3.diena. (2.februāris) 12:40 nu, laikam jau pusdienlaiks. Sēžu kojās un rakstu.
Rīts jau atkal agrs. Sāp pleci no vakardienas rakstīšanas, tā kā daru to pie rakstāmgalda... un tas ir nesamērīgi augstāks par krēslu, vai arī es esmu par īsu, kam gan būtu grūti piekrist. Nu, lūk, rīts sākās agri, bet laicīgi. Autobuss atiet 7:50, tad nu 10min pirms tam jau devos lejā uz tuvējo pieturu, pa ceļam gan paņemot pasi no reģistratūras onkuļa, kas šodien atkal bija cits – šodien bija galvenais direktors, pie kuru man jau iepriekš vajadzēja satikt. Tas mani ar visiem dokumentiem uzvilka augšā uz savu kabinetu, lika visko parakstīt un sadeva papīrus, ar kuriem uz banku jāiet samaksāt tos 150 eur par kojām. Līdz autobusam 5min palikušas, lai gan neesmu pārliecināta, ka mans pulkstenis precīzi sakrīt ar autobusos esošajiem...bet es kaut kā parasti paspēju! (: nedaudz ielūkodamās kartē, devos, manuprāt, pareizajā virzienā uz Univerista per Stranieri citu ēku, kur mums tas Entrance tests šodien paredzēts... interesanti, ka kartes ir pietiekoši vispārīgas, lai būtu vieglāk apmaldīties un tad, kad jau biju sajutusi mazu „nezinu, kur esmu”, pamanīju meitenes no vakardienas valodu kursu tikšanās (atpazinu pēc vienādajām un milzīgi piebāztajām mapēm), šodien viņām bija arī koferīši... nezinu, cik smagi, bet viegli pa turieni viņām iet droši vien nebija (maza šaura ieliņa ar trepēm, bet vismaz uz leju). Uzrunāju viņas, kopīgi ieskatījāmies kartē un tomēr ceļš tika pajautāts vietējam kungam... kopīgi līdz īstajai ēkai tikām.
Eksāmens. Nu, nezinu vai to var saukt par eksāmenu...viņi vienkārši pārbauda mūsu valodas prasmes, lai zinātu, cik slikti ar mums ir un varētu salikt grupiņās pa līdzīgajiem... khmm. Dots laiks – stunda. Sākām ar 15 min kavēšanos, protams. Viņi gan teica, ka tests jāpilda pat, ja esam pilnīgi iesācēji, es gan tam īpašu jēgu neredzu... lai nu kā, spītīgi mēģināju kaut ko rakstīt un nodevu apm.15 min laikā... palikusi pusstunda līdz runāšanas daļai. Ou well... Nolēmu pastaigāties. Apgāju apkārt mājai, bet tur TĀDS skats!!!! Pagalmam apjozta marga, aiz kuras neko nevar redzēt... it kā nekā nav, tikai klints uz leju un margas stūrī (skaistākajā vietā) 2 krēsliņi nolikti. Piegāju tuvāk un tur var redzēt daudz, daudz tālu. Stāvēju 20min un brīnījos, tas dod mieru, ļoti daudz miera. Tajās
20 minūtēs saulīte paspēja iesilt un kļuva pat karsti! Uz visām pusēm koki un klintis, starp kurām un uz kurām slejas mājas. Te nav jaunu māju, visas ir vecas, lai gan neizskatās tā no iekšpuses. Grūti pateikt konkrētu gadsimtu, bet tie ir viduslaiki ar mūsdienu izbojājumiem. Un visur slēģi, tam gan psiholoģisku skaidrojumu vēl neesmu piemeklējusi, bet tas varētu būt kaut kas ar privātumu saistīts...šai draudzīgajai un atvērtajai tautai, heh. Runāšanas daļa vsp bija vienkārši, jo tur viņa itāliski, es nesaprotu un varu iet mājās. Skaidras naudas rezerves pamazām izsīkst, ir jādodas samaksāt par kojām uz BancoPoste (karoče pastā), bet tur kartes (tieši manējo) nepieņem, tad nu 2vu banku automātus izmēģinājusi, ķeros pie trešā, kuram mana karte šķiet pietiekoši laba par 1,10 eur komisiju un izņemu naudiņu. Ah jā, pirms runāšanas testa iepazinos ar Bulgārijas delegāciju, ieraudzīju Lietuvas meiteni (iepazīties gan nekāda lielā vēlēšanās nav, viņa ir pārāk aktīva un jautra, bet par to citreiz). Bulgārijas delegāciju satiku arī tajā pašā pastā, kur viņiem varēju pastāstīt savu pieredzi par garo dokumentu rakstīšanu, lai būtu iespējams samaksāt par kojām.
Pēc tam mazliet pastaigāju pa pilsētu. Labi, ka līdz ir saulesbrilles. Visiem te ir saulesbrilles, jo bez tām vnk nevar...pat autobusa šoferim ir RayBan saulenes, nu ko, modes meka!? Mēģināju iegādāties studentu mēneša biļeti autobusiem, ko var izmantot arī citos transportos, bet tā arī man neviens īsti lādzīgi nevarēja paskaidrot ne kur man jāiet, ne kur jāpērk. NEVIENS NESAPROT ANGLISKI!!! ...bet pie tā pierod. Atgriezos kojās un mēģināju tikt pie interneta, kad direktoronkulis atcerējās, ka kojās arī dzīvo viena lettone, kuru steigšus sazvanīja un man bij jādodas pie viņas uz nr.30. Aizdevos arī. Sauc viņu Kristīne, tiku divkārši sabučota, viņa te dzīvo jau 2 gadus, mācās to pašu ko es. Pastāstīja, ka mācības man droši vien notikšot Asīzē (man jau sākotnēji bija tāda nojauta), bet jādzīvo esot te, tur neesot nekādas jēgas. Visu 2 gadu laikā šajās kojās un vispār Perudžā viņa neesot satikusi nevienu latvieti, interesanti – kā tad tā, ir taču noteikti bijuši pat augstskolā. Mācības sāksies 22.februārī, sarunājām, ka varētu varbūt braukt uz turieni kopā, tas jauki. Rīt laikam tikšu pie sava interneta, jo šodien iesniedzu savu lietotāja vārdu un paroli, kas līdz rītdienai tiks apstiprināta. Forši. Ļoti, ļoti forši.
Un vēl. Mana istabas biedrene Sāra ir veģetāriete (neēd arī zivis!!!), vakariņas te gatavo visiem pavārs, tikai jāaiziet pakaļ un varbūt kaut kas jāsamaksā, istabiņu atnāk un iztīra reizi 15mit dienās, drēbes par 0,20 eur var aiznest izmazgāt un izžāvēt pagrabstāvā. Šodien koridorā notika futbola mačs. Un bildes būs. Domāju tagad jau doties uz centru atpakaļ un visko pabildēt, kaut gan oficiāli man centrā jābūt tikai 5os, jo tad būs zināms sadalījums pa grupām un darba plāniņš mēnesim!
Mazliet esmu aklimatizējusies un laikam jau kļūst vieglāk. :)
Esmu atpakaļ no grupu sadalījuma un milzu pilsētas pastaigas. Lai arī šodien jau sāk šķist, ka pilsēta nav pārāk milzīga, ir iespējams gan apmaldīties, gan piekust. Es galvenokārt laiku pavadu vecpilsētā jeb iekšpus pilsētas vecajiem mūriem, tā atrodas pašā kalna galā, otra vieta, kur esmu ir kojas, kas atrodas mazliet zemāk, tomēr pašā apakšā (kalnam) plešas pārējā pilsētas daļa, kuru vēl neesmu apguvusi, ja neskaita pabūšanu stacijā.
Braukājos te ar autobusiem turp un šurp un sapratu, ka var arī lētāk un aizdevos uz Bus Terminale, lai iegādātos studenta karti, tā izrādās maksāja nedaudz vairāk kā biju iedomājusies, bet tik un tā pa 45 eur/mēnesī varu turpināt braukāties turp un šurp cik uziet – visos maršrutos un vienalga cik reizes dienā, tā ka laikam izdevīgi man tas sanāk. Tur vajadzēja bildi un tagad man ir palikusi tikai 1 no 4ām diezgan trakajām svētdienas rīta bildēm. Un lai nokļūtu no paša centra (kalna virsotne) uz autobusu terminālu, jādodas lejup, ko ļoti veiksmīgi var izdarīt braucot ar elevatoru lejā caur klintīm, kas izskatās kā katakombas, caur tuneļiem un vispār izskatās pēc metro kaut kur SanktPēterburgā, bet izrādās ved tikai tā pat, pa brīvu un visu dienu abos virzienos. Šodien atklāju arī caurklints liftus un citus elevatorus, kas, manuprāt, ir ļoti interesants risinājums neiespējamajai misijai – pilsētas pastaiga. Sabildēju visu ko, diezgan skaisti sanāca, tik manis nevienā bildē vēl nav, jo...nav kas mani nobildētu. Šņurkt.
Atrad ļoti jauku picēriju pašā centrā. Tur strādā tāda tante, kas tās picas cep un arī tirgo, maza vietiņa, atvērta jau kopš 1966. gada (tā vismaz bij rakstīts) un saucās Happy Pizza, nu forši. Nabaga tantei bij applāksterots deguns. Lai vai kā, picas šeit nav vis apaļas, bet kantainas, jo tiek ceptas tādās cepešpannās kā mūsējās, tikai īstajā krāsnī. Dažviet picu var dabūt pēc svara (tā bij Romā), te vnk par katru kantaino, pietiekoši lielo gabalu noteikta cena. Ieskatījos cenrādī, tomēr man pateica citu cenu – 1 eur par katru gabaliņu – lētāk nekā biju gaidījusi. Mmmm... dabūju tikko svaigi ceptu margaritu, ļoti garšīga. Izrādās viņi tur virsū liek mocarellas sieru nevis parasto Krievijas, no wonder, ka pie mums mājās nesanāk tik mutē kūstoši (wasntme).
Ejot uz pēceksāmena grupu sadalīšanu satiku vakar iepazīto Ungārijas meiteni – Šušana (Suzanna), bij vēl palikusi neko darīt pusstunda, pastaigājām, papļāpājām un arī Bulgārijas delegāciju satiku, tie diemžēl citā grupā, bet arī iesācējos. Vispār iesācēju grupas ir 3, jau zinātāju grupas 2as, tas priecē – daudz tādu kā es. Kopumā EILC kursos mēs esam kādi 120 – no Turcijas, Vācijas, Austrijas, Francijas utt. ir arī no Lietuvas (Egle) un Igaunijas (Olga). Lietuvas meiteni tiešām sauc EGLE!!! (giggle) Viņa ir ļoti smaidīga, runīga un jau vasarā bij atbraukusi uz Itāliju, lai strādātu bārā (iemācītos valodu). Ļoti labi vēroju cilvēkus, joprojām...
Ir 18:52. Sēžu kojās gultā, kuru klāj guļammaiss, jo segas man nav... bet nav slikti. Naktī sapņu nav, bet gan būs, pieradīšu un tad jau būs! Es jau stāstīju par vakariņām? Kojās vakariņas ir no 19:30 – 20:45, kad pirmajā stāvā restorānā (kaut gan nekas smalks tas nav), pavāri ir sagatavojuši dažādus ēdienus un tad ar savu paplātīti katrs iet un paņem ko grib. Katram jābūt līdzi ADISU (dzīvošanas organizācija) kartei, kuru tad pie kases vnk novelk un viss – ej uz istabiņu un ēd. Erasmus studentiem gan laikam esot kaut kas jamaksā, tur 2- 5 eur, īsti nezinu, tur vēl neesmu pabijusi, bet izklausās neslikti. Man joprojām tā īsti apetītes nav un vakariņas jau nu noteikti neprasās. Šobrīd istabiņā esmu viena. Sārai šodien eksāmens 11tos bija, viņa gan līdz tam apsolīja parunāt ar koju vadītāju – direktoru par manas istabiņas maiņu vai nemaiņu, bet tā kā viņa vēl nav parādījusies, neko nezinu. Bļin kā gribētos pie interneta tikt, bet pieejas kodi būs tikai domani jeb rīt, bet to es laikam jau tiecu...
Ou, šodien jau trīs lapas sanāk, laaaabi... Ko lai dara, ko lai dara, ko lai dara?
Un tad viņa izmazgāja matus izlietnē.... (Sāra). Un tad viņš man pajautāja, ko es darīšu 5dienas naktī.... (Paulis).
Miss L.
Rīts jau atkal agrs. Sāp pleci no vakardienas rakstīšanas, tā kā daru to pie rakstāmgalda... un tas ir nesamērīgi augstāks par krēslu, vai arī es esmu par īsu, kam gan būtu grūti piekrist. Nu, lūk, rīts sākās agri, bet laicīgi. Autobuss atiet 7:50, tad nu 10min pirms tam jau devos lejā uz tuvējo pieturu, pa ceļam gan paņemot pasi no reģistratūras onkuļa, kas šodien atkal bija cits – šodien bija galvenais direktors, pie kuru man jau iepriekš vajadzēja satikt. Tas mani ar visiem dokumentiem uzvilka augšā uz savu kabinetu, lika visko parakstīt un sadeva papīrus, ar kuriem uz banku jāiet samaksāt tos 150 eur par kojām. Līdz autobusam 5min palikušas, lai gan neesmu pārliecināta, ka mans pulkstenis precīzi sakrīt ar autobusos esošajiem...bet es kaut kā parasti paspēju! (: nedaudz ielūkodamās kartē, devos, manuprāt, pareizajā virzienā uz Univerista per Stranieri citu ēku, kur mums tas Entrance tests šodien paredzēts... interesanti, ka kartes ir pietiekoši vispārīgas, lai būtu vieglāk apmaldīties un tad, kad jau biju sajutusi mazu „nezinu, kur esmu”, pamanīju meitenes no vakardienas valodu kursu tikšanās (atpazinu pēc vienādajām un milzīgi piebāztajām mapēm), šodien viņām bija arī koferīši... nezinu, cik smagi, bet viegli pa turieni viņām iet droši vien nebija (maza šaura ieliņa ar trepēm, bet vismaz uz leju). Uzrunāju viņas, kopīgi ieskatījāmies kartē un tomēr ceļš tika pajautāts vietējam kungam... kopīgi līdz īstajai ēkai tikām.
Eksāmens. Nu, nezinu vai to var saukt par eksāmenu...viņi vienkārši pārbauda mūsu valodas prasmes, lai zinātu, cik slikti ar mums ir un varētu salikt grupiņās pa līdzīgajiem... khmm. Dots laiks – stunda. Sākām ar 15 min kavēšanos, protams. Viņi gan teica, ka tests jāpilda pat, ja esam pilnīgi iesācēji, es gan tam īpašu jēgu neredzu... lai nu kā, spītīgi mēģināju kaut ko rakstīt un nodevu apm.15 min laikā... palikusi pusstunda līdz runāšanas daļai. Ou well... Nolēmu pastaigāties. Apgāju apkārt mājai, bet tur TĀDS skats!!!! Pagalmam apjozta marga, aiz kuras neko nevar redzēt... it kā nekā nav, tikai klints uz leju un margas stūrī (skaistākajā vietā) 2 krēsliņi nolikti. Piegāju tuvāk un tur var redzēt daudz, daudz tālu. Stāvēju 20min un brīnījos, tas dod mieru, ļoti daudz miera. Tajās
20 minūtēs saulīte paspēja iesilt un kļuva pat karsti! Uz visām pusēm koki un klintis, starp kurām un uz kurām slejas mājas. Te nav jaunu māju, visas ir vecas, lai gan neizskatās tā no iekšpuses. Grūti pateikt konkrētu gadsimtu, bet tie ir viduslaiki ar mūsdienu izbojājumiem. Un visur slēģi, tam gan psiholoģisku skaidrojumu vēl neesmu piemeklējusi, bet tas varētu būt kaut kas ar privātumu saistīts...šai draudzīgajai un atvērtajai tautai, heh. Runāšanas daļa vsp bija vienkārši, jo tur viņa itāliski, es nesaprotu un varu iet mājās. Skaidras naudas rezerves pamazām izsīkst, ir jādodas samaksāt par kojām uz BancoPoste (karoče pastā), bet tur kartes (tieši manējo) nepieņem, tad nu 2vu banku automātus izmēģinājusi, ķeros pie trešā, kuram mana karte šķiet pietiekoši laba par 1,10 eur komisiju un izņemu naudiņu. Ah jā, pirms runāšanas testa iepazinos ar Bulgārijas delegāciju, ieraudzīju Lietuvas meiteni (iepazīties gan nekāda lielā vēlēšanās nav, viņa ir pārāk aktīva un jautra, bet par to citreiz). Bulgārijas delegāciju satiku arī tajā pašā pastā, kur viņiem varēju pastāstīt savu pieredzi par garo dokumentu rakstīšanu, lai būtu iespējams samaksāt par kojām.Pēc tam mazliet pastaigāju pa pilsētu. Labi, ka līdz ir saulesbrilles. Visiem te ir saulesbrilles, jo bez tām vnk nevar...pat autobusa šoferim ir RayBan saulenes, nu ko, modes meka!? Mēģināju iegādāties studentu mēneša biļeti autobusiem, ko var izmantot arī citos transportos, bet tā arī man neviens īsti lādzīgi nevarēja paskaidrot ne kur man jāiet, ne kur jāpērk. NEVIENS NESAPROT ANGLISKI!!! ...bet pie tā pierod. Atgriezos kojās un mēģināju tikt pie interneta, kad direktoronkulis atcerējās, ka kojās arī dzīvo viena lettone, kuru steigšus sazvanīja un man bij jādodas pie viņas uz nr.30. Aizdevos arī. Sauc viņu Kristīne, tiku divkārši sabučota, viņa te dzīvo jau 2 gadus, mācās to pašu ko es. Pastāstīja, ka mācības man droši vien notikšot Asīzē (man jau sākotnēji bija tāda nojauta), bet jādzīvo esot te, tur neesot nekādas jēgas. Visu 2 gadu laikā šajās kojās un vispār Perudžā viņa neesot satikusi nevienu latvieti, interesanti – kā tad tā, ir taču noteikti bijuši pat augstskolā. Mācības sāksies 22.februārī, sarunājām, ka varētu varbūt braukt uz turieni kopā, tas jauki. Rīt laikam tikšu pie sava interneta, jo šodien iesniedzu savu lietotāja vārdu un paroli, kas līdz rītdienai tiks apstiprināta. Forši. Ļoti, ļoti forši.
Un vēl. Mana istabas biedrene Sāra ir veģetāriete (neēd arī zivis!!!), vakariņas te gatavo visiem pavārs, tikai jāaiziet pakaļ un varbūt kaut kas jāsamaksā, istabiņu atnāk un iztīra reizi 15mit dienās, drēbes par 0,20 eur var aiznest izmazgāt un izžāvēt pagrabstāvā. Šodien koridorā notika futbola mačs. Un bildes būs. Domāju tagad jau doties uz centru atpakaļ un visko pabildēt, kaut gan oficiāli man centrā jābūt tikai 5os, jo tad būs zināms sadalījums pa grupām un darba plāniņš mēnesim!
Mazliet esmu aklimatizējusies un laikam jau kļūst vieglāk. :)
Esmu atpakaļ no grupu sadalījuma un milzu pilsētas pastaigas. Lai arī šodien jau sāk šķist, ka pilsēta nav pārāk milzīga, ir iespējams gan apmaldīties, gan piekust. Es galvenokārt laiku pavadu vecpilsētā jeb iekšpus pilsētas vecajiem mūriem, tā atrodas pašā kalna galā, otra vieta, kur esmu ir kojas, kas atrodas mazliet zemāk, tomēr pašā apakšā (kalnam) plešas pārējā pilsētas daļa, kuru vēl neesmu apguvusi, ja neskaita pabūšanu stacijā.
Braukājos te ar autobusiem turp un šurp un sapratu, ka var arī lētāk un aizdevos uz Bus Terminale, lai iegādātos studenta karti, tā izrādās maksāja nedaudz vairāk kā biju iedomājusies, bet tik un tā pa 45 eur/mēnesī varu turpināt braukāties turp un šurp cik uziet – visos maršrutos un vienalga cik reizes dienā, tā ka laikam izdevīgi man tas sanāk. Tur vajadzēja bildi un tagad man ir palikusi tikai 1 no 4ām diezgan trakajām svētdienas rīta bildēm. Un lai nokļūtu no paša centra (kalna virsotne) uz autobusu terminālu, jādodas lejup, ko ļoti veiksmīgi var izdarīt braucot ar elevatoru lejā caur klintīm, kas izskatās kā katakombas, caur tuneļiem un vispār izskatās pēc metro kaut kur SanktPēterburgā, bet izrādās ved tikai tā pat, pa brīvu un visu dienu abos virzienos. Šodien atklāju arī caurklints liftus un citus elevatorus, kas, manuprāt, ir ļoti interesants risinājums neiespējamajai misijai – pilsētas pastaiga. Sabildēju visu ko, diezgan skaisti sanāca, tik manis nevienā bildē vēl nav, jo...nav kas mani nobildētu. Šņurkt.
Atrad ļoti jauku picēriju pašā centrā. Tur strādā tāda tante, kas tās picas cep un arī tirgo, maza vietiņa, atvērta jau kopš 1966. gada (tā vismaz bij rakstīts) un saucās Happy Pizza, nu forši. Nabaga tantei bij applāksterots deguns. Lai vai kā, picas šeit nav vis apaļas, bet kantainas, jo tiek ceptas tādās cepešpannās kā mūsējās, tikai īstajā krāsnī. Dažviet picu var dabūt pēc svara (tā bij Romā), te vnk par katru kantaino, pietiekoši lielo gabalu noteikta cena. Ieskatījos cenrādī, tomēr man pateica citu cenu – 1 eur par katru gabaliņu – lētāk nekā biju gaidījusi. Mmmm... dabūju tikko svaigi ceptu margaritu, ļoti garšīga. Izrādās viņi tur virsū liek mocarellas sieru nevis parasto Krievijas, no wonder, ka pie mums mājās nesanāk tik mutē kūstoši (wasntme).
Ejot uz pēceksāmena grupu sadalīšanu satiku vakar iepazīto Ungārijas meiteni – Šušana (Suzanna), bij vēl palikusi neko darīt pusstunda, pastaigājām, papļāpājām un arī Bulgārijas delegāciju satiku, tie diemžēl citā grupā, bet arī iesācējos. Vispār iesācēju grupas ir 3, jau zinātāju grupas 2as, tas priecē – daudz tādu kā es. Kopumā EILC kursos mēs esam kādi 120 – no Turcijas, Vācijas, Austrijas, Francijas utt. ir arī no Lietuvas (Egle) un Igaunijas (Olga). Lietuvas meiteni tiešām sauc EGLE!!! (giggle) Viņa ir ļoti smaidīga, runīga un jau vasarā bij atbraukusi uz Itāliju, lai strādātu bārā (iemācītos valodu). Ļoti labi vēroju cilvēkus, joprojām...
Ir 18:52. Sēžu kojās gultā, kuru klāj guļammaiss, jo segas man nav... bet nav slikti. Naktī sapņu nav, bet gan būs, pieradīšu un tad jau būs! Es jau stāstīju par vakariņām? Kojās vakariņas ir no 19:30 – 20:45, kad pirmajā stāvā restorānā (kaut gan nekas smalks tas nav), pavāri ir sagatavojuši dažādus ēdienus un tad ar savu paplātīti katrs iet un paņem ko grib. Katram jābūt līdzi ADISU (dzīvošanas organizācija) kartei, kuru tad pie kases vnk novelk un viss – ej uz istabiņu un ēd. Erasmus studentiem gan laikam esot kaut kas jamaksā, tur 2- 5 eur, īsti nezinu, tur vēl neesmu pabijusi, bet izklausās neslikti. Man joprojām tā īsti apetītes nav un vakariņas jau nu noteikti neprasās. Šobrīd istabiņā esmu viena. Sārai šodien eksāmens 11tos bija, viņa gan līdz tam apsolīja parunāt ar koju vadītāju – direktoru par manas istabiņas maiņu vai nemaiņu, bet tā kā viņa vēl nav parādījusies, neko nezinu. Bļin kā gribētos pie interneta tikt, bet pieejas kodi būs tikai domani jeb rīt, bet to es laikam jau tiecu...
Ou, šodien jau trīs lapas sanāk, laaaabi... Ko lai dara, ko lai dara, ko lai dara?
Un tad viņa izmazgāja matus izlietnē.... (Sāra). Un tad viņš man pajautāja, ko es darīšu 5dienas naktī.... (Paulis).
Miss L.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru