Piektdiena, 27.diena. Pēceksāmena diena. 26.februāris.
Un gribēju es no rīta uzvilkt savus jaunos, skaistos zābakus, un saplīsuši bija tie...bēdīgi, ka esmu tāda milzpēde, ka, velkot iekšā kāju, papēdī zābaks ir mazliet saplīsis – atiris. Man gan negribētos ticēt, ka tā viennozīmīgi ir tikai mana vaina!
Tātad, pēceksāmena diena. Patiesībā atestātu izsniegšanas un svinīgās ceremonijas diena! Pirmā posma pēdējā diena.
Tā kā šodiena ir pēdējā diena, kad vēl derīga mana ēšanas karte, izdomāju, ka jāaiziet no rīta uz ADISU ofisu noskaidrot tā lieta. Pa kāpnēm augšā, pa kāpnēm lejā un kaut kā no rīta aizklumburēju uz to biroju. Zināju, ka tur darba laiks no pirmdienas līdz piektdienai ir 9-13, bet še Tev... šajā piektdienā un izrādās arī visās parējās tur viss esot ciet un nestrādājot vis neviens. Tad nu soļoju uz galveno Universitātes (savas pagaidu) ēku, kur mums 12tos tas atestātu pasākums paredzēts. Bija ļoti jauki, katrs pasniedzējs (kopā mēs visi bijām sadalīti kādās 5-6 grupās) izsauca visus no savas grupas pa vienam pēc vārdiem, iedeva sertifikātu un vēl sabučoja! Pēc tam visādas privātas un ne tik privātas fotografēšanās, pasniedzām arī ziedus un parakstītas kartiņas visām 4 savām pasniedzējām! Mazliet svinīga, bet brīva atmosfēra. Joprojām ir mazliet jokaini teikt pasniedzējām „čau” gan satiekoties, gan atvadoties...bet inčīgi.
Pēc šī pasākuma vienojāmies ar grupas biedriem tikties vakarā. Bijām jau vaka
r tikušies gan itāļu restorānā, kur oficiante pa pusei angliete un arī viss iekārtojums vairāk vai mazāk internacionāls, gan arī pēc tam ar daudziem/visiem citiem erasmus cilvēkiem, pēc lielās tikšanās pie galvenās strūklakas, gājām uz vidēja izmēra pārbāztu klubu. Tad jau mans nogurums lēnām pārvērtās par niķīgumu, ne vairs mūzika patika, ne vairs dejot gribējās. To klubu 2os slēdz ciet un visi pārvietojas uz kādu citu vietu. Tad nu mēs kaut kā vairāk vai mazāk kopīgi, mūsu kompānija, aizgājām vēl uzmest aci Merilin klubam, kur parasti tās ballītes notiek. Tur nekas daudz nebija, bet mūsējie tur nobāzējās. Es paņēmu glāzi ūdens un soļoju uz kojām. Tā ir, jāiet mājās, kad gribās nevis kad vairs nav ko citu darīt... Un ir forši tā, jo ir bijusi ballīte, ir bijis miegs un savā gultiņā un labi!
Tātad, šovakar atkal visi sarunājam tikties pie spāņu meitenēm – Silvija un Anais. Meitenes mācās par dietoloģēm un paliks studēt šeit, ļoti jaukas meitenes. Tikai Silvija praktiski nesaprot angļu valodu un tad Anaisa viņai visu pārtulko, katru reizi saruna sanāk vismaz divreiz ilgāka.... (: Aizbraucu uz centru kādos 8os, gribēju vēl ieskriet kādā veikalā un ciemakukuli nopirkt, bet sestdienu vakaros un vispār vakaros pēc 8iem nekas vairs īsti nav atvērts, izpalika man pirkšanās, bet vismaz centrā satiku grupas biedrus (netīšām) un tad kopā gājām uz meiteņu dzīvokli. Dzīvo viņas netālu no centra un netālu no visa dzīvoklītī ar ieeju/izeju praktiski uzreiz uz ielas – bez kāpņu telpām un tā. Katrai diezgan liela istaba, virtuve, nav interneta, bet dzīvoklis ļoti liels priekš divām meitenēm (600 eur/mēn).
Meitenes bija saklājušas bagātīgu galdu ar visādiem tradicionāliem spāņu ēdieniem un arī itāļu un starptautiskiem graužamajiem, nopirkušas vīnu un, šķiet, ļoti pacentušās! Atmosfēra mazliet emocionāla, pēdējais vakars visiem kopā, kāds cilvēkiem pieķēries vairāk, kāds mazāk, bet visi ļoti draudzīgi pasēdējām. Bija tiešām jauka un sirsnīga pasēdēšana! Un katrreiz, kad kāds jau gāja mājās, viņam bija jāsaka runa un vēlējumi, nofilmējām arī kopējos sveicienus katrs savā valodā, interesanti!
Kādos 2os jau biju kojās,
tad jau līdz rītam...
* troppo - daudz
** poco - maz
Miss L.
Un gribēju es no rīta uzvilkt savus jaunos, skaistos zābakus, un saplīsuši bija tie...bēdīgi, ka esmu tāda milzpēde, ka, velkot iekšā kāju, papēdī zābaks ir mazliet saplīsis – atiris. Man gan negribētos ticēt, ka tā viennozīmīgi ir tikai mana vaina!
Tātad, pēceksāmena diena. Patiesībā atestātu izsniegšanas un svinīgās ceremonijas diena! Pirmā posma pēdējā diena.
Tā kā šodiena ir pēdējā diena, kad vēl derīga mana ēšanas karte, izdomāju, ka jāaiziet no rīta uz ADISU ofisu noskaidrot tā lieta. Pa kāpnēm augšā, pa kāpnēm lejā un kaut kā no rīta aizklumburēju uz to biroju. Zināju, ka tur darba laiks no pirmdienas līdz piektdienai ir 9-13, bet še Tev... šajā piektdienā un izrādās arī visās parējās tur viss esot ciet un nestrādājot vis neviens. Tad nu soļoju uz galveno Universitātes (savas pagaidu) ēku, kur mums 12tos tas atestātu pasākums paredzēts. Bija ļoti jauki, katrs pasniedzējs (kopā mēs visi bijām sadalīti kādās 5-6 grupās) izsauca visus no savas grupas pa vienam pēc vārdiem, iedeva sertifikātu un vēl sabučoja! Pēc tam visādas privātas un ne tik privātas fotografēšanās, pasniedzām arī ziedus un parakstītas kartiņas visām 4 savām pasniedzējām! Mazliet svinīga, bet brīva atmosfēra. Joprojām ir mazliet jokaini teikt pasniedzējām „čau” gan satiekoties, gan atvadoties...bet inčīgi.
Pēc šī pasākuma vienojāmies ar grupas biedriem tikties vakarā. Bijām jau vaka
r tikušies gan itāļu restorānā, kur oficiante pa pusei angliete un arī viss iekārtojums vairāk vai mazāk internacionāls, gan arī pēc tam ar daudziem/visiem citiem erasmus cilvēkiem, pēc lielās tikšanās pie galvenās strūklakas, gājām uz vidēja izmēra pārbāztu klubu. Tad jau mans nogurums lēnām pārvērtās par niķīgumu, ne vairs mūzika patika, ne vairs dejot gribējās. To klubu 2os slēdz ciet un visi pārvietojas uz kādu citu vietu. Tad nu mēs kaut kā vairāk vai mazāk kopīgi, mūsu kompānija, aizgājām vēl uzmest aci Merilin klubam, kur parasti tās ballītes notiek. Tur nekas daudz nebija, bet mūsējie tur nobāzējās. Es paņēmu glāzi ūdens un soļoju uz kojām. Tā ir, jāiet mājās, kad gribās nevis kad vairs nav ko citu darīt... Un ir forši tā, jo ir bijusi ballīte, ir bijis miegs un savā gultiņā un labi!Tātad, šovakar atkal visi sarunājam tikties pie spāņu meitenēm – Silvija un Anais. Meitenes mācās par dietoloģēm un paliks studēt šeit, ļoti jaukas meitenes. Tikai Silvija praktiski nesaprot angļu valodu un tad Anaisa viņai visu pārtulko, katru reizi saruna sanāk vismaz divreiz ilgāka.... (: Aizbraucu uz centru kādos 8os, gribēju vēl ieskriet kādā veikalā un ciemakukuli nopirkt, bet sestdienu vakaros un vispār vakaros pēc 8iem nekas vairs īsti nav atvērts, izpalika man pirkšanās, bet vismaz centrā satiku grupas biedrus (netīšām) un tad kopā gājām uz meiteņu dzīvokli. Dzīvo viņas netālu no centra un netālu no visa dzīvoklītī ar ieeju/izeju praktiski uzreiz uz ielas – bez kāpņu telpām un tā. Katrai diezgan liela istaba, virtuve, nav interneta, bet dzīvoklis ļoti liels priekš divām meitenēm (600 eur/mēn).
Meitenes bija saklājušas bagātīgu galdu ar visādiem tradicionāliem spāņu ēdieniem un arī itāļu un starptautiskiem graužamajiem, nopirkušas vīnu un, šķiet, ļoti pacentušās! Atmosfēra mazliet emocionāla, pēdējais vakars visiem kopā, kāds cilvēkiem pieķēries vairāk, kāds mazāk, bet visi ļoti draudzīgi pasēdējām. Bija tiešām jauka un sirsnīga pasēdēšana! Un katrreiz, kad kāds jau gāja mājās, viņam bija jāsaka runa un vēlējumi, nofilmējām arī kopējos sveicienus katrs savā valodā, interesanti!
Kādos 2os jau biju kojās,
tad jau līdz rītam...
* troppo - daudz** poco - maz
Miss L.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru