23.diena 22/02/2010 (-9 dienas)
Eh, tā gribētos uzrakstīt kaut ko jaunu un nebijušu, diemžēl dienas sāk kļūt mazliet vienādas...
Un tomēr, no rīta lekcijas sākās tikai 10tos, tāpēc pirms tam aizbraucu uz Asīzi, uz savu fakultāti pie, visiem jau zināmās, Miriamas. Biju izrēķinājusi autobusus + vilcienus turp un arī atpakaļ praktiski minūti-minūtē. Ja visu šitā izplāno un sanāk, tad ir ļoti laba „es visu paspēju” sajūta! Un tieši tāda man bija šorīt! Ar autobusu līdz stacijai, tad uzreiz hops vilcienā un uz Asīzi, pēc tam ar ieplānoto vilcienu atpakaļ un tad ar minimetro tieši uz otro lekciju! (: Vienīgi atpakaļ ceļā plānotais vilciens kavējas kopumā kādas 20 minūtes - dažas minūtes pirms pienākšanas un dažas brauciena laikā, pastāvot kādā stacijā mazliet ilgāk.
Asīze aizjoņoju uz fakultāti, satiku gan pašu Miriamu, gan arī par erasmus lietām atbildīgo sievieti, viņa man forši visu izskaidroja, tagad saprotu, ko man darīt, kur iet un ko darīt, ja neesmu lekcijās... lekciju neapmeklēšana nākot par sliktu tikai man – iegūstu mazāk informācijas, tas nav pavisam obligāts pasākums, nu, jauki! Tas bija viens no maniem mazajiem uztraukumiem, ka šonedēļ netieku uz pirmajām lekcijām, bet tagad tas vairs nav uztraukums.
Atkal un atkal saprotu, ka informācija un „zinu, ko daru” ir ļoti patīkams bonuss un pluss, kad esi prom no ierastās vides!
Pat ar visu vilcienu-kavētāju ierados uz otro lekciju (11tos) un tad jau vienos beidzās itāļu valodas lekcijas pa visam. Pusdienas, ēdnīcā, kas 15 min attālumā. Pēc tam ikpirmdienas kultūras lekcija. Šoreiz uz vienu tuvējo pilsētu, kas gan diez ko tuvēja nebija – tālāka par Asīzi (25km no Perudžas) un turp braucienā pavadījām stundu. Pilsētas nosaukums ir Bevagna (Bevanja). Tipiska viduslaiku pilsēta, daudz baznīcas, centrālais laukums un vēl, kas interesanti, romiešu teātris – amfiteātris. Parādīja un pastāstīja par sveču liešanu, izrādās, ka uz diedziņa vislaik lej virsū vasku nevis to mērcē vai vienkārši ielej formiņā. To es tā nemaz nezināju, rādīja mums tieši kā to darīja viduslaikos (tie pie viņiem bija daudz ātrāk kā Latvijā), dabīgas vaska sveces, kas dega divas nedēļas. Pēc tam apskatījām vienu baznīcu, kurai blakus vēl divas, tikai citām konfesijām. Visas baznīcas atrodas ap centrālo laukumu. Bruģētas, šauras ieliņas, romantiski un skaisti! Pēc tam parādīja un daudz ko pastāstīja par seno amfiteātri, kas atradies pilsētiņā, tas laika gaitā pārtapis par daudzām mājām, gandrīz rindu mājām, tur ir muzejs, bet dzīvo arī vietējie iedzīvotāji. Daudz ko gan stāstīja, bet tikai daļu varēja saprast... tas mazliet žēl. Pēc tam uzveda otrajā stāvā, kur redzējām tipisku mazu viduslaiku istabiņu. Trakums, ka toreiz jau stiklu nebija, tāpēc viņi ņēma audumu, kuru iemērca vaskā, ar to aizklāja loga aili un tā arī turēja ciet visus 5 ziemas mēnešus. Siltumu viņi ļoti sargāja, tāpēc arī maz gāja ārā...gaiss kļuva ar katru mēnesi arvien mazāk istabiņā, kurā dzīvoja kādi 12 cilvēki un gulēja sēdus...SĒDUS!!! Lielākā daļa jau nu gan tam nespēja noticēt, bet nu...kas to zin, kā tur tai Itālijā īsti ir bijis. Pēc tam blakus istabā mums bija sagatavots cienasts-vakariņas, kas gan vairāk pēc uzkodām izskatījās. Pašā sākumā mums iedeva tādas mazas māla bļodiņas, kurās iekšā sagriezti augļu gabaliņi un baltvīns, tā esot viduslaiku sangrija...lai nu kā, ļoti garšīga. Pēc tam katram tika mazliet lielāka bļodiņa ar zupu/putru, kas tā kā no pelēkajiem zirņiem vai kaut kā tamlīdzīga pagatavota. Tā bija ļoti laba! Visi gan bija traki izbadējušies, bet tik un tā laba! Tad tikām pie galda, kur visādas maizītes ar spinātiem (nelabas), ar baklažāniem un siera krēmiem, cepti sīpoli, sieri, gaļas-maizes bumbiņas un daudz kas tāds. Nevarētu teikt, ka viss bija garšīgi, bet ļoti daudz kas bija! Tad vēl baltvīns – mājas vīns – un saldajā ēdienā mums pasniedza tādu kā sagrieztu kliņģeri un kēksu ar tādu sarkanvīnam līdzīgu dzērienu, kas garšoja pēc aprikozēm un citiem augļiem, bija traki salds, bet ar tām kūkām ļoti labi saderēja kopā. Kad visi bija remdējuši savu izsalkumu un visādas saldumkārības, beidzot gājām atpakaļ uz autobusu un tad jau ap 9iem bijām atpakaļ Perudžā. Tā, lūk, arī visa diena pagāja – ar skolu saistīta, bet nevar teikt, ka arī neatpūtāmies.
Viena jauka dienas atziņa: „...dažreiz grupu ļoti labi saliedē kopīga, solidāra pasmiešanās par gidu!”
Pagaidām viss...
Miss L.
Eh, tā gribētos uzrakstīt kaut ko jaunu un nebijušu, diemžēl dienas sāk kļūt mazliet vienādas...
Un tomēr, no rīta lekcijas sākās tikai 10tos, tāpēc pirms tam aizbraucu uz Asīzi, uz savu fakultāti pie, visiem jau zināmās, Miriamas. Biju izrēķinājusi autobusus + vilcienus turp un arī atpakaļ praktiski minūti-minūtē. Ja visu šitā izplāno un sanāk, tad ir ļoti laba „es visu paspēju” sajūta! Un tieši tāda man bija šorīt! Ar autobusu līdz stacijai, tad uzreiz hops vilcienā un uz Asīzi, pēc tam ar ieplānoto vilcienu atpakaļ un tad ar minimetro tieši uz otro lekciju! (: Vienīgi atpakaļ ceļā plānotais vilciens kavējas kopumā kādas 20 minūtes - dažas minūtes pirms pienākšanas un dažas brauciena laikā, pastāvot kādā stacijā mazliet ilgāk.
Asīze aizjoņoju uz fakultāti, satiku gan pašu Miriamu, gan arī par erasmus lietām atbildīgo sievieti, viņa man forši visu izskaidroja, tagad saprotu, ko man darīt, kur iet un ko darīt, ja neesmu lekcijās... lekciju neapmeklēšana nākot par sliktu tikai man – iegūstu mazāk informācijas, tas nav pavisam obligāts pasākums, nu, jauki! Tas bija viens no maniem mazajiem uztraukumiem, ka šonedēļ netieku uz pirmajām lekcijām, bet tagad tas vairs nav uztraukums.
Atkal un atkal saprotu, ka informācija un „zinu, ko daru” ir ļoti patīkams bonuss un pluss, kad esi prom no ierastās vides!
Pat ar visu vilcienu-kavētāju ierados uz otro lekciju (11tos) un tad jau vienos beidzās itāļu valodas lekcijas pa visam. Pusdienas, ēdnīcā, kas 15 min attālumā. Pēc tam ikpirmdienas kultūras lekcija. Šoreiz uz vienu tuvējo pilsētu, kas gan diez ko tuvēja nebija – tālāka par Asīzi (25km no Perudžas) un turp braucienā pavadījām stundu. Pilsētas nosaukums ir Bevagna (Bevanja). Tipiska viduslaiku pilsēta, daudz baznīcas, centrālais laukums un vēl, kas interesanti, romiešu teātris – amfiteātris. Parādīja un pastāstīja par sveču liešanu, izrādās, ka uz diedziņa vislaik lej virsū vasku nevis to mērcē vai vienkārši ielej formiņā. To es tā nemaz nezināju, rādīja mums tieši kā to darīja viduslaikos (tie pie viņiem bija daudz ātrāk kā Latvijā), dabīgas vaska sveces, kas dega divas nedēļas. Pēc tam apskatījām vienu baznīcu, kurai blakus vēl divas, tikai citām konfesijām. Visas baznīcas atrodas ap centrālo laukumu. Bruģētas, šauras ieliņas, romantiski un skaisti! Pēc tam parādīja un daudz ko pastāstīja par seno amfiteātri, kas atradies pilsētiņā, tas laika gaitā pārtapis par daudzām mājām, gandrīz rindu mājām, tur ir muzejs, bet dzīvo arī vietējie iedzīvotāji. Daudz ko gan stāstīja, bet tikai daļu varēja saprast... tas mazliet žēl. Pēc tam uzveda otrajā stāvā, kur redzējām tipisku mazu viduslaiku istabiņu. Trakums, ka toreiz jau stiklu nebija, tāpēc viņi ņēma audumu, kuru iemērca vaskā, ar to aizklāja loga aili un tā arī turēja ciet visus 5 ziemas mēnešus. Siltumu viņi ļoti sargāja, tāpēc arī maz gāja ārā...gaiss kļuva ar katru mēnesi arvien mazāk istabiņā, kurā dzīvoja kādi 12 cilvēki un gulēja sēdus...SĒDUS!!! Lielākā daļa jau nu gan tam nespēja noticēt, bet nu...kas to zin, kā tur tai Itālijā īsti ir bijis. Pēc tam blakus istabā mums bija sagatavots cienasts-vakariņas, kas gan vairāk pēc uzkodām izskatījās. Pašā sākumā mums iedeva tādas mazas māla bļodiņas, kurās iekšā sagriezti augļu gabaliņi un baltvīns, tā esot viduslaiku sangrija...lai nu kā, ļoti garšīga. Pēc tam katram tika mazliet lielāka bļodiņa ar zupu/putru, kas tā kā no pelēkajiem zirņiem vai kaut kā tamlīdzīga pagatavota. Tā bija ļoti laba! Visi gan bija traki izbadējušies, bet tik un tā laba! Tad tikām pie galda, kur visādas maizītes ar spinātiem (nelabas), ar baklažāniem un siera krēmiem, cepti sīpoli, sieri, gaļas-maizes bumbiņas un daudz kas tāds. Nevarētu teikt, ka viss bija garšīgi, bet ļoti daudz kas bija! Tad vēl baltvīns – mājas vīns – un saldajā ēdienā mums pasniedza tādu kā sagrieztu kliņģeri un kēksu ar tādu sarkanvīnam līdzīgu dzērienu, kas garšoja pēc aprikozēm un citiem augļiem, bija traki salds, bet ar tām kūkām ļoti labi saderēja kopā. Kad visi bija remdējuši savu izsalkumu un visādas saldumkārības, beidzot gājām atpakaļ uz autobusu un tad jau ap 9iem bijām atpakaļ Perudžā. Tā, lūk, arī visa diena pagāja – ar skolu saistīta, bet nevar teikt, ka arī neatpūtāmies.
Viena jauka dienas atziņa: „...dažreiz grupu ļoti labi saliedē kopīga, solidāra pasmiešanās par gidu!”
Pagaidām viss...
Miss L.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru