13.diena. Piektdiena. Redzeslokā bija arī melns kaķis... bet diena laba.
12/02/2010
Arī šodien tāpat kā vakar lekcijas tikai līdz 11tiem.
Pēc lekcijas gribēju pajautāt Šilai par to braucienu svētdien, bet izrādās, ka viņa tomēr nebraukšot, Terni pilsētiņā tas festivāls notiekot jau nedēļu par godu Sv.Valentīnam un nekas īpašs tur nebūšot, nekādi īpaši pasākumi, bet viņa un vēl 3 no manas grupas brauks ar mašīnu uz Pizu un Florenci...es arī varot vēl uz šito pieteikties...khmm. Mani svētdienas plāni tika mazliet sašķobīti, jo, ja es to tā visu būtu zinājusi, būtu nopirkusi biļetes uz to autobusu, ar ko visi kopā brauc...mašīna sanākšot laikam mazliet dārgāk – kādi 50 eur/pers., bet toties būšot daudz jautrāk...lai nu kā, tomēr piekritu un tā 7dien mēs 6os no rīta izbrauksim, lai dotos pa to pašu maršrutu, pa kuru autobuss! Turklāt forši, ka mašīnu paņems meitene, kas dzīvo manās kojās un ir no manas grupas, tātad man nebūs jātiek uz centru, lai brauktu, varēšu mazliet ilgāk pagulēt!
Pēc tam izdomāju BEIDZOT uz to Asīzi aizbraukt, uz savu fakultāti, lai pateiktu viņiem par to, ka nebūšu pirmās dienas lekcijās, uzzinātu vispār savu lekciju grafiku un varbūt nomainītu kādus kursus. Tad nu ar MiniMetro braucu uz staciju. MiniMetro ir tāda interesanta ierīce, tā ir kā kapsula, kurā varētu satilpt kādi 10 cilvēki maksimums, varbūt un tai nav vadītāja, pārvietojas no viena pilsētas puses uz centru (principā sanāk no viena gala uz otru), tas kursē gan pazemē, gan virszemē un es ar savu mēneša braukšanas abonementu varu braukāties arī ar tādu pa brīvu! Tiku līdz stacijai, bet vilciens uz Asīzi tikai pēc 45 minūtēm...kādas 15 minūtes sēdēju un salu stacijā, tad paskatījos, ka īstais vilciens jau ir klāt un tur drīkst kāpt iekšā un gaidīt siltumā, kad aties...nokompostrēju biļeti, kuru nopirku biļešu automātā, sanāca 2,05 eur, cenas tiek rēķinātas atkarībā no attālumu, tad nu uz vietām, kuras nav tālāk par 25 km ir šāda cena. Sēdēju vilcienā un sildījos, pāršķirstīju vārdnīcu un apskatīju un mazliet pamācījos dažus vārdiņus, tad arī sākās vilciena kustība, kas jau pēc 28 min pienāk Asīzē. Izkāpu stacijā un nebija gandrīz ne jausmas, kurp man jāiet, pajautāju taksistam, kurš, protams, teica, ka fakultāte ir nenormāli tālu, lai ietu ar kājām (droš vien gribēja, lai braucu ar viņu), bet tomēr gāju...bišķin nesapratu ceļu, bet tad to pašu jautājumu pajautāju vēl 2 cilvēkiem, kas teica aptuveni kaut ko līdzīgu, bet itāliski, tāpēc tikai aptuveni nojautu, kur man jāiet... nomaldījos. Mazliet izbesījos un atmetu visam ar roku, gāju atpakaļ uz staciju, tur tieši bija pienācis kāds vilciens, kad tas jau bija prom, atklāju, ka tas gāja uz Perudžu...nu ko, nākamais tikai pēc 45 min, pusdienas tāpat esmu jau nokavējusi, domāju, ko darīt...Nolēmu piezvanīt uz kojām latviešu meitenei, lai viņa man normālāk var paskaidrot, kur man jāiet un līdz cikiem tur vispār kāds strādā. Sazvanījos ar viņas istabas biedreni, Kristīne, izrādās, nav Itālijā un atpakaļ būs tikai 3.martā! Super, uz laiku esmu zaudējusi daudz noderīgas informācijas un ceļa biedru uz Asīzi...Nu neko, saņēmos un vēlreiz mēģināju nokļūt tur, kur mana fakultāte ir, skaidri un gaiši ceļu gan itāļu, gan angļu valodā uzzināju jau no cita taksista. Sapratu gan tikai aptuveni. Tad sāka snigt...slapjš sniegs. Vēe... Bet gāju un jau pēc 20 minūtēm nokļuvu pie autostrādes, kurai otrā pusē vajadzētu būt manai fakultātei, tikai jātiek pāri 6 joslām...tāpēc bij uzbūvēts gājēju tilts. Uzbūvēts kādā 5 m augstumā no trubām un visādām metāla plāksnēm, no malas izskatījās pietiekami drošs un oficiāls. Protams, ne tik foršs kā tie, kas mums ir pāri Jūrmalas vai Pleskavas šosejām. Uzkāpu augšā, pagāju kādus 5 metrus un sapratu, ka vairāk nevaru pakustēties. Man bija TIK ļoti bail!!! Tās metāla plāksnes, kas kaut kādā veidā sastiprinātas, zem katra mana soļa mazliet ielocījās, tām bija mazi caurumiņi un varēja redzēt mašīnas, kas brauc zem manis...protams, visādas trakas domas pa galvu šaudījās. Viss, to jau nu es nevarēju izdarīt!!! Impossibile! Griezos atpakaļ un, turēdamās pie abām malām, kurās bija žogs kā siena, kāpos lēnām atpakaļ... sirds vēl krietnu brīdi ļoti, ļoti dauzījās. Tiku atpakaļ uz staciju, skrēju uz savu vilcienu, kurš jau bija pienācis, paspēju...jo katram vilcienam ir pavadošais darbinieks, kas izkāpj no vilciena un skatās vai visi gribētāji ir iekāpuši, tad viņš pavicina zaļu karogu kā zīmi vadītājam un durvis aizveras. Es paspēju, mazliet grūti atelpoties, sirds kā traka dauzījās...bet devos jau atpakaļ uz Perudžu. Braucu atpakaļ uz kojām ar savu G1 autobusiņu, kas, kā izrādās, piestāj arī tieši pie stacijas... Vēlāk skaipā un google kartēs kopā ar Māri noskaidrojām, ka tieši pa to šaubīgo tiltiņu man arī būs jāiet, cita ceļa praktiski kājāmgājējam NAV!!! Diezgan traki un bailīgi...
Pēc tam jau kojās uzvārīju ātri vārāmo risoto, man gan diez ko ātri vārām tas nebija, diezgan ilgi sanāca, jo sildelements nav diez ko centīgs un ātrs...Pie vakariņām arī netiku, jo bija jābrauc uz kursa pasēdēšanu pie Nawara uz dzīvokli, ko apdzīvo vēl citi studenti – poļi, ungāri un čehi (pārsvarā meitenes). Zināju adresi un jau ap pus8iem biju tur, kāds jau bija atnācis, kāds vēl tikai ceļā, bet beigu beigās visi tāpat nebijām, par ko žēl. Bija arī Monika (attēlā), ar viņu man ļoti labas attiecības ir izveidojušās, patiesībā tā, ka vislabāk no manas grupas, viņa pēc P
erudžas brauc uz Katāniju vai kaut kā tā...katrā ziņā uz Itālijas pašu purngalu, netālu no Sicīlijas. Mazā ballīte bija tikai tāda iesildīšanās pirms Vecpilsētas apmeklējuma, kur gan es vairs nepiedalījos, jo man bija vajadzīga nākamā diena normāla – veļas mazgāšana, gara diena un viegla diena. Bet bija ļoti jautri, mēs YouTubā uzlikām visādas dziesmas itāļu valodā, kuras rāda tādā kā karaokē, visi kopā dziedājām līdzi un smējāmies par to, ka tik ātri neko neviens nevar nodziedāt. Bija cantare un ballare (dziedāšana un dejošana), arī izdejojāmies forši, gan atsevišķi, gan visi kopā! Uzzināju no Norvēģijas puiša par vaļiem un visādām zivīm Norvēģijā, par vilkiem Zviedrijā un vispār diezgan daudz runājām par zivīm...smieklīgi. Tāpat uzzināju par to, ka Portugāles puišiem tiek apmēram 1500 eur liela stipendija uz visu semestri, TIKAI! Salīdzinot ar mani...nja. Pārējo viņiem nākas pašiem sadabūt, lai varētu normāli izdzīvot. Uzzināju, ka lielākā daļa manu grupas biedru mācās vismaz 4. kursā...laikam esmu pati jaunākā, bet tas jau neko nemaina.
Tad, kad jau visi uz centru devās, es arī ar viņiem kopā, bet kad jau sāka meklēt vietu, kur nobāzēties, ai, es gāju atpakaļ uz kojām...miedziņš un tā. Kad atnācu, Sāra vēl bija nomodā, es gan gāju gulēt...
Tā nu mana otrā darba nedēļa ir pagājusi...ātri. Ātrāk nekā pirmā, varbūt tāpēc, ka interesantāka...
Miss L.
12/02/2010
Arī šodien tāpat kā vakar lekcijas tikai līdz 11tiem.
Pēc lekcijas gribēju pajautāt Šilai par to braucienu svētdien, bet izrādās, ka viņa tomēr nebraukšot, Terni pilsētiņā tas festivāls notiekot jau nedēļu par godu Sv.Valentīnam un nekas īpašs tur nebūšot, nekādi īpaši pasākumi, bet viņa un vēl 3 no manas grupas brauks ar mašīnu uz Pizu un Florenci...es arī varot vēl uz šito pieteikties...khmm. Mani svētdienas plāni tika mazliet sašķobīti, jo, ja es to tā visu būtu zinājusi, būtu nopirkusi biļetes uz to autobusu, ar ko visi kopā brauc...mašīna sanākšot laikam mazliet dārgāk – kādi 50 eur/pers., bet toties būšot daudz jautrāk...lai nu kā, tomēr piekritu un tā 7dien mēs 6os no rīta izbrauksim, lai dotos pa to pašu maršrutu, pa kuru autobuss! Turklāt forši, ka mašīnu paņems meitene, kas dzīvo manās kojās un ir no manas grupas, tātad man nebūs jātiek uz centru, lai brauktu, varēšu mazliet ilgāk pagulēt!
Pēc tam izdomāju BEIDZOT uz to Asīzi aizbraukt, uz savu fakultāti, lai pateiktu viņiem par to, ka nebūšu pirmās dienas lekcijās, uzzinātu vispār savu lekciju grafiku un varbūt nomainītu kādus kursus. Tad nu ar MiniMetro braucu uz staciju. MiniMetro ir tāda interesanta ierīce, tā ir kā kapsula, kurā varētu satilpt kādi 10 cilvēki maksimums, varbūt un tai nav vadītāja, pārvietojas no viena pilsētas puses uz centru (principā sanāk no viena gala uz otru), tas kursē gan pazemē, gan virszemē un es ar savu mēneša braukšanas abonementu varu braukāties arī ar tādu pa brīvu! Tiku līdz stacijai, bet vilciens uz Asīzi tikai pēc 45 minūtēm...kādas 15 minūtes sēdēju un salu stacijā, tad paskatījos, ka īstais vilciens jau ir klāt un tur drīkst kāpt iekšā un gaidīt siltumā, kad aties...nokompostrēju biļeti, kuru nopirku biļešu automātā, sanāca 2,05 eur, cenas tiek rēķinātas atkarībā no attālumu, tad nu uz vietām, kuras nav tālāk par 25 km ir šāda cena. Sēdēju vilcienā un sildījos, pāršķirstīju vārdnīcu un apskatīju un mazliet pamācījos dažus vārdiņus, tad arī sākās vilciena kustība, kas jau pēc 28 min pienāk Asīzē. Izkāpu stacijā un nebija gandrīz ne jausmas, kurp man jāiet, pajautāju taksistam, kurš, protams, teica, ka fakultāte ir nenormāli tālu, lai ietu ar kājām (droš vien gribēja, lai braucu ar viņu), bet tomēr gāju...bišķin nesapratu ceļu, bet tad to pašu jautājumu pajautāju vēl 2 cilvēkiem, kas teica aptuveni kaut ko līdzīgu, bet itāliski, tāpēc tikai aptuveni nojautu, kur man jāiet... nomaldījos. Mazliet izbesījos un atmetu visam ar roku, gāju atpakaļ uz staciju, tur tieši bija pienācis kāds vilciens, kad tas jau bija prom, atklāju, ka tas gāja uz Perudžu...nu ko, nākamais tikai pēc 45 min, pusdienas tāpat esmu jau nokavējusi, domāju, ko darīt...Nolēmu piezvanīt uz kojām latviešu meitenei, lai viņa man normālāk var paskaidrot, kur man jāiet un līdz cikiem tur vispār kāds strādā. Sazvanījos ar viņas istabas biedreni, Kristīne, izrādās, nav Itālijā un atpakaļ būs tikai 3.martā! Super, uz laiku esmu zaudējusi daudz noderīgas informācijas un ceļa biedru uz Asīzi...Nu neko, saņēmos un vēlreiz mēģināju nokļūt tur, kur mana fakultāte ir, skaidri un gaiši ceļu gan itāļu, gan angļu valodā uzzināju jau no cita taksista. Sapratu gan tikai aptuveni. Tad sāka snigt...slapjš sniegs. Vēe... Bet gāju un jau pēc 20 minūtēm nokļuvu pie autostrādes, kurai otrā pusē vajadzētu būt manai fakultātei, tikai jātiek pāri 6 joslām...tāpēc bij uzbūvēts gājēju tilts. Uzbūvēts kādā 5 m augstumā no trubām un visādām metāla plāksnēm, no malas izskatījās pietiekami drošs un oficiāls. Protams, ne tik foršs kā tie, kas mums ir pāri Jūrmalas vai Pleskavas šosejām. Uzkāpu augšā, pagāju kādus 5 metrus un sapratu, ka vairāk nevaru pakustēties. Man bija TIK ļoti bail!!! Tās metāla plāksnes, kas kaut kādā veidā sastiprinātas, zem katra mana soļa mazliet ielocījās, tām bija mazi caurumiņi un varēja redzēt mašīnas, kas brauc zem manis...protams, visādas trakas domas pa galvu šaudījās. Viss, to jau nu es nevarēju izdarīt!!! Impossibile! Griezos atpakaļ un, turēdamās pie abām malām, kurās bija žogs kā siena, kāpos lēnām atpakaļ... sirds vēl krietnu brīdi ļoti, ļoti dauzījās. Tiku atpakaļ uz staciju, skrēju uz savu vilcienu, kurš jau bija pienācis, paspēju...jo katram vilcienam ir pavadošais darbinieks, kas izkāpj no vilciena un skatās vai visi gribētāji ir iekāpuši, tad viņš pavicina zaļu karogu kā zīmi vadītājam un durvis aizveras. Es paspēju, mazliet grūti atelpoties, sirds kā traka dauzījās...bet devos jau atpakaļ uz Perudžu. Braucu atpakaļ uz kojām ar savu G1 autobusiņu, kas, kā izrādās, piestāj arī tieši pie stacijas... Vēlāk skaipā un google kartēs kopā ar Māri noskaidrojām, ka tieši pa to šaubīgo tiltiņu man arī būs jāiet, cita ceļa praktiski kājāmgājējam NAV!!! Diezgan traki un bailīgi...
Pēc tam jau kojās uzvārīju ātri vārāmo risoto, man gan diez ko ātri vārām tas nebija, diezgan ilgi sanāca, jo sildelements nav diez ko centīgs un ātrs...Pie vakariņām arī netiku, jo bija jābrauc uz kursa pasēdēšanu pie Nawara uz dzīvokli, ko apdzīvo vēl citi studenti – poļi, ungāri un čehi (pārsvarā meitenes). Zināju adresi un jau ap pus8iem biju tur, kāds jau bija atnācis, kāds vēl tikai ceļā, bet beigu beigās visi tāpat nebijām, par ko žēl. Bija arī Monika (attēlā), ar viņu man ļoti labas attiecības ir izveidojušās, patiesībā tā, ka vislabāk no manas grupas, viņa pēc P
erudžas brauc uz Katāniju vai kaut kā tā...katrā ziņā uz Itālijas pašu purngalu, netālu no Sicīlijas. Mazā ballīte bija tikai tāda iesildīšanās pirms Vecpilsētas apmeklējuma, kur gan es vairs nepiedalījos, jo man bija vajadzīga nākamā diena normāla – veļas mazgāšana, gara diena un viegla diena. Bet bija ļoti jautri, mēs YouTubā uzlikām visādas dziesmas itāļu valodā, kuras rāda tādā kā karaokē, visi kopā dziedājām līdzi un smējāmies par to, ka tik ātri neko neviens nevar nodziedāt. Bija cantare un ballare (dziedāšana un dejošana), arī izdejojāmies forši, gan atsevišķi, gan visi kopā! Uzzināju no Norvēģijas puiša par vaļiem un visādām zivīm Norvēģijā, par vilkiem Zviedrijā un vispār diezgan daudz runājām par zivīm...smieklīgi. Tāpat uzzināju par to, ka Portugāles puišiem tiek apmēram 1500 eur liela stipendija uz visu semestri, TIKAI! Salīdzinot ar mani...nja. Pārējo viņiem nākas pašiem sadabūt, lai varētu normāli izdzīvot. Uzzināju, ka lielākā daļa manu grupas biedru mācās vismaz 4. kursā...laikam esmu pati jaunākā, bet tas jau neko nemaina.Tad, kad jau visi uz centru devās, es arī ar viņiem kopā, bet kad jau sāka meklēt vietu, kur nobāzēties, ai, es gāju atpakaļ uz kojām...miedziņš un tā. Kad atnācu, Sāra vēl bija nomodā, es gan gāju gulēt...
Tā nu mana otrā darba nedēļa ir pagājusi...ātri. Ātrāk nekā pirmā, varbūt tāpēc, ka interesantāka...
Miss L.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru