrulli tualetes papīra – asaras plus vēl iesnas...praktiski neiespējami nomierināties. Labi, ka piezvanīja Māris skaipā un kļuva mazliet vieglāk. Iedzēru nomierinošo tableti un pēc kāda mirkļa kļuva vēl vieglāk... Biju pārāk satraukusies un sadomājusies. Parasti ikdienā nav tik grūti, ir daudz vieglāk, jo... praktiski neesmu viena pati, bet, kad palieku viena, tad sadomājos visko...un ļoti sagribas mājās.
Naktī beidzot pēc ilgiem laikiem redzēju sapņus...sapņos es vēl biju mājās, liku itāļu valodas eksāmenu, kaut gan nebiju gājusi uz kursiem un mācījos krievu valodu... mazliet jocīgi. No rīta vēl galvā bija neskaidras nenoformulējamas domas, bet dziļas.
Ēdu jogurtu, bet nemaz negribas. Šodien vispār grūti saprast, ko gribas... Gribas vakarā atkal ar Marčiku parunāties, to gan.
19:49 Mans vakariņu laiks. Te pietiks arī rītdienas pusdienām. Pasta ar pesto mērci un tunča pica...mmm. Un Sāra vēl nav atgriezusies kojās, tāpēc arī vakariņas sanāca pa brīvu. Khih...
Miss L.
Mīļo,Laurinj!Lasu Tavas pārdomas un domāju,ka dzīve Tev ir devusi lieliskas iespējas izaugsmeii!To Tu novērtēsi pēc gadiem!Tu esi braša un fantastiski laba meitene!Esmu domās ar Tevi!Mīlestībā-Arnita:)))
AtbildētDzēstPiekrītu, ka tā varētu būt... savs rūdījums un pieredze jau par sliktu nenāk... ilgtermiņā. :)
AtbildētDzēst