11.diena. 10/02/2010
Rīti ir pavisam viegli – pamosties praktiski nav nekādu problēmu un piecelties arī! Tas ir labi, jo visi kursi jāapmeklē obligāti un aizgulēties nav vēlams.
Šorīt atkal laiks kā tādās britu salās – mazliet vējš, mazliet smidzina. Un vienalga, cikos uz autobusu eju, atkal un atkal vienmēr ir jāgaida – teorija par mana un autobusa pulksteņa nesakritību pavisam noteikti ir apstiprinājusies, tomēr nevar noliegt, ka arī autobusi te kavējas.
Itāļiem Itālija ir no Milānas līdz Romai, tālāk uz dienvidiem patiešām ir Āfrika! Vakar ar Sāru atkal nopļāpājām miljons stundas, runājām par Musolīnī, Padomju Savienību – vēsturi, runājām par Itālijas dienvidu ļaudīm un Latvijā dzīvojošajiem krieviem – katrā valstī ir sava veida „urlas”, skatījāmies video un daudz par to visu smējāmies. Jā, mums ir diezgan daudzas līdzīgas iezīmes un var vilkt paralēles ar Latviju.
Šodien ir tā diena, kad skola sākas 9os un notiek līdz 18:30 vakarā...nja. Patiesībā jau reālas lekcijas bija līdz 13:00, tad pēc tam 14:45 tiekamies ar visu grupu un dodamies lekcijā, kas ir ar kulturālu ievirzi – 3 stundu ekskursija pa pilsētas centru. Tad nu no tiem vieniem ir pusdienlaiks un īsti uz kojām braukt atpakaļ un ēst tur nebija jēgas (kā Eduards teiktu: „nekādā jēgā”, tāpēc nolēmu iet uz kādu no ADISU ēdnīcām, kas ir centrā. Centrā pusdienas notiek līdz 14:30, bet manās kojās tikai līdz 14:00. Pa taisno no lekcijas gāju ēst...sanāca kādas 15 min gājiens, īstenībā pašā centrā te nekas nav tālu. Un bija tāda mazliet jocīga sajūta, man pa priekšu gāja studenti no manas grupas, tad gāja studenti no citām grupām, ko biju satikusi iepriekšējā ballītē, bet es tomēr izvēlējos mazliet atpalikt. Tā ir tāda dalīta sajūta – it kā jau gribētos iet ar viņiem kopā un kaut ko runāt un zināt, bet tajā pašā laikā negribas neko, negribas ne komunicēt, ne biedroties, tas prasa iešanu klāt un sarunas sākšanu kompānijā, kas nav mana un kur visi jau vairāk vai mazāk ir sabiedrojušies... nē, man nebija milzu vēlme socializēties, tāpēc tā arī paliku – nostāk. Visu laiku gan tā dalītā skumja pie manis palika, ka gribas ar viņiem, bet otra sajūta bija stiprāka...
Tad nu rezultātā, visu laiku sanāca viņiem sekot, līdz nokļuvām pie tās ēkas, kur studenti var forši paēst. Tā kā mūsu Mellene Valmierā, tikai par kādiem 200 studentiem vairāk... patiesībā, to ēku es jau zināju, jo vakar biju tur gājusi, lai satiktu to savu koordinatori un tas ir tieši blakus ekonomikas fakultātei. Man gan tur lekcijas nenotiks, lekcijas notiks Asīzē, kur ir tūrisma un ekonomikas fakultāte...turp jābrauc ar vilcienu 28 min un maksā ap 2 eur. Bet par pusdienām un vakardienas ēšanu. Jā, es par to daudz runāju, tas ir viens no maniem dienas notikumiem, turklāt labi paēst ir ļooooti svarīga sastāvdaļa itāļu dzīvēs. Tātad, visa parastā ēšana notiek otrajā stāvā, bet es no sākuma mazliet nomaldījos un iegāju pirmā stāva kafejnīcā, kur ēst dod gan, tikai kaut ko mazāku un pie kafijas...nē, nav īstā vieta un izdomāju, ka jāseko plūsmai. Kur citi – tur es! Tad nu iegāju pa durvīm, aiz kurām jau redzama studentu rinda, lai būtu pārskatāmāka situācija, pirms kāpnēm novietoti ekrāni, ka rāda, kas notiek galvenajā zālē, kas ir pusdienās un cik tas maksā – diezgan ērti. Tā nu izstāvēju rindu, aizgāju apsēsties pie galdiņa...viena pati. Es gan redzēju tās pašas zināmās sejas, bet priekšroku devu pasēdēšanai maliņā un uznāca vēlme, kaut viņi mani nepamanītu un negribētu ar mani runāt vai ko tādu...bet garšīgi bez gala! Pēc tam pirmā stāva kafejnīcā paņēmu mazo, stipro kafiju un devos uz universitātes ēku, no kuras mums sāksies tā ekskursija, bet tas tikai pēc 45 min un aiziet var pa 10 min un nav īsti ko darīt....Mazliet padirnēju gaidot kādu pazīstamu seju, pat biju iedziļinājusies piedāvājumā braukt ekskursijā uz Pizu (38eur)....nu, nezinu. Tad satiku grupas biedrus, nolēmu atturību mest pie malas un sāku sarunu! Jā, saņēmos. Ārā joprojām lija lietus un tādā laikā neviens negribētu iet ekskursijā pa kalnainu pilsētas centru, tāpēc vismaz bija par ko parunāt! Tā kā laika vēl bija daudz, aizgājām uz pagrabstāva kafejnīcu, pasēdējām, papļāpājām. Kurš ko šajā nedēļas nogalē plāno darīt – kāds uz Venēciju, kāds uz Pizu, bet Šila man piedāvāja braukt ar viņu kopā uz Terni svētdien, jo tad ir Valentīndiena un Sv.Valentīns nāk tieši no Terni pilsētiņas, kas nav tālu no Perudžas, un tajā dienā tur notiek liels festivāls par godu šim svētajam un šai dienai! Ideja pietiekoši laba, ja vien neskaita, ka kaut kā ir jānokļūst līdz stacijai svētdienas dienā, kad autobusi nekursē, bet ejot minimetro...biļetes arī līdz Terni neesot dārgas, līdz Pizai pasākums sanāk krietni dārgāks, bet par to arī es vēl domāju, jo, piemēram, uz Venēciju bija jāmaksā 48 eur, nu, tā kaut kā....
Pastaiga pa pilsētu apburošas itālietes – pasniedzējas vadībā 3 stundu garumā. Tā jau viss būtu forši, pilsēta skaista, antīka un interesanta, ja vien nelītu lietus, nebūtu auksti un es kaut ko saprastu no tā, ko viņa stāsta, jo to visu tiešām gribējās zināt un mēs redzējām TIK daudz vietas, kurām katrai sava īpaša vēsture, bet...gan jau. Pēc ekskursijas visa grupa kopā ar pasniedzēju aizgājām uz kafejnīcu pašā pilsētas centrā, pasūtījām dažnedažādas kafijas, tējas un tamlīdzīgi, sasildījāmies, kopā samaksājam par to kādus 60 eur, bijām kādi 20 cilvēki un tā arī sanāca – man par garšīgu, putukrēmīgu, šokolādīgu un labu kafiju 3 eur sanāca atstāt, bet tas tā ir vecpilsētas šikākajās un labākajās pieaugušo kafejnīcās. (:
Pēc tam jau sāka risināties sarunas par ballīti klubā/bārā Merilin – tur pat, kur 5dien – un šovakar tur VISI būšot, man arī esot jāiet... tā kā biju sākusi savu socializēšanos un biedrošanos, nolēmu, ka varētu pat aiziet, tikai rīt ir lekcijas jau 8os, tātad jāceļas 6:45, nezinu kā tikt kojās (īsti neatceros ceļu), ir bīstami iet vienai (pēc pieredzes) un pēdējais autobuss uz centru ir 10tos, kad Merilinā vēl pilnīgi nekas nenotiks!!!
Izvēlējos tomēr aiziet un vēl arī fotoaparātu paņemt līdzi, lai varu parādīt – kas un kā tur notika. Forši bija tas, ka Sāra arī izdomāja doties uz centru un tad mēs 10tos izgājām ar kājām no kojām un kādos pus11tos jau bijām centrā (pret kalnu bij jāiet), tur, protams, vēl neviena tik agri nebija, bet pēc 11tiem jau uzradās gan zināmas, gan nezināmas personas un ballīte varēja sākties! Tad, kad man jau bija galdiņš, pie kura ar kursabiedriem sēdēt, Sāra aizgāja projām, jo nu jau vairs es viena nepalikšot, kā arī bija, tikai mājās gan vienai būs jāiet...bet ar to nekādas problēmas nebija, jo ceļu jau zināju – uz centru pa to pašu ceļu gājām – un uz ielām 1:30 nebija praktiski neviena cilvēka, katrā ziņā noteikti ne tādi, kurus varētu uzskatīt par aizdomīgiem, tas labi. Ballīte bija forša, jautra un mazliet arī padejoju, jā, bija labi! Viena lieta gan man nepatika, tā kā biju ar fotoaparātu, ar vienu aci visus tomēr vēroju un...tā gan ir vairāk starptautiska tusiņu vieta un tur itāļi parasti neiet, bet katru reizi ir pāris gan puiši, gan vīrieši, kas ir atnākuši vienkārši paskatīties uz baltajām, gaišajām un skaistajām meitenēm...vjēak. Tie gan man nepatīk.
Lai nu kā, kojās nokļuvu sveika un vesela, bildes būs, bija jautri, tikai agri jāceļas!
Miss L.
Rīti ir pavisam viegli – pamosties praktiski nav nekādu problēmu un piecelties arī! Tas ir labi, jo visi kursi jāapmeklē obligāti un aizgulēties nav vēlams.
Šorīt atkal laiks kā tādās britu salās – mazliet vējš, mazliet smidzina. Un vienalga, cikos uz autobusu eju, atkal un atkal vienmēr ir jāgaida – teorija par mana un autobusa pulksteņa nesakritību pavisam noteikti ir apstiprinājusies, tomēr nevar noliegt, ka arī autobusi te kavējas.
Itāļiem Itālija ir no Milānas līdz Romai, tālāk uz dienvidiem patiešām ir Āfrika! Vakar ar Sāru atkal nopļāpājām miljons stundas, runājām par Musolīnī, Padomju Savienību – vēsturi, runājām par Itālijas dienvidu ļaudīm un Latvijā dzīvojošajiem krieviem – katrā valstī ir sava veida „urlas”, skatījāmies video un daudz par to visu smējāmies. Jā, mums ir diezgan daudzas līdzīgas iezīmes un var vilkt paralēles ar Latviju.
Šodien ir tā diena, kad skola sākas 9os un notiek līdz 18:30 vakarā...nja. Patiesībā jau reālas lekcijas bija līdz 13:00, tad pēc tam 14:45 tiekamies ar visu grupu un dodamies lekcijā, kas ir ar kulturālu ievirzi – 3 stundu ekskursija pa pilsētas centru. Tad nu no tiem vieniem ir pusdienlaiks un īsti uz kojām braukt atpakaļ un ēst tur nebija jēgas (kā Eduards teiktu: „nekādā jēgā”, tāpēc nolēmu iet uz kādu no ADISU ēdnīcām, kas ir centrā. Centrā pusdienas notiek līdz 14:30, bet manās kojās tikai līdz 14:00. Pa taisno no lekcijas gāju ēst...sanāca kādas 15 min gājiens, īstenībā pašā centrā te nekas nav tālu. Un bija tāda mazliet jocīga sajūta, man pa priekšu gāja studenti no manas grupas, tad gāja studenti no citām grupām, ko biju satikusi iepriekšējā ballītē, bet es tomēr izvēlējos mazliet atpalikt. Tā ir tāda dalīta sajūta – it kā jau gribētos iet ar viņiem kopā un kaut ko runāt un zināt, bet tajā pašā laikā negribas neko, negribas ne komunicēt, ne biedroties, tas prasa iešanu klāt un sarunas sākšanu kompānijā, kas nav mana un kur visi jau vairāk vai mazāk ir sabiedrojušies... nē, man nebija milzu vēlme socializēties, tāpēc tā arī paliku – nostāk. Visu laiku gan tā dalītā skumja pie manis palika, ka gribas ar viņiem, bet otra sajūta bija stiprāka...
Tad nu rezultātā, visu laiku sanāca viņiem sekot, līdz nokļuvām pie tās ēkas, kur studenti var forši paēst. Tā kā mūsu Mellene Valmierā, tikai par kādiem 200 studentiem vairāk... patiesībā, to ēku es jau zināju, jo vakar biju tur gājusi, lai satiktu to savu koordinatori un tas ir tieši blakus ekonomikas fakultātei. Man gan tur lekcijas nenotiks, lekcijas notiks Asīzē, kur ir tūrisma un ekonomikas fakultāte...turp jābrauc ar vilcienu 28 min un maksā ap 2 eur. Bet par pusdienām un vakardienas ēšanu. Jā, es par to daudz runāju, tas ir viens no maniem dienas notikumiem, turklāt labi paēst ir ļooooti svarīga sastāvdaļa itāļu dzīvēs. Tātad, visa parastā ēšana notiek otrajā stāvā, bet es no sākuma mazliet nomaldījos un iegāju pirmā stāva kafejnīcā, kur ēst dod gan, tikai kaut ko mazāku un pie kafijas...nē, nav īstā vieta un izdomāju, ka jāseko plūsmai. Kur citi – tur es! Tad nu iegāju pa durvīm, aiz kurām jau redzama studentu rinda, lai būtu pārskatāmāka situācija, pirms kāpnēm novietoti ekrāni, ka rāda, kas notiek galvenajā zālē, kas ir pusdienās un cik tas maksā – diezgan ērti. Tā nu izstāvēju rindu, aizgāju apsēsties pie galdiņa...viena pati. Es gan redzēju tās pašas zināmās sejas, bet priekšroku devu pasēdēšanai maliņā un uznāca vēlme, kaut viņi mani nepamanītu un negribētu ar mani runāt vai ko tādu...bet garšīgi bez gala! Pēc tam pirmā stāva kafejnīcā paņēmu mazo, stipro kafiju un devos uz universitātes ēku, no kuras mums sāksies tā ekskursija, bet tas tikai pēc 45 min un aiziet var pa 10 min un nav īsti ko darīt....Mazliet padirnēju gaidot kādu pazīstamu seju, pat biju iedziļinājusies piedāvājumā braukt ekskursijā uz Pizu (38eur)....nu, nezinu. Tad satiku grupas biedrus, nolēmu atturību mest pie malas un sāku sarunu! Jā, saņēmos. Ārā joprojām lija lietus un tādā laikā neviens negribētu iet ekskursijā pa kalnainu pilsētas centru, tāpēc vismaz bija par ko parunāt! Tā kā laika vēl bija daudz, aizgājām uz pagrabstāva kafejnīcu, pasēdējām, papļāpājām. Kurš ko šajā nedēļas nogalē plāno darīt – kāds uz Venēciju, kāds uz Pizu, bet Šila man piedāvāja braukt ar viņu kopā uz Terni svētdien, jo tad ir Valentīndiena un Sv.Valentīns nāk tieši no Terni pilsētiņas, kas nav tālu no Perudžas, un tajā dienā tur notiek liels festivāls par godu šim svētajam un šai dienai! Ideja pietiekoši laba, ja vien neskaita, ka kaut kā ir jānokļūst līdz stacijai svētdienas dienā, kad autobusi nekursē, bet ejot minimetro...biļetes arī līdz Terni neesot dārgas, līdz Pizai pasākums sanāk krietni dārgāks, bet par to arī es vēl domāju, jo, piemēram, uz Venēciju bija jāmaksā 48 eur, nu, tā kaut kā....
Pastaiga pa pilsētu apburošas itālietes – pasniedzējas vadībā 3 stundu garumā. Tā jau viss būtu forši, pilsēta skaista, antīka un interesanta, ja vien nelītu lietus, nebūtu auksti un es kaut ko saprastu no tā, ko viņa stāsta, jo to visu tiešām gribējās zināt un mēs redzējām TIK daudz vietas, kurām katrai sava īpaša vēsture, bet...gan jau. Pēc ekskursijas visa grupa kopā ar pasniedzēju aizgājām uz kafejnīcu pašā pilsētas centrā, pasūtījām dažnedažādas kafijas, tējas un tamlīdzīgi, sasildījāmies, kopā samaksājam par to kādus 60 eur, bijām kādi 20 cilvēki un tā arī sanāca – man par garšīgu, putukrēmīgu, šokolādīgu un labu kafiju 3 eur sanāca atstāt, bet tas tā ir vecpilsētas šikākajās un labākajās pieaugušo kafejnīcās. (:
Pēc tam jau sāka risināties sarunas par ballīti klubā/bārā Merilin – tur pat, kur 5dien – un šovakar tur VISI būšot, man arī esot jāiet... tā kā biju sākusi savu socializēšanos un biedrošanos, nolēmu, ka varētu pat aiziet, tikai rīt ir lekcijas jau 8os, tātad jāceļas 6:45, nezinu kā tikt kojās (īsti neatceros ceļu), ir bīstami iet vienai (pēc pieredzes) un pēdējais autobuss uz centru ir 10tos, kad Merilinā vēl pilnīgi nekas nenotiks!!!
Izvēlējos tomēr aiziet un vēl arī fotoaparātu paņemt līdzi, lai varu parādīt – kas un kā tur notika. Forši bija tas, ka Sāra arī izdomāja doties uz centru un tad mēs 10tos izgājām ar kājām no kojām un kādos pus11tos jau bijām centrā (pret kalnu bij jāiet), tur, protams, vēl neviena tik agri nebija, bet pēc 11tiem jau uzradās gan zināmas, gan nezināmas personas un ballīte varēja sākties! Tad, kad man jau bija galdiņš, pie kura ar kursabiedriem sēdēt, Sāra aizgāja projām, jo nu jau vairs es viena nepalikšot, kā arī bija, tikai mājās gan vienai būs jāiet...bet ar to nekādas problēmas nebija, jo ceļu jau zināju – uz centru pa to pašu ceļu gājām – un uz ielām 1:30 nebija praktiski neviena cilvēka, katrā ziņā noteikti ne tādi, kurus varētu uzskatīt par aizdomīgiem, tas labi. Ballīte bija forša, jautra un mazliet arī padejoju, jā, bija labi! Viena lieta gan man nepatika, tā kā biju ar fotoaparātu, ar vienu aci visus tomēr vēroju un...tā gan ir vairāk starptautiska tusiņu vieta un tur itāļi parasti neiet, bet katru reizi ir pāris gan puiši, gan vīrieši, kas ir atnākuši vienkārši paskatīties uz baltajām, gaišajām un skaistajām meitenēm...vjēak. Tie gan man nepatīk.
Lai nu kā, kojās nokļuvu sveika un vesela, bildes būs, bija jautri, tikai agri jāceļas!
Miss L.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru