29.diena

29.diena. Svētdiena.

Šodien atkal mazliet esmu viena, bet ne vientuļa. Sāra vakar aizbrauca uz Terni vai kādu citu vietu ar Andrea brīvdienu ceļojumiņā...jauki.
Mana ēšanas karte ir zaudējusi derīgumu, tad nu izmantoju Sāras karti. Pirmdien iešu to lietu uz studentu dienestu noskaidrot!

Beidzot ir brīvs laiciņš, lai sakārtotu visādas bloga lietas, uzrakstīju par iepriekšējām dienām un tas jau sāk kļūt par pieradumu. Ja esmu kādu dienu izlaidusi, tad ir tā jocīgi, it kā kaut kas nepateikts un nepastāstīts, tik nezinu jau, cik šo visu izlasa, kam un cik ļoti tas ir svarīgi... man ir.

Šodien diena daudz vējaināka un drēgnāka nekā vakar, bet ir brīvdiena, ir miegs, cik ilgi gribās, ir labi.

Šodien kā gandrīz katru dienu – e-pastu sūtīšana gan latviešiem, kas man sākuši neatbildēt ilgāk kā itāļi, gan arī itāļiem... nu, tāda es esmu – vislaik trobelēju viņus ar saviem jautājumiem, nevaru vēl visu tik viegli uztvert kā viņi to dara. Man gan nav skaidrs, kā tie studenti, kam viss vienalga var komunicēt ar līdzīgajiem pasniedzējiem...ja ne par ko neuztraucas un ļauj visam noritēt savu gaitu?! Jokaini, priekš manis tikai, protams...

Rītdien Perudžā ierodas 640 ķīniešu, kas nu tik mācīsies itāļu valodu!!! Pasniedzējas jau mums sūrojās un šausminājās par tiem, kas nemāk pat latīņu burtus, kur nu vēl kaut ko pareizi izlasīt un izrunāt... Ar mums esot bijis vieglāk! (: Vēl pasniedzējas dodot tiem ķīniešiem itāļu vārdus – Paola, Maria, Tereza utt. – jo savukārt itāļiem viņu vārdus pagrūti izrunāt, smieklīgi diezgan. Bet kaut ko tādu jau biju dzirdējusi arī Latvijā, tikai no kā gan?
Ir sajūta, ka es jau tagad viņus visus redzu uz ielām vai arī vienkārši esmu sākusi pamanīt?! Trakums...
Nez kā ir dzīvot rasē vai nācijā, kur visiem ir viena vai vairākas vienādas, raksturīgas iezīmes - es domāju izskatā, piemēram, tumšas acis vai visiem melni mati, vai šķības acis, vai īss augums, vai kaut kas tāds....
Vakardien Perudžas galvenā iela kādu 500 metru garumā bija pilna ar jauniešiem, nezinu tikai kāpēc. Jau pa dienu ielās bija daudz cilvēku, bet vakarā viss pilns ar jauniešiem (15 - 25 g.v.), tā it kā kaut kāds gājiens vai festivāls notiktu! Un trakākais, ka viņi visi izskatās vairāk vai mazāk līdzīgi – gan meitenes, gan puiši staigā platās biksēs (treniņbiksēs vai nošļukušās džinsās), mati tumši un acis tāpat, lielas jakas un krāsainas, augstas kedas. Tāda mazliet Amerika...

Manas domas par braukšanu mājās ir mainījušās – no „ko, kāpēc?!” tās ir kļuvušas par „labi, kad?” ...tb par 13.martu, tik atpakaļ jātiek uz 16.martu... un ar AirBaltic tas ir 260 eur!!! +150 par valodas kursiem +150 par manām kojām +100 par Marčika dzīvošanos manās kojās... traks mēnesis tas marts būs! (:

4.nedēļa ir noslēgusies un vēl tikai 3 dienas...mmm. Forši!

Lai jums viss priecīgi!

Miss L.

28.diena

27.februāris – mana 28.diena Itālijā. Praktiski pagājis jau pirmais mēnesis – vēl 4,5 atlikuši.
Laiks sāk iet arvien ātrāk un ātrāk, mazā skumja sestdienās arī pazūd...bet tikai tāpēc, ka ir ko darīt un ir skype.

Šajās dienās esmu daudz sadarījusi ar savām skolas lietām gan Latvijā, gan te. Esmu sazinājusies ar pasniedzējiem te un, iespējams, mācīšos angļu valodu! Tas būs kā viens no maniem priekšmetiem. Vēl mācīšos kaut ko līdzīgu viesnīcu un restorānu vadībai, vēl arī ekonomiku un vadību, laikam... protams, arī itāļu valodu! Tad nu mana nedēļa izskatīsies šādi:
Pirmdiena
15 – 17 Ekonomika Asīzē .
Otrdiena
9-12 Viesnīcu vadība A
12 – 14 angļu val. Perudžā
15-18 Ekon. A.
Trešdiena
11-14 itāļu val. P.
12 – 14 angļu val. P.
Ceturtdiena
12-14 angļu val. P.
15- 18 Viesnīcu vad. A.
Piektdiena
8-11 itāļu val. P.

Vai varētu būt tā, kā izskatās, ka es visur nevaru būt vienlaicīgi? Jā, tā tiešām ir un ir praktiski neiespējami savienot visus kursus, jo tie ne tikai nav vienā ēkā, bet arī pilsētas un fakultātes atšķiras! Tad nu sanāk baigā skriešana vai arī izvēle par labu vienam vai otram svarīgākam priekšmetam, bet skaidrāka situācija kļūs nākamajā nedēļā, kad beidzot sākšu apmeklēt to visu... Pagaidām, sazinoties ar pasniedzējiem vai atbildīgajām personām, problēmas ar visa saplānošanu nav, tad jau manīs. Vispār diezgan maza saprašana man ir par tiem apmeklējumiem, cik tas ir obligāti un kā tas te notiek. Zinu pagaidām tikai to, ka uz itāļu valodu jābūt praktiski vienmēr, drīkstu kavēt max 3 nedēļas (vienu no tām jau esmu izmantojusi), kas ir 18 lekcijas.

Šodien biju pie Baldi, lai nokārtotu atļauju Marčikam palikt pie manis kojās, bet viņi tik un tā viņam piešķīra 111.istabiņu, tātad savu istabu uz šo dzīvošanās laiku te, par to ir 10eur/par nakti. Vēl pajautāšu viņam par to palikšanu tajā un manā istabā, vai ir atšķirība naudiņās...

Sestdienas diena, skaista, saulaina un silta – vismaz 16 grādi!!! Šodien jau bija mazliet pavasarīga vasara, varēju iet ārā ar diviem džemperiem nevis to smago, biezo ādas jaku... Diena, kad noteikti nedrīkst palikt kojās, telpās, ir jāiet ārā!!!
Man saplīsa mans zābaciņš, kā jau teicu... un gribēju aiznest to atpakaļ uz veikalu, kur biju pirkusi. Tad nu aizdevos uz centru, bet tur... visas ielas pilnas ar cilvēkiem, vienā no laukumiem pat tāds kā antikvārs tirdziņš, kur tirgo visādas vecas grāmatas, pulksteņus, lustras, fotoaparātus, rotas un pat mēbeles!!! Tādas interesantas lietiņas, ja vēl es kaut ko saprastu no to vērtības, tad būtu vērts iegādāties....
Nospriedu, ka tas ir mēneša pēdējās sestdienas iespaids, jo tā ir mana pirmā „mēneša pēdējā sestdiena”, tāpēc arī iepriekš neko tādu neesmu redzējusi. Aizgāju līdz tam pašam savam apavu veikaliņam, bet tas slēgts, pareizāk, tur jau sāk iekārtoties cits apavu veikals!!! Man diezgan šoks... Pff, sāku jau domāt par apavu meistara apmeklējumu un citām iespējamām darbībām, bet tomēr nolēmu uzmeklēt savu veikalu kādā citā dienā, jo pavisam pazudis tas taču nevarētu būt!? Ar visu lielo zābakkasti braucu ar busiņu atpakaļ uz kojām, noliku kasti, paēdu pusdienas un ar busiņu atpakaļ uz centru.
No centra bij plāniņš aizbraukt uz lielo iepirkšanās centru, bet līdz tam autobusam vēl jāgaida, tāpēc soļoju pa ielu uz priekšu (autobusa maršruta sakritības robežās), diezgan veiksmīgi atradu to pašu „neiespējami atrast” itāļu valodas centru, nu, principā, tas jau ir visādu valodu centrs, bet man tur notiks itāļu valoda. Tātad, atradu to, tas atrodas miljons stundu gājiena attālumā no centra, nemaz nerunājot par attālumu līdz manām kojām... sanāks izrausties no gultas tajos rītos diezgan agri.
Tiku pēc tam līdz iepirkšanās centram, šo to paskatījos un nospriedu, ka turpmāk pirkšu tikai kleitas un svārkus...laiks izvēlēties sievišķīgākus tērpus!!! Un vispār, ādas jaka man ir apnikusi, gribu trenci/plašķi vai mētelīti!!! Un smukus zābaciņus un kurpītes visādas... ar laiku, ar laiku. (:

Pēc tam vakarā tikai biju atpakaļ kojās, ilgas un jaukas sarunas skaipā... un diena noslēgusies!

[vēl tikai 4 dienas]

Miss L.

27.diena

Piektdiena, 27.diena. Pēceksāmena diena. 26.februāris.

Un gribēju es no rīta uzvilkt savus jaunos, skaistos zābakus, un saplīsuši bija tie...bēdīgi, ka esmu tāda milzpēde, ka, velkot iekšā kāju, papēdī zābaks ir mazliet saplīsis – atiris. Man gan negribētos ticēt, ka tā viennozīmīgi ir tikai mana vaina!

Tātad, pēceksāmena diena. Patiesībā atestātu izsniegšanas un svinīgās ceremonijas diena! Pirmā posma pēdējā diena.
Tā kā šodiena ir pēdējā diena, kad vēl derīga mana ēšanas karte, izdomāju, ka jāaiziet no rīta uz ADISU ofisu noskaidrot tā lieta. Pa kāpnēm augšā, pa kāpnēm lejā un kaut kā no rīta aizklumburēju uz to biroju. Zināju, ka tur darba laiks no pirmdienas līdz piektdienai ir 9-13, bet še Tev... šajā piektdienā un izrādās arī visās parējās tur viss esot ciet un nestrādājot vis neviens. Tad nu soļoju uz galveno Universitātes (savas pagaidu) ēku, kur mums 12tos tas atestātu pasākums paredzēts. Bija ļoti jauki, katrs pasniedzējs (kopā mēs visi bijām sadalīti kādās 5-6 grupās) izsauca visus no savas grupas pa vienam pēc vārdiem, iedeva sertifikātu un vēl sabučoja! Pēc tam visādas privātas un ne tik privātas fotografēšanās, pasniedzām arī ziedus un parakstītas kartiņas visām 4 savām pasniedzējām! Mazliet svinīga, bet brīva atmosfēra. Joprojām ir mazliet jokaini teikt pasniedzējām „čau” gan satiekoties, gan atvadoties...bet inčīgi.

Pēc šī pasākuma vienojāmies ar grupas biedriem tikties vakarā. Bijām jau vakar tikušies gan itāļu restorānā, kur oficiante pa pusei angliete un arī viss iekārtojums vairāk vai mazāk internacionāls, gan arī pēc tam ar daudziem/visiem citiem erasmus cilvēkiem, pēc lielās tikšanās pie galvenās strūklakas, gājām uz vidēja izmēra pārbāztu klubu. Tad jau mans nogurums lēnām pārvērtās par niķīgumu, ne vairs mūzika patika, ne vairs dejot gribējās. To klubu 2os slēdz ciet un visi pārvietojas uz kādu citu vietu. Tad nu mēs kaut kā vairāk vai mazāk kopīgi, mūsu kompānija, aizgājām vēl uzmest aci Merilin klubam, kur parasti tās ballītes notiek. Tur nekas daudz nebija, bet mūsējie tur nobāzējās. Es paņēmu glāzi ūdens un soļoju uz kojām. Tā ir, jāiet mājās, kad gribās nevis kad vairs nav ko citu darīt... Un ir forši tā, jo ir bijusi ballīte, ir bijis miegs un savā gultiņā un labi!

Tātad, šovakar atkal visi sarunājam tikties pie spāņu meitenēm – Silvija un Anais. Meitenes mācās par dietoloģēm un paliks studēt šeit, ļoti jaukas meitenes. Tikai Silvija praktiski nesaprot angļu valodu un tad Anaisa viņai visu pārtulko, katru reizi saruna sanāk vismaz divreiz ilgāka.... (: Aizbraucu uz centru kādos 8os, gribēju vēl ieskriet kādā veikalā un ciemakukuli nopirkt, bet sestdienu vakaros un vispār vakaros pēc 8iem nekas vairs īsti nav atvērts, izpalika man pirkšanās, bet vismaz centrā satiku grupas biedrus (netīšām) un tad kopā gājām uz meiteņu dzīvokli. Dzīvo viņas netālu no centra un netālu no visa dzīvoklītī ar ieeju/izeju praktiski uzreiz uz ielas – bez kāpņu telpām un tā. Katrai diezgan liela istaba, virtuve, nav interneta, bet dzīvoklis ļoti liels priekš divām meitenēm (600 eur/mēn).

Meitenes bija saklājušas bagātīgu galdu ar visādiem tradicionāliem spāņu ēdieniem un arī itāļu un starptautiskiem graužamajiem, nopirkušas vīnu un, šķiet, ļoti pacentušās! Atmosfēra mazliet emocionāla, pēdējais vakars visiem kopā, kāds cilvēkiem pieķēries vairāk, kāds mazāk, bet visi ļoti draudzīgi pasēdējām. Bija tiešām jauka un sirsnīga pasēdēšana! Un katrreiz, kad kāds jau gāja mājās, viņam bija jāsaka runa un vēlējumi, nofilmējām arī kopējos sveicienus katrs savā valodā, interesanti!
Kādos 2os jau biju kojās,
tad jau līdz rītam...* troppo - daudz
** poco - maz

Miss L.

26.diena

26.diena, ceturtdiena un dienas pirms tam.
Šodien ir tā diena, kad ir veiksmīgi nokārtots gala eksāmens itāļu valodā – gan rakstiskais, gan mutiskais (26 punkti no 30!!!)!

Abas iepriekšējās dienas nekas daudz prātīgs nenotika. Vakar bija lekcijas + papildlekcijas kopumā līdz 6iem vakarā, pirms tam arī 6 lekcijas dienā – tas rada diezgan smagu nogurumu vakaros un grūtu piecelšanos no rītiem. Vakar tam visam klāt nāca arī nejaukas galvassāpes un milzonīga miegainība visas dienas garumā...nejauki. Izmērīju temperatūru, pirmajā mērīšanas reizē parādīja, ka man ir 35.5’C!!!!, bet pēc tam jau normāla 36.6’C. Ja nezini, ka temperatūra ir paaugstināta vai zini, ka ir laba, tad arī pašsajūta uzlabojas, fakts.

Vēl viena sen zināma patiesība, kas pavadīja mani šīs divas dienas, saulīte iedvesmo! Jā, abas dienas bija skaists laiks, spīdēja saule un skaists kā pavasarī! Vakaros gan mazliet joprojām smidzina, bet rīti ir jaukāki, ja ir saulains! Tad kaut kā lielāks prieks šeit būt! (Negribas pat iedomāties savu dzīvi Anglijā vai Īrijā – tas nav priekš manis!)

Sāra piedāvāja runāt ar mani tikai itāliski...vēl ne, mazliet biedējoši šķiet.

Sāku plānot savus „īstās skolas” kursus, lai varētu iegūt gan to, ko gribu, gan tos kredītpunktus, ko vajag. Pagaidām ne viss sanāk kā gribētos, mazliet sūrojos par birokrātiju, bet tas te nepatīk visiem. Katrs strādā tikai savās noteiktajās stundās un ne minūti ilgāk vai ātrāk, tas mazliet kaitinoši.

Bet es nokārtoju eksāmenu!!! Nevarētu teikt, ka bija pārāk grūts vai ļoti viegls...bet nokārtoja laikam visi... nu, ja es nokārtoju, tad visi nokārtoja. Nebija mums grupā neviens īpaši vājš, bet, piemēram, spānietēm vai portugālim tas laikam tomēr bija vieglāk, jo valodas nav gluži vienādas, bet vārdi sakrīt un vietām arī gramatika. Tas varētu būt kā man ar poļu valodu... Šo to saprotu, ko viņi savā starpā runā, par ko runā un ko saka, jo poļu valoda ir radniecīga ar krievu valodu un ļoti daudzi vārdi pamatā ir līdzīgi, nu, vismaz skan tā un nozīmē to pašu. Poļi paši gan to nelabprāt atzīst... Viņi man pat sākumā jautāja vai manā valodā ir līdzīgi vārdi, ka saprotu, ko viņi saka un mana atbilde: „..es vienkārši zinu krievu valodu, tāpēc arī saprotu, ko jūs sakāt” viņiem ne īpaši patika. No norvēģu puiša saņēmu šādu komplimentu : „toreiz, kad jūs sadevāties rokās tajā akcijā pret krieviem (Baltijas ceļš)...tas ir labākais, ko esmu redzējis (no protesta akcijām)!”, patīkami!

Pēc eksāmena ar Moniku aizgājām uz kebab-kafejnīcu un man pagatavoja īpašu veģetāru kebabu ar kaut kādām pupiņu vai zirņu kotletītēm iekšā gaļas vietā! Mmm, garšīgi!!!

Šodien uzdāvināju sev jaunus zābaciņus!!! Smukus, melnus, mazliet ādas, ar atlaidēm (no 69 uz 30 eur) un man patīk! (: ...cik tad var vienos apavos staigāt?! Turklāt Itālijā dzimst mīla pret apaviem!

Vakarā viss kurss sanāksim atkal kopā uz tādām kā noslēguma vakariņām vienā jaukā, tradicionālā itāļu restorānā, netālu no Etrusku arkas, vecpilsētā. Pēc tam 23:30 visiem erasmus studentiem tikšanās pilsētas galvenajā laukumā, lai pēdējā vakarā (dažiem,kas brauc prom) vēl pabūtu visi kopā un beidzot visi viens otru ieraudzītu!
Vai ir iespējams iedomāties, ka pasniedzējas vēl grib mūs rīt redzēt 8:30 lekcijās??? Jā, lekcijas līdz 11tiem, pēc tam 12tos oficiāla atestātu/sertifikātu izsniegšana un basta lingua italiana!!! (:

Drīz jau jātaisās uz vakariņām...

Ai, dzīve kļūst jaukāka... vēl tikai 6 dieniņas... Mmmm.

Baci tutti!

Miss L.

23.diena

23.diena 22/02/2010 (-9 dienas)
Eh, tā gribētos uzrakstīt kaut ko jaunu un nebijušu, diemžēl dienas sāk kļūt mazliet vienādas...
Un tomēr, no rīta lekcijas sākās tikai 10tos, tāpēc pirms tam aizbraucu uz Asīzi, uz savu fakultāti pie, visiem jau zināmās, Miriamas. Biju izrēķinājusi autobusus + vilcienus turp un arī atpakaļ praktiski minūti-minūtē. Ja visu šitā izplāno un sanāk, tad ir ļoti laba „es visu paspēju” sajūta! Un tieši tāda man bija šorīt! Ar autobusu līdz stacijai, tad uzreiz hops vilcienā un uz Asīzi, pēc tam ar ieplānoto vilcienu atpakaļ un tad ar minimetro tieši uz otro lekciju! (: Vienīgi atpakaļ ceļā plānotais vilciens kavējas kopumā kādas 20 minūtes - dažas minūtes pirms pienākšanas un dažas brauciena laikā, pastāvot kādā stacijā mazliet ilgāk.
Asīze aizjoņoju uz fakultāti, satiku gan pašu Miriamu, gan arī par erasmus lietām atbildīgo sievieti, viņa man forši visu izskaidroja, tagad saprotu, ko man darīt, kur iet un ko darīt, ja neesmu lekcijās... lekciju neapmeklēšana nākot par sliktu tikai man – iegūstu mazāk informācijas, tas nav pavisam obligāts pasākums, nu, jauki! Tas bija viens no maniem mazajiem uztraukumiem, ka šonedēļ netieku uz pirmajām lekcijām, bet tagad tas vairs nav uztraukums.
Atkal un atkal saprotu, ka informācija un „zinu, ko daru” ir ļoti patīkams bonuss un pluss, kad esi prom no ierastās vides!
Pat ar visu vilcienu-kavētāju ierados uz otro lekciju (11tos) un tad jau vienos beidzās itāļu valodas lekcijas pa visam. Pusdienas, ēdnīcā, kas 15 min attālumā. Pēc tam ikpirmdienas kultūras lekcija. Šoreiz uz vienu tuvējo pilsētu, kas gan diez ko tuvēja nebija – tālāka par Asīzi (25km no Perudžas) un turp braucienā pavadījām stundu. Pilsētas nosaukums ir Bevagna (Bevanja). Tipiska viduslaiku pilsēta, daudz baznīcas, centrālais laukums un vēl, kas interesanti, romiešu teātris – amfiteātris. Parādīja un pastāstīja par sveču liešanu, izrādās, ka uz diedziņa vislaik lej virsū vasku nevis to mērcē vai vienkārši ielej formiņā. To es tā nemaz nezināju, rādīja mums tieši kā to darīja viduslaikos (tie pie viņiem bija daudz ātrāk kā Latvijā), dabīgas vaska sveces, kas dega divas nedēļas. Pēc tam apskatījām vienu baznīcu, kurai blakus vēl divas, tikai citām konfesijām. Visas baznīcas atrodas ap centrālo laukumu. Bruģētas, šauras ieliņas, romantiski un skaisti! Pēc tam parādīja un daudz ko pastāstīja par seno amfiteātri, kas atradies pilsētiņā, tas laika gaitā pārtapis par daudzām mājām, gandrīz rindu mājām, tur ir muzejs, bet dzīvo arī vietējie iedzīvotāji. Daudz ko gan stāstīja, bet tikai daļu varēja saprast... tas mazliet žēl. Pēc tam uzveda otrajā stāvā, kur redzējām tipisku mazu viduslaiku istabiņu. Trakums, ka toreiz jau stiklu nebija, tāpēc viņi ņēma audumu, kuru iemērca vaskā, ar to aizklāja loga aili un tā arī turēja ciet visus 5 ziemas mēnešus. Siltumu viņi ļoti sargāja, tāpēc arī maz gāja ārā...gaiss kļuva ar katru mēnesi arvien mazāk istabiņā, kurā dzīvoja kādi 12 cilvēki un gulēja sēdus...SĒDUS!!! Lielākā daļa jau nu gan tam nespēja noticēt, bet nu...kas to zin, kā tur tai Itālijā īsti ir bijis. Pēc tam blakus istabā mums bija sagatavots cienasts-vakariņas, kas gan vairāk pēc uzkodām izskatījās. Pašā sākumā mums iedeva tādas mazas māla bļodiņas, kurās iekšā sagriezti augļu gabaliņi un baltvīns, tā esot viduslaiku sangrija...lai nu kā, ļoti garšīga. Pēc tam katram tika mazliet lielāka bļodiņa ar zupu/putru, kas tā kā no pelēkajiem zirņiem vai kaut kā tamlīdzīga pagatavota. Tā bija ļoti laba! Visi gan bija traki izbadējušies, bet tik un tā laba! Tad tikām pie galda, kur visādas maizītes ar spinātiem (nelabas), ar baklažāniem un siera krēmiem, cepti sīpoli, sieri, gaļas-maizes bumbiņas un daudz kas tāds. Nevarētu teikt, ka viss bija garšīgi, bet ļoti daudz kas bija! Tad vēl baltvīns – mājas vīns – un saldajā ēdienā mums pasniedza tādu kā sagrieztu kliņģeri un kēksu ar tādu sarkanvīnam līdzīgu dzērienu, kas garšoja pēc aprikozēm un citiem augļiem, bija traki salds, bet ar tām kūkām ļoti labi saderēja kopā. Kad visi bija remdējuši savu izsalkumu un visādas saldumkārības, beidzot gājām atpakaļ uz autobusu un tad jau ap 9iem bijām atpakaļ Perudžā. Tā, lūk, arī visa diena pagāja – ar skolu saistīta, bet nevar teikt, ka arī neatpūtāmies.

Viena jauka dienas atziņa: „...dažreiz grupu ļoti labi saliedē kopīga, solidāra pasmiešanās par gidu!”

Pagaidām viss...

Miss L.

22.diena

22.diena, 21/02/2010
Šodien ir tieši trīs nedēļas, kopš esmu Itālijā. Ja salīdzina šodienu ar to dienu pirms 3 nedēļām, tad progress ir milzīgs un sajūtas ir 100reizes labākas.
Šodien bija jauki, jau ap kādiem vieniem biju pie Monikas dzīvoklī, kas ir centrā un ceļam uz Nawara dzīvokli, kur visi grupas biedri tiksimies, lai pagatavotu katrs savu nacionālo ēdienu. Patiesībā doma ir pagatavot katram savās mājās, tad vienkārši atnest jau gatavu, lai visi var pagaršot.
Tad nu aizgāju pie Monikas, izrādās, viņas istabas un studiju biedrene, arī poliete Goša (saīsinājums), esot pāris dienas atpakaļ salauzusi degunu lielveikalā, iepirkusies, gājusi jau ārā, bet aizmirsusi kaut kādu pirkumus, skrējusi atpakaļ un babāc ar degunu automātiskajās durvīs. Tad ar ambulanci uz slimnīcu, deguns lauzts, iespējams būs vajadzīga koriģējošā operācija...meitenēm slimnīcā klājies grūti, jo viņas praktiski neko nav sapratušas, ko tie ārsti saka...tad nu Gošas mamma no Polijas ar autobusu (24 stundas ~ 30eur) atbraukusi un abas kopā uz Poliju atpakaļ brauks uz kādām 2-3 nedēļām. Meitenēm mācības sākas tikai marta vidū, tāpēc tas ir pavisam iespējams.

Biju nolēmusi pagatavot un visus pacienāt ar salātiem – burkāns, ķiploks un majonēze – jo neko citu sakombinēt veikalā nevarēju/negribēju. Bet Monikai mājās nebija rīves, man kojās arī ne, tāpēc gatavoju tikai tajā vietā, kur visi sarunājām to lielo ēšanu. Sanāca labi! Visiem ļoti garšoja! Spāņu meitenes bija izcepušas ābolu pīrāgu un tortilju. Tortilja ir tāds kā olas sacepums ar kartupeļiem, kas kopā izskatās pēc kūkas. Poļu meitenes mūs cienāja ar pildītajām pankūkām, pildījumā bija siers, īsts poļu siers. Mums gan īsti neizdevās noskaidrot vai siers patiesībā nav biezpiens, jo pārtulkot to bija pagrūti un pagatavošanas process ir ļoti līdzīgs, manuprāt, tās vairāk bija pankūkas ar biezpienu, kam pāri tika liets šokolādes krēms...mmm. Vācijas meitene Silvija bija sacepusi desiņas un pagatavojusi kartupeļu salātus, kur ir vārīti kartupeļi, marinēti gurķi (kur tad te tādus var dabūt???), olas un majonēze. Pārējie bija palaiduši garām, ka veikali svētdienās nestrādā, tāpēc nedabūjām ne portugāļu, ne norvēģu, ne bulgāru ēdienus. Žēl jau, protams, bet arī tas, kas bija, bij ļoti garšīgs!

Lai gan „ballīte” sākās jau 3os, tikai ap 9iem esmu atpakaļ kojās un milzīgs nogurums...it kā būtu nez ko daudz šodien darījusi. Miedziņš nāk...

Rīt uz Asīzi jau no paša rīta, nekur viņi no manis nespruks! Pēc tam varbūt paspēšu uz lekcijām un pēcpusdienā mums ir ikpirmdienas kultūras ekskursija, šoreiz uz kaut kādām blakus pilsētiņām ar ļoti lielu kultūras un vēsturisko nozīmi, tad jau redzēs...

Jauku vakaru!

Miss L.

21.diena

21.diena. 20/02/2010
Jau trešā nedēļa noslēdzas, laiks tiešām diezgan ātri skrien...pat negaidīti ātri.

Vakardienas drēbju žāvēšana kopā tomēr bija nosacīti neveiksmīga. Jā, viss sauss un nav baltās drēbes kļuvušas zilas vai sarkanas, tomēr uz baltajiem krekliņiem tādas melnas pūkas. Patiesībā, vienmēr pēc žāvētāja izmantošanas ir kaut kādas pūkas no drēbēm, šoreiz laikam no melnā džempera, vai tas varētu nozīmēt, ka tie ar laiku noplūk, ja izmanto žāvētāju? Tas gan nebūtu labi... vēl esmu nosliekusies par labu vairāku speciālu mazgāšanas līdzekļu iegādei – melnām, baltām un krāsainām drēbēm atsevišķi, jo, kā mēdz teikt, kas der visam – neder nekam. Tā nu gluži nav, bet melnām drēbēm gan vajag speciālu līdzekli, lai neplūk.
Šorīt biju nolēmusi gulēt, cik ilgi gribēsies, bet jau pus10tos pati pamodos...nodomāju, ka pa agru un vēl uz stundiņu aizmigu. Šonakt bija pilns ar sapņiem, vienā man bija stingri jāsargā hondiņa, jo to esot viegli uzlauzt un aizdzīt, citā kopā ar omīti itāļu veikalos meklējām majonēzi, vēl kādā biju laukos, gandrīz katru nakti redzu savējos. Tā kā parasti redzu daudz un krāsainus sapņus, tad vienmēr esmu mēģinājusi saprast – no kurienes tie sižeti?! Šeit esot, sižeti krietni vien pakļaujas dienā pieredzētajam un sajustajam, mājās tā īsti allaž nebija.

Marčik, te visi stāvvietas kases aparāti tiek darbināti ar saules enerģiju (virs tiem ir maza saules bateriju paplātīte), zaļi. (:

Agn, te ir pilns ar šķībacainajiem, nu, manā pagaidu universitātē! (:

Dažreiz čivina putniņi, kad saulīte spīd, ļaudis veic pavasara darbus – griež krūmus, kas vēl nav sazaļojuši...

Daļu atlikušās naudiņas ieliku termiņnoguldījumā uz 2 mēnešiem, labāk tā nekā zeķē (kontā) stāv un gaida, kad iztērēs... :)
Šodien jau tie paši 70 eur jau vairs nav rezervēti manā kontiņā, tāpat arī nav īsti skaidrs – kur tie palikuši, jo man atmiņa švaka, kad skatos konta izrakstu. Ar valūtas kalkulatoru noskaidroju, ka nemaz TIK daudz iztērējusies neesmu un tagad sirds mierīgāka. Ak, mēs - no nabadzīgākām valstīm nākušie – vienmēr šķīvji tiek izēsti tukši, ja pa brīvu ēdam...

Lai gan te parādījās domas, ka bagātākām valstīm tās erasmus stipendijas ir mazākas un nabadzīgākām valstīm attiecīgi lielākas, uzzināju, ka Norvēģijas puisim (Arn) stipendija ir 6000 eur uz visu periodu, tas ir par 1000 eur vairāk nekā man, viņš te laikam visbagātākais sanāk, ņemot vērā tikai stipendiju, bet nekā...izrādījās, ka puse no tā ir aizdevums, ko viņš ar izdevīgiem nosacījumiem aizņēmies uz 10 gadiem. Redz, kā!

Šodien esmu plānojusi kārtīgi pastrādāt pie Gada Projekta, lai starpieskaiti var nokārtot, tas līdz 25.februārim jāpaveic...khmm.

Dažreiz man šķiet, ka es dzīvoju sev kaimiņos - 88.istabiņā, jo tur parasti klausās skaļu mūziku... TIEŠI tādu kā man patīk!!! Vai tas varētu nozīmēt, ka man gaume ir pārāk vispārīga, vai arī man kaimiņos tiešām dzīvoju es? :D

Pagaidām īsumā viss.

Miss L.

20.diena

20.diena un arī divas iepriekšējās.

Šo dienu varētu nosaukt par „itāļi ar citiem nerēķinās” dienu.... tiklīdz uzrakstīju vārdu „rēķināties” tas salikās ļoti savāds, bet Tilde man palīdzēja saprast, ka tieši tas bija vārds, ko gribēju lietot, jo tas ir:
1) ieturēt; piegriezt uzmanību; pievērst uzmanību; uzklausīt; ievērot; likt aiz auss; likt lāgā; likt omā; likt pie sirds; likt vērā; ņemt vērā; respektēt
2) pielāgoties; piemēroties; ievērot

Kāpēc tieši šodien un tieši tā? Biju uzrakstījusi vēstuli tai Miriamai, kas ir persona, ko man vajag satikt savā fakultātē, lai saskaņotu grafikus un kursus. Patiesībā tā bija diezgan gara vēstule, ar jautājumiem, paskaidrojumiem un vēlmi norunāt konkrētu laiku, kad es viņu Asīzē fakultātē varētu satikt. Atbilde uz to visu bija „labi, tiekamies piektdien”. Es jau pie ļoti īsām atbildēm biju pieradusi, bet tomēr lai precizētu konkrētu laiku, nosūtīju vēl vienu vēstuli ar tieši tādu jautājumu – cikos konkrēti es varētu viņu satikt...bez atbildes. Tad nu pēc lekcijām (11tos) braucu uz staciju, lai 12:15 brauktu ar vilcienu uz Asīzi, bet še tev, vilciens pēdējā brīdī tika atcelts un nebrauca vispār, jo neesot vadītāja vai kaut kas tamlīdzīgs...labi, man nākamais jau pēc stundas, bet citiem, kas ar to vilcienu grasījās kādas 4 stundas līdz tāltālai vietai braukt, ko tiem?! Aizgāju līdz McDonaldam, pirmo reizi kopš esmu te, paņēmu frī kartupelīšus, jo pārējais ir vai nu ļoti dārgs, vai arī ar gaļu. Tualetes izlietnē nomazgāju iepriekš veikalā nopirktos ābolus un tad jau kaut kad pienāca mans vilciens. Bija doma šodien neiet uz kultūras lekcijām, bet jau no rīta braukt uz Asīzi, lai NOTEIKTI varētu satikt to Miriamu, bet kolēģi mani pārliecināja, ka „tā taču ir universitāte, viņiem ir jāstrādā vismaz līdz pēcpusdienai”, tāpēc arī braucu pēc lekcijām. Tā nu iekāpu vilcienā un no Asīzes stacijas devos kājām uz fakultāti, biju tur nedaudz pāri 2iem un izdevās satikt savu Miriamu, kas ir atbildīgā par studiju procesu vai kaut kā tā...bet izdevās man viņu satikt jau mētelī un ar somu rokās. Viņa devās prom. Biju nelielā šokā, ka tik ātri, bet viņa man paskaidroja, ka šodien strādājot tikai līdz 2iem un neesot nekādas iespējamības ar mani tagad runāt... Kā nav? Viņa taču stāvēja manā priekšā!!?? Lai es nākot pirmdien, tad vismaz laikus konkrētākus pateica, bet domāju, ka tāpat nākšu no rīta, lai pavisam noteikti varētu nokārtot skolas lietas! Tā viņa pazuda, aizbrauca ar mašīnu....forši. Bet es asarām acīs gāju atpakaļ pa briesmīgo gājēju tiltu atpakaļ, lieki pieminēt, cik ļoti man tas prasīja saņemties un skriet pāri, skatoties tikai uz priekšu (ne uz to, kas zem kājām)! Mazliet papinkšķēju, gāju atpakaļ uz vilcienu, kas vēl kādu nepilnu stundu jāgaida, un dusmojos...pašai žēl, ka tik daudz, bet dusmojos...gāju garām bazilikai un jautāju : „nu, kāpēc?”....lai nu kā, izdomāju, ka šad un tad saldējums aizdzen visādas sliktās domiņas un aizgāju uz Dželatēriju (Gelateria - tur tirgo saldējumu) un nopirku divas lielas bumbas ar šokolādes un zemeņu saldējumu. Jā, lai arī ārā lietus un vējš, saldējums patiešām ļoti palīdzēja! (: Nu, ok, iešu pirmdien.

Laiks šodien traks, visu laiku pūš vējš! Silts un jauks laiks bija pa dienu, arī vējš pa dienu bija tāds vasarīgs un silts, bet tagad vakarā aiz loga svilpo tā, ka pat neomulīgi mazliet.

Šodien man ir mazā veļas diena un te arī bija vēl viens mazais nerēķināšanās incidents, šo gan ļaunā neņēmu un manu dienu tas nemainīja, bet tomēr. Pierakstījos uz 2 veļas mašīnām 6os, samaksāju tos 2x20 centus un 6os gāju likt savas baltās drēbītes vienā un tumšās/krāsainās – otrā veļas mašīnā, bet sanāca uzreiz ielikt tikai baltās, jo puisis, kam tajā pašā laikā bija priekš manis jāatbrīvo veļas mašīna, ieradās pēc savām drēbēm ar nokavēšanos, turklāt vēl pēc tam savas drēbes pa vienai ņēma laukā no mašīnas, bez maz vai katru zeķi salokot, paralēli arī aizrautīgi runājoties ar kaimiņmašīnas meiteni...tā nu stāvēju un gaidīju... bet nē, tas nelika dusmoties, vienkārši tāda diena šodien. (: Izņēmu drēbes un izrādījās, ka viens no man paredzētajiem žāvētājiem nestrādā, tad nu saliku visas gaišās un tumšās drēbes kopā vienā, tad jau redzēs, kas tur iznāks. Domā, labi darīju? Khih...

Lekcijās jūtos kā poliklīnikā, jo visi ir saaukstējušies, visu laiku šņurkājas, klepo un šķauda bez mitas...sāk likties, ka tas varētu izrādīties mazliet bīstami.

Sāra ir aizbraukusi uz savām mājām līdz nākamās nedēļas sākumam, tā, ka man ir vienvietīga istabiņa. Nav slikti!

Man tika atbildēts par ilgstošajiem itāļu valodas kursiem, jēj, tur mācības sāksies ar alfabētu...BEIDZOT! Heh, domāju, ka sākumam diezgan noderīgi!

No ViA gan man vēl neviens ne par naudām, ne par darbiem nav atbildējis...stulbi, neko nezinu, ko lai dara.

Nākamo ceturdien jau šo kursu noslēguma eksāmens. Brrr, beidzot sāku kaut ko mazliet nopietnāk mācīties. Trešdien jau atkal biju uz papildlekcijām vakarā, diezgan noderīgas! Jap, esmu ieplānojusi tam veltīt visu šo nedēļas nogali, tikai svētdien ar kursa biedriem esam sarunājuši gatavot pusdienas – katrs kādu ēdienu no savas nacionālās virtuves. Ko lai gatavo? Bija doma par kartupeļu pankūkām, bet pakonsultējos un praktiski visi tādas zina un ir ēduši. Ko lai izdomā? ...no tā, ko te var nopirkt?!

Saņēmu paciņu! Ļoti patika, paldies!

BACI

Miss L.

17.diena

Eh...šodiena bija ļoti nogurdinoša.
Ir 16.februāris. Sveiciens visiem, kam vārda dienas un sumināti tie, kam dzimšanas diena šodien!
Īstenībā ļoti nāk miedziņš, bet tomēr gribas pastāstīt kā man šodien gāja...

Rīts, protams, ļoti agrs, jo 8os jau lekcijas sākas. Pirmo reizi no rīta (parastajā darbadienas rītā) parādījās „es ļoti negribu celties un gribu vēl ilgi gulēt” sajūta. Nu, ļoti taču labi, ka beidzot es skaidri zināju – ko gribu un ko negribu! (:

Lekcijas kā jau lekcijas – dažas interesantākas, dažas mazāk, bet jau 14:00 tās bija beigušās! Pēc tam biju gāju uz pieturu, lai aizbrauktu uz vakar noskatītu IperCoop veikalu, kas izskatījās tikpat liels kā lielais lielveikala IperCoop veikals, nospriedu, ka tur noteikti varēšu atrast jau ilgi kāroto segas pārvalku. Tā kā tas veikals tieši blakus vakardienas šokofabrikai, tad autobuss zināms un pieturas arī, tas tādu mazliet drošības sajūtiņu radīja un drošības sajūtiņa ir ļoti laba un ļoti vajadzīga! Laiks gan švammīgs, visu laiku līņā un vējš...šodien bija rudens. Jābrauc bija arī diezgan ilgi, bet ne tik ilgi kā uz tālo lielo lielveikalu...bet izrādījās, ka velts man tas brauciens bija, jo gultasveļas un nekā tamlīdzīga tur nebija. Maza skumja, bet pulkstens jau vēl tikai trīs. Braucu atpakaļ ar domu par otru lielveikalu – tālo/lielo. Jā, lielveikali viņiem te nav centrā, pat ne tuvu...centrā un tā tuvumā ir mazi veikaliņi, katrs ar savu īpašo specializāciju un atrašanās vietu, nē, tie nav vienkopus uz kādas īpašas ielas, tas neforši. Aizbraucu uz centru un, protams, pagātne atkārtojās – nācās man gaidīt lielveikalvirzienā braucošo autobusu 40 minūtes, jo iepriekšējais tikko kā aizbraucis. Man jau amats rokā, gāju uz to pašu kafejnīcu dzert tēju un mazliet sāku darbības vārdu locīšanu paeksperimentēt pierakstu kladē, laiks pagāja ātri, tēja bij garšīga, autobuss pienāca, es braucu 45min uz tālo/lielo Collestrada Paese veikalu. Tiku veiksmīgi galā ar pārliecību, ka te jau nu noteikti atradīšu pārvalku, bet še tev – nekā. Pārdošanā pārvalki tikai komplektos ar 2 spilvendrānām un palagu, kopā tas sastāda vismaz 30 eur. Nu nē, to man nevajag. Pārvalkam līdzīgi varēja būt vienīgi tādi kā lielāki palagi, ko paliek zem segas, sega nekož un ir labi, bet tie man īsti nepatīk pēc būtības, jo mūždien kaut kur pazūd vai nokrīt. Ai, neko tā arī prātīgu nenopirku, tikai jogurtu un ābolus. Vēl iegāju elektropreču veikalā, lai mēģinātu tikt pie kontakta pārveidotāja, jo tā ir diezgan liela nepieciešamība. Šobrīd, ja neizmantoju vannas istabas kontaktligzdu, tad man ir iespēja pieslēgties tikai vienam pārveidotājam (un jelkā darbināt kādu no manām elektroierīcēm), ja vien tur jau nav iesprausta sildierīce vai kas cits...tā lūk. To arī sakarīgi nemācēju atrast, jo nezinu savu kontaktu izmērus un neko...pārdevējs arī brīnījās, kāpēc neesmu ieradusies ar savu lādētāju, kuram tas štepselis galā, lai pamēģinātu vai vispār der.
Eh, tā nu neko nedabūjusi braucu atpakaļ uz centru. Centrā mans busiņš uz kojām bij jāgaida vismaz 20 min, tāpēc iekāpu citā, lai piemērotā pieturā izkāptu un noķertu savu busiņu, ko beigās neizdarīju, jo ārā pārāk nelāgs laiks. Ai, sanāca man 2 stundu laikā ar 3 autobusiem nokļūt kaut kā kojās.
Kā kojās, tā siltas zeķes kājās, jo līdz pat 20:30 pa āru un veikaliem biju dzīvojusies un sasalusi...tagad sajūta, ka esmu saaukstējusies ir mazliet stiprāka nekā no rīta. Vakariņas. Vienai pašai visa istabiņa, Sāra ir prom – viņas Andrea šodien dzimšanas diena, tad nu kaut kā tā...

Vakarā vēl izskrēju cauri visam internetam, pačekoju savu iespējamo lekciju sarakstu – pagaidām traki izskatās – no 9:30 – 18:00 gandrīz katru dienu!!! Vēl izdarīju ļoti labu darbiņu, izplānoju pa laikiem Marčika vilcienbraucienu no Romas lidostas, līdz manai stacijai pa vismazākajām naudiņām! Nosūtīju e-pastus visiem un dažiem gan par itāļu valodas kursiem, par kuriem man vēl nav atsūtīta atbilde, nu, tiem, kas līdz maijam iet, gan par savu lekciju grafiku, gan par GP starpieskaiti... un vispār... man nekas nav skaidrs ar tiem iesniegumiem un parakstiem par budžeta vietu ViA un tām pārmaksām, jo neviens man jau nedēļu neatbild!!! Kas jums tur Valmierā ar internetu (attieksmi) notiek?! (:

Ir tikai 11mit vakarā, bet es jau jūtos TIK nogurusi...

Labunakti, mani mīļie, līdz rītam!

Miss L.

16.diena

3.nedēļas iesākums – 16.diena. 15.februāris.

Lekcijas sākas tikai 10:00, tāpēc pēc trakās vakardienas varēju forši pagulēt! Lekcijas kā jau lekcijas, tikai šodien pasniedzēja (proffesoressa) sāka mācīt kaut kādus trakus darbības vārdu laikus, kas man jau angļu valodu mācoties īpaši nepatika, arī kursa biedri īsti labi izskaidrot to angliski nemācēja, tāpēc būs jāpamācās no itāļu gramatikas grāmatas, kas man ir latviski... Pēc lekcijām, kas beidzās vienos, gājām uz centra studentu ēdnīcu, to pašu, kas ir vislabākā, paēdām šoreiz visi kopā, ar kursabiedriem un šoreiz „gribas būt vienai pašai” sajūta bija diezgan pazudusi. Jā, ir forši pusdienot ar pazīstamiem un patīkamiem cilvēkiem!

Pēc tam bija palikusi vēl kāda pusstunda un gājām atpakaļ uz skolu, jo šodien ar itāļu kultūras pasniedzēju, ar kuru pagājušonedēļ pa vecpilsētu staigājām, dodamies ekskursijā uz Perugina šokolādes fabriku. Tad nu divas grupas kopā – abas iesācēju – sakāpām parastajā pilsētas autobusā 2 pasniedzēju vadībā un pusstundu braucām krietni saspiedušies autobusiņā līdz šokolādes fabrikai. Perugina šokolāde ir ļoti populāra visā pasaulē ar tādām koņčiņām, kurām lazdu riekstiņš vidū un pie katras klāt kāds labs vēlējums vai teiciens (līdzīgi kā laimes cepumiņiem). Traki dārgas gan 23.00 eur/kg un saucas Baci, kas nozīmē skūpsts. Iesākumā jau pie ieejas dabūjām saēsties šokolādi cik vien gribējās, pēc tam mūs aizveda uz prezentāciju zāli, kur parādīja īstu (milzīgu) kakao pāksti, pēc tam noskatījāmies filmu par kakao pārtapšanu par šokolādi, marmelādi un kakao. Diezgan interesanti procesi. Pēc tam arī par tiem procesiem, kas notiek, kad šokolādes masa kļūst par papīrītī ietītu supergaršīgu koņčiņu. Pēc filmas noskatīšanās gājām uz šokolādes muzeju, kur visādus vecos šoko aparātus var apskatīt, visādus senus iepakojumus, tad mums uz ekrāniem parādīja visādas vecas reklāmas, diezgan disko un smieklīgas. Pēc tam jau gājām uz pašu reālo ražotni...it kā no pusotrā stāva caur stiklu varējām mazliet apskatīt ražošanas procesu un pusmehānisku ietīšanas procesu, kā var šokolādes olas uzcīnīt un tā...fotogrāfēt gan nedrīkstēja, to par spiegošanu var noturēt. Diezgan konvejerisks darbiņš, bet ļoti jauki tur smaržoja un visi pēc tam tādi laimīgi iznācām – endorfīni, laimes hormoni virmoja gaisā! (: Pēc tam atkal muzeju, kur tapa grupas kopbilde, uz šokolādi par brīvu un tad jau iefīrēja veikaliņā, kur to visu redzēto var nopirkt...cenas zemākas nekā pilsētas lielveikalos, diezgan labs stimuls iegādāties ko garšīgu. Pēc tam jau atpakaļceļš ar autobusu diezgan piebāztu uz centru – mēs tik ļoti aizņēmām autobusu, ka parastajiem mājāsbraucējiem nebija īsti vietas, kur iekāpt... jau pāri 6iem vakarā, kad tikām līdz centriņam, tad es uz savu busiņu, citi uz savām mājiņām un žviks uz kojām! (:
Dušiņa, vakariņas (pasta ar rikotas sieru un tomātiem) un tad jau vēls vakars klāt...

Katru dienu eju pa ielu un visko izdomāju, ko te ierakstīt, ko pastāstīt, bet, kad pienāk vakars un rakstu...aizmirstas. Gan jau atcerēšos...

3.nedēļas iesākums ļoti salds un jauks. Pilna diena un foršs nogurumiņš!


Uz sadzirdēšanos, mani mīļie!

Miss L.

15.diena

15.diena jeb ekskursija uz Florenci un Pizu.
14/02/2010 jeb Valentīndiena.

Rīts sākās ļoti agri, jau 5:20 biju pamodusies un sāku taisīties, jau kādos 6os obligāti bija jāiziet no kojām, lai paspētu normāli uz busu, kas atiet 6:45 no centra. Sataisījos pati un arī maizītes sapakoju, tā nu 6:10 izgāju no kojām. Tipināju diezgan ātrā solī uz centru, ieskrēju bankomātā, lai izņemtu vajadzīgos 38 eur, ar ko samaksāt par ekskursiju uz vietas un gandrīz tieši precīzi biju norunātajā vietā...vienīgā. Neviens cits, pat autobuss tur vēl nebija. Pēc kādām 5 min ieradās autobuss, piegāju pie tā un izrādās bij īstais, samaksāju onkulītim, kas savukārt izrādījās gids tos pašus 38 eur un iekļuvu sarakstā... arī pārējie braucēji pamazās saradās, atnāca arī man pazīstamie poļu farmaceiti/es, tie bij ļoti priecīgi, ka man vietiņa arī atradusies, vispār viņi tādi ļoti draudzīgi un jauki ir! (: Autobuss pilns nebija, daudzi sēdēja pa vienam, tas varēja būt kāds 30-40vietīgs un mēs bijām kādi 25 varbūt. Sēdēju kopā ar Moniku – savu poļu biedreni.

Brauciens sākās pilnīgi normāli – pirmās divas stundas mēs visi gulējām, tad piestājām benzīntankā, lai iedzertu rīta kafiju, kāds kaut ko apēda un tā... 20 min pauze. Braucām tālāk uz Florenci, tad jau gids kaut ko stāstīja, kas, diemžēl bija tīrā itāļu valodā, izdalīja mums materiālus, kuros par katru objektu diezgan daudz aprakstīts, bet tas arī itāliski, nu ko... neko. Ļoti aptuveni kontekstu saprast gan varēja. Nokļuvām Florencē vai ļoti tuvu tai un tur bija pirmais apskates objekts – klosteris, bet tur dzīvoja mūki – tādu arī sauc par klosteri? Pirmās 20 minūtes stāvējām praktiski pie ieejas, jo vai nu tur mese notika vai vienkārši nebija vēl atvērts – nezinu, bet pēc tam pa visu to pietiekoši lielo ēku mūs izvadāja mūks, kurš arī par katru telpu un pagalmu daudz stāstīja un, iespējams, bija interesanti...Pēc tam mūs aizveda uz mazu veikaliņu, kur varēja nopirkt dažādus suvenīrus, mūku brūvētos vīnus un liķierus un tā... kopumā tas Florencē arī viss. Kopumā tur bijām kādu stundu, kas priekš Florences ir tieši 100 reizes pa maz! Florence esot ļoti skaista pilsēta, esmu to dzirdēju no daudziem un daudz reizes, bet mums, diemžēl īsti nesanāca to apskatīt, bet ar vilcienu tas ir diezgan ātri līdz turienei tikt, tad varbūt kādu citu dienu taisīsim otru raundu uz Florenci!

Turpinājumā braucām uz otro lielo apskates objektu – Pizu. Pēc kādām nepilnām 2 stundām jau bijām tur un autobuss tika novietots visu autobusu stāvvietā, no kuras tālāk ar parasto pilsētas busu var tikt līdz pilsētas mūriem, aiz kuriem jau iztālēm redzējām Pizas superslaveno torni! Pirms iekāpšanas pilsētas autobusā, kas 5min nokļuva līdz centriņam, gids mums pateica, ka 6os atkal tiekamies autobusā un braucam mājām, vai arī 17:30 pilsētas autobusa pieturiņā pie vecpilsētas. Tas nozīmēja, ka mums ir tieši 6 stundas laiks.... SEŠAS STUNDAS!!! Uz jautājumu – ko tik ilgi mēs Pizā darīsim, gids pēc brīža domāšanas teica: „Nuu...apskatīsiet torni, pilsētu, paēdīsiet pusdienas...un tā”. Ok, tas mazliet nošokēja, jo biju dzirdējusi, ka bez torņa īpaši daudz te nav ko darīt. Lai nu kā, nokļuvām centriņā un aiz pilsētas mūriem tikuši, Tornis bija mūsu priekšā! Tas patiešām bija ļoti šķībs, bet neviens no mums īsti nezināja kā to pateikt angliski, tāpēc pieturējāmies pie poļu varianta. Tad nedaudz vairāk par stundu uzņēmām ļoti daudz tipisko tūristu bildes, apskatījām torni no visām pusēm, arī nofotografējām no visām pusēm, tāpat kā ļoti daudzi tūristi mums apkārt... Nawars mums palasīja arābu valodā (viņa tēvs ir no Sīrijas), tad uzzinājām, ka torni grauž mitrums gaisā un kaut kādi mikroorganismi vai kaut kā tā, uzbūvējot jau tas tāds uzreiz nebija. Izrādās, ka tas sākts būvēt jau ap 1100.gadu!!! Te gan radās augsne aizdomām par konspirācijas teorijām – tornis jau uzreiz uzbūvēts šķībs kā tūristu pievilināšanas objekts... tas tā. Patiesībā ļoti pārsteidza, ka tas ir tik balts, tā kā no marmora vai kaut kā tā, jo vienmēr bija licies, ka tas ir tāds tumšs, tā kā no akmens, bet – nē – ļoti skaists! Pēc tam devāmies papusdienot, tā kā man bija līdzi 5 maizītes ar sieru un 5 ar nutellu, tad man aktuālāk bija tikt pie lielas krūzes tējas. Lai gan bija diezgan silts un patīkams, ļoti karsti nebija un vienubrīd pat nosala deguns! Atradām diezgan normālu picēriju, kāds paņēma picu, kāds (es) tēju, arī Monika beigās paņēma tēju, jo uz karsto šokolādi no paciņas (pulverīša) pa 2,50 viņa, protams, atteicās. Tā nu visus sacienāju ar savam maizītēm, pati arī paēdu un tā mēs – es un 5 poļi – devāmies tālāk. Bija palikušas mazliet vairāk par kādām 4 stundām...un nebija īsti ko darīt. Patiesībā pilsēta ļoti smuka, daudz velobraucēju, palmas un zaļumi, senas baznīcas un šauras ieliņas. Aizstaigājām līdz Arno upei un mazliet sajutāmies kā Venēcijā – daudzi tiltiņi, smuki un netīra upe! (: Pēc tam paņēmām izslavēto un ļoti garšīgo itāļu saldējumu...ghrr, tas bij ļoti labs un vienalga par to, ka nav karsts un vasara! Atgriezāmies vēl uzmest pēdējo skatienu tornim, augšā gan nekāpām un blakus esošajā bazilikā arī negājām, jo par katru 15 eur jāmaksā...esam tomēr tikai studenti. Toties neskaitāmie japāņu tūristi gan visu, visu apmeklēja un nofotografēja, hihi. Pēc tam vēl kādu stundu pasildījāmies McDonaldā, tad lēnām uz pieturu gājām, kur arī satikām pārējos ekskursijas biedrus, arī gidu.

Nogaidījām sabiedrisko autobusu kādas 15 min, tas nenāca. Gids arī nemācēja pateikt – kāpēc, jo saraksta viņam nebija, viņš tikai noteica, ka „vienmēr jau atnāk”...forši. Autobusam tika atmests ar roku un uz mūsu autobusu gājām kājām, nebija gan skaidrs kāpēc autobuss nevar atbraukt pie mums, bet gājām...pēc kādām 10 min gids saprata, ka esam mazliet nomaldījušies, viņš nezinot ceļu...mēģināja apturēt kādu mašīnu, lai uzzinātu pareizo virzienu, bet tā, protams, neapstājās, tad tomēr izpalīdzēja kāda garāmgājēja. Lai nu kā sekojām arī japāņu tūristu grupai un pēc brīža tikām pie sava busiņa. Jēj, beidzot siltumā! Izbraucām nedaudz pāri 6iem. Pa ceļam iekūlāmies sastrēgumos uz šosejas...diezgan lielos. Ai, es gulēju! Jocīgi gan, ka svētdienas vakarā ir tādi sastrēgumi vairāku kilometru garumā, bet tur ceļu remonti vai kas tāds... lai nu kā pēc kāda brīža piestājām benzīntankā un gids izsludināja 30 min pauzi...visi bija šokā, jo ļoti gribēja beidzot tikt mājās, lieki teikt, ka tā 6as stundas Pizā bija nogurdinājušas VISUS! Ok, benzīntanka pauze tomēr tika atcelta, braucām tālāk. Pēc vēl kāda brīža atkal piestājām citā benzīntankā un tagad jau bija 10min pauze. Visi tāpat palika autobusā, tikai gids un šoferis aizgāja pēc kafijas vai kaut kā tā...un pauze izvērsās uz minūtēm 30!!! Tas likās diezgan nejēdzīgi. Bija jau diezgan vēls un aizsūtīju Sārai īsziņu ar lūgumu paķert man kaut ko no vakariņām, jo uz tām noteikti nepaspēšu, bet izsalkums gan par sevi lika manīt. Kad jau tuvojāmies Perudžai, nolēmu aiziet pie šoferīša, lai noskaidrotu pa kuru ceļu brauksim iekšā pilsētā, jo varbūt tieši pa manu ielu (tur bieži brauc starppilsētu busi), tad es varētu izkāpt pie kojām un nevajadzētu vismaz pusstundu iet kājām no centra. Bet šoferis manu ielu nezināja (tā ir liela iela) un gids tāpat...viņš tikai zināja manas kojas un teica, ka otrajā apstāšanās vietā pēc stacijas es varot kāpt ārā – tas neesot tālu – Partidžani laukumā...nja, tādu es nezināju un nezināju arī kā no turienes uz savu koju celiņu tikt. Izdomāju, ka labāk kāpt ārā tur, kur sākām no rīta, tad vismaz zinātu kā tikt uz kojām. Viss autobuss man ņēmās palīdzēt, bet arī daudzi citi nezināja tādu laukumu un kā man no turienes uz kojām nokļūt... kad autobuss tur apturēja un gids vēlreiz pārprasīja vai kāpšu ārā vai nē, es atbildēju, ka, protams, nē, jo nezinu kur esmu... nākamajā krustojumā sapratu, kur esmu un ka te ir tieši mans celiņš un skaļi teicu, lai apstājas. Uz to man atbildēja, ka nevarot, jo aiz mums esot mašīna...lai gan tas prasītu tikai pāris sekundes 10tos vakarā...nē, viņš neapstāšoties! Super... Pēc kādiem pāris kvartāliem mani un vēl dažus tomēr izlaida, tie uz savām mājām, es atpakaļ uz pazīstamo krustojumu. Tā nu veiksmīgi pēc 15 min jau biju kojās (paredzēto 30 min vietā)! Nosūtīju Monikai īsziņu, jo viņa arī bija pietiekoši nobažījusies par manu mājās tikšanu....daudzi bija. Vienkārši lielākā daļa dzīvo centrā, tāpēc es biju neapskaužamā situācijā. Un Sāra...bija man no vakariņām paņēmusi tunča salātus, zaļās pupiņpākstis un vēl uzvārījusi makaronu zupu!!! Tas bija TIIIIK jauki!!! (: Vēl mazliet parunājos ar Marčiku skaipā, pēc tam jau sagurums ņēma virsroku un gāju beidzot gulēt....


Traka un interesanta ekskursija bija, tas gan... ne viss bija pozitīvi, bet atcerēšos droši vien to labāko! (:

Miss L.

14.diena

14.diena.
13/02/2010
Labrīt! Esmu šorīt pamodusies jau pirms 9iem, lai aizskrietu uz pirmo stāvu pie dežuranta un pierakstītos pie veļas mašīnas, 2 stundas var lietot, jāsamaksā tikai 20 centi un jāsadabū pašam savs veļas pulveris. Strādā tikai 3 no sešām veļas mašīnām, tāpēc jāpierakstās laicīgi, jo gribētāju netrūkst, it sevišķi tādā veļas dienā kā sestdiena. Veiksmīgi ļoti miegaina aiztuntuļoju pie dežuranta un pierakstījos uz 4-6iem aizņemt 3 veļas mašīnu. Pēc tam atkal čučēt, bet visu laiku tāds nemiers – ka tik nenoguļu drausmīgi daudz, tāpēc tāda pusnomodā biju līdz 12tiem, kad beidzot izlīdu no gultas.

Sarakstīju te savus vakardienas piedzīvojumus līdz galam...kaut ko palasīju internetā, par olimpiskajām spēlēm un tā. Atklāšanas ceremonija laikam bijusi naktī? Skaista? Kādus simts gadus neesmu skatījusies ko tādu...

Pēc vieniem beidzot tiku pie brokastīm/pusdienām, jo Sāra arī bija pamodusies un gājām kopā. Ēdu mazliet omleti, mazliet frī kartupeļus un mazliet pastu ar sēnēm...tā jau bija garšīgi, tika viss palika pus-izēsts.

Saulaina un pilnīgi atšķirīga diena šodien – pilnīgs pavasaris un saulīte silda, ļoti silts šodien ir. Tas mani iedvesmo. Ja no rīta likās, ka ir atkal pienākusi mazliet skumjā sestdiena, tad vēlāk palika forši, jo spīdēja saule! Naktī redzēju un skatījos visādus ļoti labus sapņus, tāpēc no rīta atkal parādījās ilga un skumja pēc mājām...
Ieliku ļoti daudzas drēbes mazgāties, pēc 2 stundām ir gatavas, tad jāliek žāvētājā, tad atkal pēc kāda brīža gatavs un tad pilnīgi sausas un foršas drēbes!
Uzzināju par tām segām, kas ir istabiņā – tās ir koju segas, bet visticamāk esot diezgan netīras, es droši varu ņemt, bet man laikam jānopērk tai pārvalks, bet pirms tam sega jāizmazgā, droši vien ne šodien, jo viss jau būs pilns, bet, piemēram, rīt tas varētu būt iespējams...juhū, man būs sēeeeeegā! (:
Tad, kad vairāk vai mazāk daudz ko zini, dzīve kļūst labāka un vieglāka – informācijas laikmets! Saulīte, saulīte, saulītē!!!

Ir doma aizbraukt uz veikalu un nopirkt kaut ko rītdienas ekskursijai – sasmērēt maizes vai ko tādu līdzi, bet par to droši vien pēc drēbēm...vai varbūt, kamēr drēbes mazgājas?! (:

Esmu atpakaļ no veikala (COOP) un arī manas drēbes jau ir izmazgājušās, vēl pierakstījos uz laiku no 6-8iem, lai varētu izmazgāt segu. Drēbes pēc mazgāšanas uz 2 stundām ieliku žāvētājā un pēc tam jau pilnīgi sausas un ļoti siltas atkal var likt skapī un vilkt tīras! Vispār ļoti laba un noderīga opcija tā drēbju mazgāšana ir.
Pēc veikala aizgāju ciemos uz 82.istabiņu, kur dzīvo tā mana grupas biedrene, lai pajautātu – cikos, kur un kā tā izbraukšana rītā... izrādās, man, protams, to neviens nepaziņoja, ka brauciens laikam atceļas, jo viņiem nav izdevies dabūt mašīnu tādēļ, ka nevienam nav bijusi kredītkarte, visiem tikai debetkartes...beigās jau izrādījās, ka Šilai ir gan kredītkarte, tikai tad jau ofiss ir bijis ciet. Es biju diezgan neizpratnē par to...un mazliet vīlusies, jo mani rītdienas plāni krietni vien paput. Lai nu kā nevienam īsti nav zināms, kas rīt notiks vai nenotiks. Esot izdomājuši tad kādā darbadienā izlaist kādu lekciju un paņemt to mašīnu un braukt gan uz Florenci, gan Pizu. Nu nez, nez vai es tā gribu. Rezultātā paliku mazliet kā no laivas izmesta, bet plāniņš bija – rīt no rīta vienkārši iet uz to autobusu, ar kuru pārējie brauks, jo es taču jau biju sagatavojusi līdzņemamās maizes!!! (: Sakontaktējos ar Moniku, bet viņa arī neko prātīgu nevarēja pateikt, jo gluži vienkārši nezina ne par brīvajām vietām, ne par manu iespēju vienkārši celties 5:15 un iet uz centru kājām, jo autobusi svētdienās nekursē...heh.

Vakariņās aizdevos ar Sāras karti, jo viņa atkal aizbraukusi uz centru pie sava drauga, pirkt ar viņu kopā viņam dāvanu, jo Andrea (viņa vārds) 16.datumā ir dzimšanas diena, paliek 22 gadi. Sārai arī būs 22 gadi, tikai jūlijā. No sākuma vispār nelikās, ka viņa varētu būt kaut mazliet vecāka par mani, bet redz kā! Šovakar ēdu makaronus ar cukini, tādus jau biju ēdusi, tikai ar cita veida makaroniem...un sautētus dārzeņus, diezgan garšīgi un laikam arī veselīgi.
Izskatās, ka man ar to rītdienas ekskursiju būs nezin kā, jo biļetes uz autobusu man nav, bet mēģināšu aiziet līdz tai vietai, no kuras viņš atiet no rīta (6:45), ja tikšu – tikšu, ja ne, tad vismaz būs miljoniem stundu gara diena un gan jau kaut ko izdomāšu, ko darīt. Šodien, manuprāt, esmu diezgan daudz visādas labas lietas sadarījusi, pašai tā kā gandarījums. Sapirkos maizītes, nutellu un sieru, lai rītdien varētu no rīta kādas maizītes līdzņemšanai pagatavot, kas to zina, kā ar to ēšanu tur būs, tad vēl nopirku švammīti tiem dažiem traukiem, ko sanāk palietot tepat istabiņā, lielu jogurtu rītdienas brokastīm un tā..vēl plāniņā ir nopirkt segas pārvalku, lai varu gulēt beidzot ar jauniegūto segu, kas īpaši skaista bez pārvalka neizskatās...nja.

Esmu arī diezgan aktīvi pasekojusi jaunākajām tendencēm, ka „visi ir facebookā un twitterī”, tad nu uzlaboju jau esošo kontiņu iekš facebook un izveidoju jaunu twiterī, kas to zina, kā lietosies, bet nepieciešamību pēc socializēšanās facebookā es pilnīgi noteikti šobrīd skaidri saskatu, jo daudzi mani grupas biedri tur ir un apmainās ar info, bet kas vēl interesanti, ka ļoti daudzi mani kursa biedri (no ViA) arī tur ir un par to nemaz nezināju – tagad ar visiem draudzējos.

Laikam šovakar agri būs jāiet gulēt, jo sega ir izžāvējusies, rīt agri jāceļas, miedziņš mazliet nāk un rīt būs gara diena. Tagad jau 22:19...

Uz sadzirdēšanos/saredzēšanos/sarakstīšanos, mani mīļie!

Miss L

13.diena

13.diena. Piektdiena. Redzeslokā bija arī melns kaķis... bet diena laba.
12/02/2010
Arī šodien tāpat kā vakar lekcijas tikai līdz 11tiem.
Pēc lekcijas gribēju pajautāt Šilai par to braucienu svētdien, bet izrādās, ka viņa tomēr nebraukšot, Terni pilsētiņā tas festivāls notiekot jau nedēļu par godu Sv.Valentīnam un nekas īpašs tur nebūšot, nekādi īpaši pasākumi, bet viņa un vēl 3 no manas grupas brauks ar mašīnu uz Pizu un Florenci...es arī varot vēl uz šito pieteikties...khmm. Mani svētdienas plāni tika mazliet sašķobīti, jo, ja es to tā visu būtu zinājusi, būtu nopirkusi biļetes uz to autobusu, ar ko visi kopā brauc...mašīna sanākšot laikam mazliet dārgāk – kādi 50 eur/pers., bet toties būšot daudz jautrāk...lai nu kā, tomēr piekritu un tā 7dien mēs 6os no rīta izbrauksim, lai dotos pa to pašu maršrutu, pa kuru autobuss! Turklāt forši, ka mašīnu paņems meitene, kas dzīvo manās kojās un ir no manas grupas, tātad man nebūs jātiek uz centru, lai brauktu, varēšu mazliet ilgāk pagulēt!
Pēc tam izdomāju BEIDZOT uz to Asīzi aizbraukt, uz savu fakultāti, lai pateiktu viņiem par to, ka nebūšu pirmās dienas lekcijās, uzzinātu vispār savu lekciju grafiku un varbūt nomainītu kādus kursus. Tad nu ar MiniMetro braucu uz staciju. MiniMetro ir tāda interesanta ierīce, tā ir kā kapsula, kurā varētu satilpt kādi 10 cilvēki maksimums, varbūt un tai nav vadītāja, pārvietojas no viena pilsētas puses uz centru (principā sanāk no viena gala uz otru), tas kursē gan pazemē, gan virszemē un es ar savu mēneša braukšanas abonementu varu braukāties arī ar tādu pa brīvu! Tiku līdz stacijai, bet vilciens uz Asīzi tikai pēc 45 minūtēm...kādas 15 minūtes sēdēju un salu stacijā, tad paskatījos, ka īstais vilciens jau ir klāt un tur drīkst kāpt iekšā un gaidīt siltumā, kad aties...nokompostrēju biļeti, kuru nopirku biļešu automātā, sanāca 2,05 eur, cenas tiek rēķinātas atkarībā no attālumu, tad nu uz vietām, kuras nav tālāk par 25 km ir šāda cena. Sēdēju vilcienā un sildījos, pāršķirstīju vārdnīcu un apskatīju un mazliet pamācījos dažus vārdiņus, tad arī sākās vilciena kustība, kas jau pēc 28 min pienāk Asīzē. Izkāpu stacijā un nebija gandrīz ne jausmas, kurp man jāiet, pajautāju taksistam, kurš, protams, teica, ka fakultāte ir nenormāli tālu, lai ietu ar kājām (droš vien gribēja, lai braucu ar viņu), bet tomēr gāju...bišķin nesapratu ceļu, bet tad to pašu jautājumu pajautāju vēl 2 cilvēkiem, kas teica aptuveni kaut ko līdzīgu, bet itāliski, tāpēc tikai aptuveni nojautu, kur man jāiet... nomaldījos. Mazliet izbesījos un atmetu visam ar roku, gāju atpakaļ uz staciju, tur tieši bija pienācis kāds vilciens, kad tas jau bija prom, atklāju, ka tas gāja uz Perudžu...nu ko, nākamais tikai pēc 45 min, pusdienas tāpat esmu jau nokavējusi, domāju, ko darīt...Nolēmu piezvanīt uz kojām latviešu meitenei, lai viņa man normālāk var paskaidrot, kur man jāiet un līdz cikiem tur vispār kāds strādā. Sazvanījos ar viņas istabas biedreni, Kristīne, izrādās, nav Itālijā un atpakaļ būs tikai 3.martā! Super, uz laiku esmu zaudējusi daudz noderīgas informācijas un ceļa biedru uz Asīzi...Nu neko, saņēmos un vēlreiz mēģināju nokļūt tur, kur mana fakultāte ir, skaidri un gaiši ceļu gan itāļu, gan angļu valodā uzzināju jau no cita taksista. Sapratu gan tikai aptuveni. Tad sāka snigt...slapjš sniegs. Vēe... Bet gāju un jau pēc 20 minūtēm nokļuvu pie autostrādes, kurai otrā pusē vajadzētu būt manai fakultātei, tikai jātiek pāri 6 joslām...tāpēc bij uzbūvēts gājēju tilts. Uzbūvēts kādā 5 m augstumā no trubām un visādām metāla plāksnēm, no malas izskatījās pietiekami drošs un oficiāls. Protams, ne tik foršs kā tie, kas mums ir pāri Jūrmalas vai Pleskavas šosejām. Uzkāpu augšā, pagāju kādus 5 metrus un sapratu, ka vairāk nevaru pakustēties. Man bija TIK ļoti bail!!! Tās metāla plāksnes, kas kaut kādā veidā sastiprinātas, zem katra mana soļa mazliet ielocījās, tām bija mazi caurumiņi un varēja redzēt mašīnas, kas brauc zem manis...protams, visādas trakas domas pa galvu šaudījās. Viss, to jau nu es nevarēju izdarīt!!! Impossibile! Griezos atpakaļ un, turēdamās pie abām malām, kurās bija žogs kā siena, kāpos lēnām atpakaļ... sirds vēl krietnu brīdi ļoti, ļoti dauzījās. Tiku atpakaļ uz staciju, skrēju uz savu vilcienu, kurš jau bija pienācis, paspēju...jo katram vilcienam ir pavadošais darbinieks, kas izkāpj no vilciena un skatās vai visi gribētāji ir iekāpuši, tad viņš pavicina zaļu karogu kā zīmi vadītājam un durvis aizveras. Es paspēju, mazliet grūti atelpoties, sirds kā traka dauzījās...bet devos jau atpakaļ uz Perudžu. Braucu atpakaļ uz kojām ar savu G1 autobusiņu, kas, kā izrādās, piestāj arī tieši pie stacijas... Vēlāk skaipā un google kartēs kopā ar Māri noskaidrojām, ka tieši pa to šaubīgo tiltiņu man arī būs jāiet, cita ceļa praktiski kājāmgājējam NAV!!! Diezgan traki un bailīgi...

Pēc tam jau kojās uzvārīju ātri vārāmo risoto, man gan diez ko ātri vārām tas nebija, diezgan ilgi sanāca, jo sildelements nav diez ko centīgs un ātrs...Pie vakariņām arī netiku, jo bija jābrauc uz kursa pasēdēšanu pie Nawara uz dzīvokli, ko apdzīvo vēl citi studenti – poļi, ungāri un čehi (pārsvarā meitenes). Zināju adresi un jau ap pus8iem biju tur, kāds jau bija atnācis, kāds vēl tikai ceļā, bet beigu beigās visi tāpat nebijām, par ko žēl. Bija arī Monika (attēlā), ar viņu man ļoti labas attiecības ir izveidojušās, patiesībā tā, ka vislabāk no manas grupas, viņa pēc Perudžas brauc uz Katāniju vai kaut kā tā...katrā ziņā uz Itālijas pašu purngalu, netālu no Sicīlijas. Mazā ballīte bija tikai tāda iesildīšanās pirms Vecpilsētas apmeklējuma, kur gan es vairs nepiedalījos, jo man bija vajadzīga nākamā diena normāla – veļas mazgāšana, gara diena un viegla diena. Bet bija ļoti jautri, mēs YouTubā uzlikām visādas dziesmas itāļu valodā, kuras rāda tādā kā karaokē, visi kopā dziedājām līdzi un smējāmies par to, ka tik ātri neko neviens nevar nodziedāt. Bija cantare un ballare (dziedāšana un dejošana), arī izdejojāmies forši, gan atsevišķi, gan visi kopā! Uzzināju no Norvēģijas puiša par vaļiem un visādām zivīm Norvēģijā, par vilkiem Zviedrijā un vispār diezgan daudz runājām par zivīm...smieklīgi. Tāpat uzzināju par to, ka Portugāles puišiem tiek apmēram 1500 eur liela stipendija uz visu semestri, TIKAI! Salīdzinot ar mani...nja. Pārējo viņiem nākas pašiem sadabūt, lai varētu normāli izdzīvot. Uzzināju, ka lielākā daļa manu grupas biedru mācās vismaz 4. kursā...laikam esmu pati jaunākā, bet tas jau neko nemaina.
Tad, kad jau visi uz centru devās, es arī ar viņiem kopā, bet kad jau sāka meklēt vietu, kur nobāzēties, ai, es gāju atpakaļ uz kojām...miedziņš un tā. Kad atnācu, Sāra vēl bija nomodā, es gan gāju gulēt...

Tā nu mana otrā darba nedēļa ir pagājusi...ātri. Ātrāk nekā pirmā, varbūt tāpēc, ka interesantāka...

Miss L.

12.diena

11/02/2010 Ceturtdiena...atkal jau nedēļas beigas! Otrā nedēļa ir pagājusi krietni ātrāk nekā to vispār iespējams aptvert!

Ā, šovakar snieg!!!! Visi šokā, jo viņu FIATiem nav ziemas riepas (visticamāk) un vēl visi itāļi ir sajūsmā, jo daudzi dzīvo piekrastē, kur sniegs vispār nekad nav... savādi, pa logu katru dienu redzu sniegotas virsotnes! Bet tas nemaina lielo prieku par apsnigušajām mašīnām un kokiem... uz zemes gan sniedziņš ilgi nepaliek, jo uzreiz izkūst. Vakar, kad gājām uz Merilinu, arī mazliet sniga, bet tas drīzāk bija slapjš sniegs un ne uz ilgu laiku...šīvakara sniegu droši vien sagaida tieši tas pats.

Miedziņš no rīta dikti, dikti pietrūka, maz gulēts un 8os jau lekcija. Bet bija smieklīgā pasniedzēja, viņa ir TĀDA aktrise, mazliet atgādina Kolosovu (pamatskolas ģeogrāfijas skolotāju), bet visu tik labi paskaidro, ka beidzot daudz ko arī var sākt saprast...liftā un autobusos gan vēl nav ne jausmas, par ko vietējie runā, bet gan jau ar laiku!

Šodien sāku domāt par to cik tērēju un cik drīkstu...būtu man katru mēnesi kaut kāds ārējs limits, bet naaaav... Bet laikam jau pirmajā mēnesī tā arī sanāk – vairāk patērēties, jo biļetes, visādas sadzīviskas lietas, kamēr nostabilizējas tā sadzīve. Šodien biju aizlaidusies uz vietējo lielveikalu, mazliet līdzīgs mūsu Spicei, tikai kādas 5 reizes mazāks. Iepirkšanās kults gan te nav svešs, šobrīd tieši ir atlaižu laiks, bet pat bez tā visa pārtikas lielveikalā visi brauc ar pārkrautiem ratiem un izskatās, ka iepērkas kādam mēnesim. Visu – gan pārtiku, gan visādas citas lietas tiek ņemtas lielajos iepakojumos un pakās! Tad nu es biju segas meklējumos, ko arī atradu, tikai nenopirku. Nopirku skaistu (man īpašās krāsās – oranžā un dzeltenā) gultasveļu, skaistu, jo man beidzot ir arī spilvendrāna!!! Par segu vēl nezinu, man jau ir gana ar to guļammaisu, sega atkal ir savi vismaz 30 eur, bet pats labākais, ka Sārai vēl neesmu pajautājusi par tām divām nevienam nevajadzīgajām segām skapjaugšā, kas mazliet izskatās pēc gultas pārvalkiem, bet tomēr varbūt ir gana labas, lai varētu man derēt (nekādas baigās pretenzijas uz segām man nav). Neesmu pajautājusi, jo Sāra arī šodien paliek pie drauga un...ā, arī tāpēc šodien atkal pa brīvu pusdienoju un vakariņoju (5 eur ietaupījums). Vāks, es visu laiku runāju par ēšanu un naudu, scuzi.

Bet turpinot par lielveikalu... tādi lielie milži esot tikai 2 un nedaudz ārpus pilsētas. Tā kā man puse dienas brīva – lekcijas no 8-11 – tad aizdevos uz pieturu, kur man jāgaida īpašais Q2 autobuss, kas mani turp varētu aizvest. Ārā laiks drēgns, mazliet smidzina un vējš, tā te no pavasara uz rudeni vislaik mētājas tie apstākļi. Paskatījos sarakstā, autobuss atiet pēc 45 minūtēm, ČETRDESMIT PIECĀM!!!! Ko lai tikmēr dara, izņemot mazu salšanu un vējošanos, kas noved pie roku sprēgāšanas!? Nogaidīju ārā kādas 20 min, tad pamanīju tuvējo kafejnīcu, kur arī gāju iekšā. Diezgan itāliski pasūtīju augļu tēju, tēja te ir 2reiz dārgāka par kafiju, bet, kas raksturīgi, to vienmēr pasniedz kanniņā un klāt ir tējas tase, tur sanāk vismaz 2 krūzītēm. Tēja bija silta, garšīga un tieši laikā, tā arī nosēdēju tajā kafejnīcā atlikušās minūtes.
Interesanti, ka kafejnīcā bija arī viens spēļu automāts, ko nonstopā drillēja viens diezgan uz to pavilcies vīrietis, bet ne jau par to. Blakus šim automātam bija tāda kā vertikāla kaste, kur ik pa brīdim skaļi bira monētas, domāju, mošk viņš ik pa brīdim laimē, bet – nē. Pēc kāda novērošanas mirkļa sapratu, ka tā kaste, bez uzrakstiem un jebkādas informācijas, ir naudas maiņas aparāts – ieliec savu papīra naudiņu un pretī tiek izsniegta kaudze ar monētām. Diezgan viltīgi, ka tāda ir TIEŠI blakus spēļu automātam, kur pieņem TIKAI monētas.

Āaaaa, Marčiks šodien nopirka biļetes uz 3.martu un līdz 13.martam! Juhū!!! Tā ir pati labākā ziņa šodien!!! Tas viss gan diezgan sālīti sanāk – gan biļetes, gan dzīvošana, ēšana, pārvietošanās utt., bet tas tomēr noteikti ir tā vērts. Es tikai sāku pārdomāt savu braucienu uz Latviju GP prezentēšanas sakarā...joprojām neesmu tikusi skaidrībā ar to, kādas varētu tās finanses izrādīties beigās.Un ja vēl tos aizstāvēšanas datumus uzzinu pārāk mazu laiku iepriekš, tad vsp biļetes būs trakās cenās! Vēl tikai 3 nedēļas!!! :)*

Vakariņu pica – ar tunci un olīvām vienubrīd sāka izskatīties mazliet uzjautrinoši skumja. Pēdējais gabaliņš mazliet atgādina seju...(skat.bildē) it kā jautri, bet tajā pašā laikā mazliet sāka negribēties ēst. Ai, tāpat apēdu! Garšīga tā pica te, kaut gan mūsu koju ēdvietas picas skaitās sliktas, pat ļoti sliktas, bet neko labāku vēl neesmu ēdusi! :)
Šodien ir diezgan nogurdinoša diena, kaut gan vaina īstenībā ir neatpūtinošajā pagājšnakts miegā. Šonakt noteikti būs labāk, jo jau drīz esmu ieplānojusi doties pie miera (tagad ir 22:15)....

Uz drīzu redzēšanos/sarakstīšanos!

Miss L.

11.diena

11.diena. 10/02/2010
Rīti ir pavisam viegli – pamosties praktiski nav nekādu problēmu un piecelties arī! Tas ir labi, jo visi kursi jāapmeklē obligāti un aizgulēties nav vēlams.
Šorīt atkal laiks kā tādās britu salās – mazliet vējš, mazliet smidzina. Un vienalga, cikos uz autobusu eju, atkal un atkal vienmēr ir jāgaida – teorija par mana un autobusa pulksteņa nesakritību pavisam noteikti ir apstiprinājusies, tomēr nevar noliegt, ka arī autobusi te kavējas.
Itāļiem Itālija ir no Milānas līdz Romai, tālāk uz dienvidiem patiešām ir Āfrika! Vakar ar Sāru atkal nopļāpājām miljons stundas, runājām par Musolīnī, Padomju Savienību – vēsturi, runājām par Itālijas dienvidu ļaudīm un Latvijā dzīvojošajiem krieviem – katrā valstī ir sava veida „urlas”, skatījāmies video un daudz par to visu smējāmies. Jā, mums ir diezgan daudzas līdzīgas iezīmes un var vilkt paralēles ar Latviju.

Šodien ir tā diena, kad skola sākas 9os un notiek līdz 18:30 vakarā...nja. Patiesībā jau reālas lekcijas bija līdz 13:00, tad pēc tam 14:45 tiekamies ar visu grupu un dodamies lekcijā, kas ir ar kulturālu ievirzi – 3 stundu ekskursija pa pilsētas centru. Tad nu no tiem vieniem ir pusdienlaiks un īsti uz kojām braukt atpakaļ un ēst tur nebija jēgas (kā Eduards teiktu: „nekādā jēgā”, tāpēc nolēmu iet uz kādu no ADISU ēdnīcām, kas ir centrā. Centrā pusdienas notiek līdz 14:30, bet manās kojās tikai līdz 14:00. Pa taisno no lekcijas gāju ēst...sanāca kādas 15 min gājiens, īstenībā pašā centrā te nekas nav tālu. Un bija tāda mazliet jocīga sajūta, man pa priekšu gāja studenti no manas grupas, tad gāja studenti no citām grupām, ko biju satikusi iepriekšējā ballītē, bet es tomēr izvēlējos mazliet atpalikt. Tā ir tāda dalīta sajūta – it kā jau gribētos iet ar viņiem kopā un kaut ko runāt un zināt, bet tajā pašā laikā negribas neko, negribas ne komunicēt, ne biedroties, tas prasa iešanu klāt un sarunas sākšanu kompānijā, kas nav mana un kur visi jau vairāk vai mazāk ir sabiedrojušies... nē, man nebija milzu vēlme socializēties, tāpēc tā arī paliku – nostāk. Visu laiku gan tā dalītā skumja pie manis palika, ka gribas ar viņiem, bet otra sajūta bija stiprāka...

Tad nu rezultātā, visu laiku sanāca viņiem sekot, līdz nokļuvām pie tās ēkas, kur studenti var forši paēst. Tā kā mūsu Mellene Valmierā, tikai par kādiem 200 studentiem vairāk... patiesībā, to ēku es jau zināju, jo vakar biju tur gājusi, lai satiktu to savu koordinatori un tas ir tieši blakus ekonomikas fakultātei. Man gan tur lekcijas nenotiks, lekcijas notiks Asīzē, kur ir tūrisma un ekonomikas fakultāte...turp jābrauc ar vilcienu 28 min un maksā ap 2 eur. Bet par pusdienām un vakardienas ēšanu. Jā, es par to daudz runāju, tas ir viens no maniem dienas notikumiem, turklāt labi paēst ir ļooooti svarīga sastāvdaļa itāļu dzīvēs. Tātad, visa parastā ēšana notiek otrajā stāvā, bet es no sākuma mazliet nomaldījos un iegāju pirmā stāva kafejnīcā, kur ēst dod gan, tikai kaut ko mazāku un pie kafijas...nē, nav īstā vieta un izdomāju, ka jāseko plūsmai. Kur citi – tur es! Tad nu iegāju pa durvīm, aiz kurām jau redzama studentu rinda, lai būtu pārskatāmāka situācija, pirms kāpnēm novietoti ekrāni, ka rāda, kas notiek galvenajā zālē, kas ir pusdienās un cik tas maksā – diezgan ērti. Tā nu izstāvēju rindu, aizgāju apsēsties pie galdiņa...viena pati. Es gan redzēju tās pašas zināmās sejas, bet priekšroku devu pasēdēšanai maliņā un uznāca vēlme, kaut viņi mani nepamanītu un negribētu ar mani runāt vai ko tādu...bet garšīgi bez gala! Pēc tam pirmā stāva kafejnīcā paņēmu mazo, stipro kafiju un devos uz universitātes ēku, no kuras mums sāksies tā ekskursija, bet tas tikai pēc 45 min un aiziet var pa 10 min un nav īsti ko darīt....Mazliet padirnēju gaidot kādu pazīstamu seju, pat biju iedziļinājusies piedāvājumā braukt ekskursijā uz Pizu (38eur)....nu, nezinu. Tad satiku grupas biedrus, nolēmu atturību mest pie malas un sāku sarunu! Jā, saņēmos. Ārā joprojām lija lietus un tādā laikā neviens negribētu iet ekskursijā pa kalnainu pilsētas centru, tāpēc vismaz bija par ko parunāt! Tā kā laika vēl bija daudz, aizgājām uz pagrabstāva kafejnīcu, pasēdējām, papļāpājām. Kurš ko šajā nedēļas nogalē plāno darīt – kāds uz Venēciju, kāds uz Pizu, bet Šila man piedāvāja braukt ar viņu kopā uz Terni svētdien, jo tad ir Valentīndiena un Sv.Valentīns nāk tieši no Terni pilsētiņas, kas nav tālu no Perudžas, un tajā dienā tur notiek liels festivāls par godu šim svētajam un šai dienai! Ideja pietiekoši laba, ja vien neskaita, ka kaut kā ir jānokļūst līdz stacijai svētdienas dienā, kad autobusi nekursē, bet ejot minimetro...biļetes arī līdz Terni neesot dārgas, līdz Pizai pasākums sanāk krietni dārgāks, bet par to arī es vēl domāju, jo, piemēram, uz Venēciju bija jāmaksā 48 eur, nu, tā kaut kā....

Pastaiga pa pilsētu apburošas itālietes – pasniedzējas vadībā 3 stundu garumā. Tā jau viss būtu forši, pilsēta skaista, antīka un interesanta, ja vien nelītu lietus, nebūtu auksti un es kaut ko saprastu no tā, ko viņa stāsta, jo to visu tiešām gribējās zināt un mēs redzējām TIK daudz vietas, kurām katrai sava īpaša vēsture, bet...gan jau. Pēc ekskursijas visa grupa kopā ar pasniedzēju aizgājām uz kafejnīcu pašā pilsētas centrā, pasūtījām dažnedažādas kafijas, tējas un tamlīdzīgi, sasildījāmies, kopā samaksājam par to kādus 60 eur, bijām kādi 20 cilvēki un tā arī sanāca – man par garšīgu, putukrēmīgu, šokolādīgu un labu kafiju 3 eur sanāca atstāt, bet tas tā ir vecpilsētas šikākajās un labākajās pieaugušo kafejnīcās. (:

Pēc tam jau sāka risināties sarunas par ballīti klubā/bārā Merilin – tur pat, kur 5dien – un šovakar tur VISI būšot, man arī esot jāiet... tā kā biju sākusi savu socializēšanos un biedrošanos, nolēmu, ka varētu pat aiziet, tikai rīt ir lekcijas jau 8os, tātad jāceļas 6:45, nezinu kā tikt kojās (īsti neatceros ceļu), ir bīstami iet vienai (pēc pieredzes) un pēdējais autobuss uz centru ir 10tos, kad Merilinā vēl pilnīgi nekas nenotiks!!!
Izvēlējos tomēr aiziet un vēl arī fotoaparātu paņemt līdzi, lai varu parādīt – kas un kā tur notika. Forši bija tas, ka Sāra arī izdomāja doties uz centru un tad mēs 10tos izgājām ar kājām no kojām un kādos pus11tos jau bijām centrā (pret kalnu bij jāiet), tur, protams, vēl neviena tik agri nebija, bet pēc 11tiem jau uzradās gan zināmas, gan nezināmas personas un ballīte varēja sākties! Tad, kad man jau bija galdiņš, pie kura ar kursabiedriem sēdēt, Sāra aizgāja projām, jo nu jau vairs es viena nepalikšot, kā arī bija, tikai mājās gan vienai būs jāiet...bet ar to nekādas problēmas nebija, jo ceļu jau zināju – uz centru pa to pašu ceļu gājām – un uz ielām 1:30 nebija praktiski neviena cilvēka, katrā ziņā noteikti ne tādi, kurus varētu uzskatīt par aizdomīgiem, tas labi. Ballīte bija forša, jautra un mazliet arī padejoju, jā, bija labi! Viena lieta gan man nepatika, tā kā biju ar fotoaparātu, ar vienu aci visus tomēr vēroju un...tā gan ir vairāk starptautiska tusiņu vieta un tur itāļi parasti neiet, bet katru reizi ir pāris gan puiši, gan vīrieši, kas ir atnākuši vienkārši paskatīties uz baltajām, gaišajām un skaistajām meitenēm...vjēak. Tie gan man nepatīk.
Lai nu kā, kojās nokļuvu sveika un vesela, bildes būs, bija jautri, tikai agri jāceļas!

Miss L.

10.diena

10.diena
9/02/2010
Otrdiena.
2/2
(2diena/2 nedēļā)
Šodien Marčikam dzimšansdiena, jēee, jēe, jēee!!! Un kaut kā šodien viss forši iet!
Ghrrr... es ēdu TIK garšīgus cepumus tagad – Bahlsen Choso Leibniz al latte...mmm, laikam vācu un nav itāļu, bet ir riktīg labi!

Jau no rīta viss iesākās ļoti labi. Neņemu vērā to, ka bija jāceļas 6:30, jo tik un tā nebija ļoti grūti pamosties un piecelties. 7os gāju lejā runāt ar Baldi par Marčika iespējamo ciemošanos no 3.-11.martam (8dienas) un tieši satiku Baldi (galvenais koju onkulis), biju jau uz lapiņas uzrakstījusi, ko man viņam vajag teikt...bet viņš pats izlasīja un kaut kas tajā viņu ļoti iepriecināja un pat mazliet uzjautrināja, viņš tikai teica, lai februāra beigās atnākot un viņš uzrakstīs atļauju viņam te palikt, turklāt par katru nakti 10 eur...nja. Atļāva!!! Tas bija ļoti labs rīta un dienas sākums. Turpinājumā vēl mazliet sekoja reiboņi, kas uz dienas otru pusi jau ir pilnībā izzuduši. Arī tas krietni priecē!

Vēl viena forša ziņa - ierotēju budžetā, man tikai esot jāaiziet parakstīt dokumenti par studiju maksas pārmaksu...ko es PROTAMS, izdarīšu... vai arī jāiesniedz iesniegums. Izrādās Zane ir no kursa aizgājusi un parādījās viena brīva budžeta vieta. Rezultātā manas un Annas vidējās svērtās atzīmes ir vienādas – budžetu piešķīra abām. Nu, burvīgi!

Uzreiz pēc lekcijām, kas šodien bija no 8:00-14:00, gandrīz kā īstā skolas dienā, devos satikt savu Itālijas studiju koordinatori – prof. Elviru Lussanu (diezgan biedējošs vārds), pirms tam apskatīju viņas CV un kur tik nav bijusi un ko tik nav darījusi...traki – gan Kambodžā, gan Maskavā, izrādās, viņai 68 gadi. Mēģināju ar e-pasta starpniecību ar viņu sarunāt tikšanos, viņa atbildēja, lai nāku 9.februārī, bet kas to zina – cikos. Lekcijas beidzās tikai 2os, domāju, ka būšu visu nokavējusi, jo, piemēram, erasmus ofiss strādā no 11-13tiem gandrīz katru dienu, jauki, 2 stundas dienā darba diena... kas to zina, cik ilgi strādā tāda profesore?! Tad nu aizdevos un biju tur nedaudz pāri 2iem, izrādās visai fakultātei līdz 14:45 pusdienu pārtraukums. Ok, sagaidīju viņu, bet viņa pat man virsū neskatījās! Es sajutos vnk draņķīgi...es tač neko sliktu neesmu nodarījusi...tad viņa man kaut ko itāliski un beigās, kad pateicu, ka neko no viņas teiktā nesaprotu, viņa kaut ko par citiem studentiem, par dokumentiem un par daudz darba man pateica angliski. Un vispār! – viņas pieņemšanas stundas esot no 16-18! Nu jau, nu jau.. kā tad es to varēju zināt?! Ai, gāju prom, lai gan galīgi nebija ko darīt un arī visā pilsētā daudz kas slēgts, jo no 13 – 16:00 ir pusdienas. Tāpat aizgāju uz centru, pastaigāju, iepirku šitos garšīgos vāciešu cepumus, nokopēju lapas. Ak, jā, par lapām... Šorīt atkal bija lekcija lingua italiana, ko vada tā pati profesore, kas to dārgo mācību grāmatu sarakstījusi... šoreiz vairs lapas pa brīvu izkopētas no grāmatas nedeva. Vispār nedeva. Tieši pirms lekcijas ar čehieti no grupas spriedām par grāmatas pirkšanas lietderību. Tā, izskatījās, ka tomēr pa tiem 22 eur būs jāpērk, bet valodu grāmatas parasti nekādas lētās neesot... ou well. Šo jautājumu atrisināja Monika, jo viņai grāmatas nebija, toties kāda viņas draudzene esot priekš viņas pa 1,50 eur visu grāmatu sakopējusi, tad nu pēc visām lekcijām, paņēmu no viņas to sakopēto grāmatu, aizdevos uz FotoCopia bodīti, kur bij visādas kancelejas preces un arī milzu kopēšana, un nokopēju visu par aptuveni 2 eur!!!
Pēc visām kopēšanām un pastaigām, atgriezos pie savas īgnās profesores/koordinatores un tagad jau viņa smaidīja (bija 15:55, pat vēl nebija pieņemšanas laiks!) un visu man lieliski paskaidroja skaidrā lauzītā angļu valodā ar itāļu akcentiem. Galvenais, ko gribēju noskaidrot, bija – kas notiks, ja man mācības sākas jau 22.februārī, bet es uz tām reāli tieku tikai pēc 26.febr.,jo man tie valodu kursi tik ilgi un nedrīkstu tos izlaist, bet tas viss un arī par konkrētiem kursiem, kurus apgūšu, man ir jādodas pa tiešo uz Asīzi, kur arī atrodas mana tūrisma fakultāte un kur visas lekcijas notiks...tur man arī visu sīki un smalki pastāstīšot un izskaidrošot. Jābrauc no rīta, darba dienā. Nja, no rītiem man katru dienu tās it.val. lekcijas. Lai nu kā, tam man vēl ir laiks un to es vēl izdarīšu! Tik, ja man katru dienu uz turieni jābrauc, atkal kāda mēnešbiļete jāmeklē, bet tas jau vēlāk.
Tā, lūk... atgriezos atpakaļ kojās un radās doma par pusdien/vakariņām, bet jāgaida vēl pusotra stunda, līdz tās vispār tiks pasniegtas...

Garšīgi cepumiņi, mm! Tagad vēl tikai tējiņu un būs pat varbūt jau silti. (ārā +6’C, bet sajūta it kā...nezinu, bet vairāk)

Ah jā, par bildēm. Pagaidām neko īpaši daudz neesmu sabildējusi, bet - kas ir, tas ir un tas ir te!

Miss L.

9.diena

9.diena. Pirmdiena.
Jaunas nedēļas sākums - diezgan galvu reibinošs... nē, patiešām! Jau kopš 10tiem no rīta ir viegls reibonis, kas brīžiem kļūst stiprāks, bet tad atkal vājās, tomēr visu laiku ir...un tas nav tik daudz nepatīkami, cik drīzāk kaitinoši. Tā vien šķiet, ka diez ko veselīgi tas nav un tad es iedomājos, ka veselā miesā vesels gars un otrādi. – viss uz nervu pamata, kaut gan ir sajūta, ka kļūst mierīgāk. No rīta likās, ka tas no mazjogruta brokastīm – asinsspiediens vai kas tāds, bet apēdu šokolādi, izdzēru kafiju un pēc tam paēdu pusdienas un nekas nemainījās... tad radās doma par pastaigu, bet pie lielākas fiziskās slodzes palika vēl ļodzīgāk un jocīgāk. Ir jau 11mit vakarā un reibonim ir pievienojies miegs – savāda maksimāla noguruma sajūta.
Nesaņemtā naudiņa kontā joprojām rezervēta...nav paņēmuši, bet diez vai vēlas baigi atpakaļ likt.
Nesatiku Baldi, lai noskaidrotu par Marčika iespējamo palikšanu 8as dienas (oficiāli max ir 3), bet rīt no rīta 7os atkal mēģināšu. Šoreiz pajautāšu arī par gultas veļu, kas it kā ir iekļauta cenā, bet jau vairāk kā gadu tāds pakalpojums neesot pieejams (Sāras komentārs).
Vakardien sāku tēju sesiju. Šodien nopirku vienu kasti ar melno tēju negulēšanai un vienu kasti ar kumelīšu tēju gulēšanai. Tā kā man ir termokrūze līdzi, tad forši milzonīga ikdienas krūze ar tēju man sanāk katru dienu, cik vien vēlos. Tēja ir daudz labāk nekā kafija...nu, puncītim noteikti, lai gan kafija arī šeit ir garšīga.
Nja, rīt būs jauna diena, šodien nekas daudz nav noticis.... bet rīt ir Marčikam dzimšanas diena! Buon compleanno!

Miss L.

1. nedēļas nogale...

Labrīt svētdienas rītā! Brīvdiena un nav ne jausmas ko darīt....
Saulīte spīd, debesis zilas, klausos radio swh, autobusi šodien nekursē, esmu pamodusies pus10tos no rīta. Gribas mājās.

Vakardiena bija mazliet grūta diena. No ballītes atgriezāmies tikai kādos 7os no rīta, tāpēc nogulēju visu vakardienu un pamodos tikai kādos pus5os vakarā!!! Un biju par to mazliet šokā! Bet nu, pirms tam biju bijusi augšā 24 stundas, tāpēc arī kārtīgi vajadzēja izgulēties.

Par 5dienas ballīti runājot, bez dažiem nepatīkamiem starpgadījumiem sākumā, kopumā varu teikt, ka ballīte bija jauka, iepazinos ar tādiem erasmus studentiem, ar kuriem iepriekš nebiju pazīstama un vispār diezgan interesanti un jautri bija!
Vakardien gan bija mazliet grūtāk...vēlu pamodos un jau jutos mazliet slikti. Bija grūti saprast – fiziski vai kā savādāk. Vēlāk kļuva pavisam auksti un nolēmu aiziet vakariņās, jo tad, kad paēd, vienmēr paliek siltāk! Tā kā Sāra devās uz vakariņām pie sava drauga, viņa atstāja man savu studenta karti, ar kuru es pa brīvu varēju paņemt vakariņas (viņai ir stipendija un viss ir pa brīvu – kojas un ēšana). Tā arī darīju – vakariņās paņēmu sautētu vai kaut kādu tādu lasi un makaronus ar papriku (!!), lieli paprikas gabali, tos mierīgi varēja izlasīt ārā. Kad atgriezos ar paplāti uz istabiņu, biju jau palikusi viena pati un atkal jau apetīte bija zudusi... Tāda sajūta, ka vēderā viss sažņaudzies un tad palika pavisam grūti... ļoti, ļoti grūti. Nolēmu ieslēgt mūziku, bet tad kļuva vēl smagāk. Pat tagad, par to rakstot, parādās asaras acīs... Tik ļoti gribējās mājās un tik ļoti negribējās šeit palikt...Iztērēju pusrulli tualetes papīra – asaras plus vēl iesnas...praktiski neiespējami nomierināties. Labi, ka piezvanīja Māris skaipā un kļuva mazliet vieglāk. Iedzēru nomierinošo tableti un pēc kāda mirkļa kļuva vēl vieglāk... Biju pārāk satraukusies un sadomājusies. Parasti ikdienā nav tik grūti, ir daudz vieglāk, jo... praktiski neesmu viena pati, bet, kad palieku viena, tad sadomājos visko...un ļoti sagribas mājās.

Naktī beidzot pēc ilgiem laikiem redzēju sapņus...sapņos es vēl biju mājās, liku itāļu valodas eksāmenu, kaut gan nebiju gājusi uz kursiem un mācījos krievu valodu... mazliet jocīgi. No rīta vēl galvā bija neskaidras nenoformulējamas domas, bet dziļas.

Ēdu jogurtu, bet nemaz negribas. Šodien vispār grūti saprast, ko gribas... Gribas vakarā atkal ar Marčiku parunāties, to gan.

19:49 Mans vakariņu laiks. Te pietiks arī rītdienas pusdienām. Pasta ar pesto mērci un tunča pica...mmm. Un Sāra vēl nav atgriezusies kojās, tāpēc arī vakariņas sanāca pa brīvu. Khih...

Miss L.

6.diena

Piektdiena. 5/02/2010
Varētu teikt, ka pirmā nedēļa diezgan veiksmīgi ir noslēgusies – skolā jau nu noteikti.
Bet šorīt bija ļoti smieklīgi. No rīta atkal lekcija 8os jau sākas, tātad 7:25 man ir autobuss uz centru. Vakardien bija ļoti grūti no rīta lekcijā, jo visu laiku nāca miegs... tātad, es jau baigā gudriniece, šādu situāciju šodien nepieļaušu un kafijas automātā, kas ir koju pirmajā stāvā, pirms iešanas uz autobusu, nopirkšu krūzīti kafijas. Sacīts – darīts! Paņēmu latti... 40 centi – nav nemaz tik daudz. Skatos, ou jē, baigās foršās putas virspusē, izmaisu cukuru un dodos uz pieturu, bet pa ceļam skatos – baigi baltā man tā kafija...pagaršoju. Jēej, tā ir nevis kafija, bet TIKAI PIENS!!! Pareiz, latte itāļu valodā nozīmē piens...super. Tad nu modinošās kafijas vietā man no rīta bija silts, iemidzinošs piens ar cukuru!!! :)

Pieturā satiku to pašu onku, ko vakar... vispār arī pilsētas centrā jau sāku redzēt iepriekš redzētus cilvēkus, arī tos, kurus zinu, ka tie ir no erasmus. Mēs tur visi tā kopā pa centru apgrozāmies. Lekcija jau atkal, protams, nesākās laikā – 8:15 ir normāls laiks, kad sākties lekcijai, kas sākas 8os...nja. Itālija. Šodien bija diezgan interesanti, jo mums stāstīja par visiem 20 Itālijas reģioniem, katram nosauca slavenākās pilsētas, kultūras un virtuves iezīmes, nedaudz vēstures un tā, viss, protams, itāliski, bet kopējo iespaidu guvu. 20 min pirms lekcijas beigām katram bija jānosauc kādas 3 vai 4 lietas, ar ko mūsu pilsēta vai galvaspilsēta ir slavena vai īpaša...labi, ka līdz manīm netika, jo vairāk par Art Noveau un Jūrmalu es izdomāt nevarēju...slavena Eiropā?! Eeem...sekstūrisms?? Nu nē, to jau nevienam nevar stāstīt...

Puisis un meitene no Polijas – Monika un Nauars (Nawar) mani informēja par lielo erasmus ballīti šovakar klubā Merilin (tur notiek lielākā daļa ballīšu) – piektdiena kā nekā un sarunājām tur arī satikties. Sestdien ir brauciens uz Asīzi (ekskursija), uz kuru bij iepriekš jāpierakstās, 14.februārī brauciens uz Venēcijas karnevālu, kam pieteikšanos, izrādās, esmu jau nokavējusi, pilns jau tur... nu, tā ir – ja ir daudz savas tautības pārstāvju, tad Tu arī uzzini par visu, kas notiek, bet, ja esi viens pats un tāpat kaut ko marinējies, tad neko arī nezini – tā mazliet ir ar mani. Bet uz ballīti es šovakar plānoju gan doties! Sākums ap 10tiem/11tiem, tagad tik jādomā kā atpakaļ tikt, jo autobusi reti kursē naktīs, turklāt manējais G1 noteikti ne...šeit man izpalīdzēja Sāra (istabas biedrene), parādīja ceļu pa taisno no centra uz kojām. Parādīja gan tikai kartē, bet sarunājām sazvanīties un naktī iet kopā mājās, jo viņa arī kaut kur šovakar ar savu draugu ies ballēties vai kaut kā tā. Tad nu šī lieta nokārtota...

Ā, par Nauaru un viņa vārdu šodien arī bija smieklīgi. Jā, ir šī diena smieklīga un jautra! Nauara vārdu poliski raksta Nawar, ko itāļi nespēj pareizi izrunāt, jo viņi saka to kā Nou one (neviens), bet Monika smejas par viņa vārdu un saka, ka tas ir No war (nav kara/nē karam). :)
Pēc lekcijas aizdevos uz Erasmus ofisu un noskaidroju par tiem ilgtermiņa itāļu valodas kursiem. Man iedeva pieteikuma lapu un apsolīja nekavējoties nosūtīt īstajai iestādei. Šodien ir pēdējā pieteikšanās un samaksāšanas diena, bet viņi teica, lai neuztraucos un kaut ko sāku darīt tikai tad, kad saņemšu uz e-pastu plašāku informāciju un ziņas par to – kur, cikos, kad utt. Tā arī daru – mēģinu nesatraukties. Biju vēl grāmatnīcā un nopirku angļu – itāļu vārdnīcu, jo tā ir vitāli nepieciešama un mazu kladīti, jo izveidoju par savu latviešu – itāļu vārdnīciņu, kur sarakstīju pilnīgi visus vārdiņus, ko mums māca, tā nu es vieglāk to visu varu iemācīties.
Atgriezos kojās un devāmies pusdienās...man tika paskaidrots, ka tas, ko ēdu, ir rīsi ar zivi (mazām zivtiņām), bet man jau nu izskatījās, ka tie divi gliemežvāki, kas ir manos rīsos nav nekas skaists. Ēdiens sastāvēja no rīsiem, kas sajaukti ar tomātu vai tamlīdzīgu mērci un tam visam klāt pievienotas/piejauktas mīdijas vai kas tamlīdzīgs un jā, manā šķīvī bija divi gliemežvāki...bet, ja nezin, ko ēd, tad liekas vairāk vai mazāk garšīgi! Par pusdienām šodien samaksāju 2 eur, bet tāaaaa pieēdos. Es tik nezinu, kāpēc man katru reizi ir cita cena...ja teorētiski ir iespējama tikai pilna un puscena. Mazliet jokaini, bet nu labi, 2 eur man noteikti ļoti labi der! :)
Tā kā ballīte sākas diezgan vēlu priekš manis, bet normāli priekš ballītes, bija doma pagulēt pa dienu un tad vakarā būtu foršāk, bet nekas nesanāca... ir jau 6 vakarā un doma par gulēšanu ir mazliet attālinājusies. Paņēmu kafiju lejā – automātā – tur izrādās ir 4 iespējamās lielās kafijas sadaļas – espresso, kafija bez kofeīna, miežu kafija (!!!) un dažādas šokolādes, to starpā arī mans šī rīta burvīgais dzēriens.... tad katra nodaļa sadalās kādos 5 iespējamos variantos. Visvairāk mani izbrīnīja miežu kafija...to viņi dodot bērniem – nu, kā pēc tam var nepierast pie kafijas un nekļūt par vienu no tautas, kas patērē visvairāk kafijas pasaulē?! Paņēmu bez kofeīna kafiju ar pienu, ja nu miega domiņas atgriežas... atkal 40 centi un krūzīte kafijas. Patiesībā tā ir glāzīte, turklāt tikai līdz pusei pilna ar trakoti rūgtu dzērienu un no piena ne miņas. Principā to var salīdzināt ar tādu kā šotiņu...tā arī pasniedzēja komentēja vienas meitenes klasē ienesto kafijas krūzīti – mēs itāļi kafiju nedzeram stundām ilgi. Čiks un viss!

Pagaidām tāda tā mana sestā diena ir... rīt droši vien kaut ko vairāk un super interesantu varēšu pastāstīt par ballīti... uz redzīti, mani mīļie!

Miss L.

5.diena

Un šodien jau es sāku domāt par jaunu telefonu...Kāpēc? Man katru dienu, nu principā, katru reizi, kad saņemu kādu īsziņu, ir jāizdzēš kāda jau esoša, bet man viņas visas patīk un ir ļoti žēl to darīt... un tā nu mans telefons spēj pacelt tikai 134 īsziņas!!! Un tas mani apgrūtina un nomāc, vēl arī īsais baterijas turēšanas laiks, ko saistu ar tām pašām īsziņām, ja naktī uzlādēju, tad aiznākamajā dienā jau čušš. Jap, tas man šobrīd nedaudz sagādā problēmas...

Bet diena šodien ir skaista. Šodien atgriežas Sāras draudzene Miki jeb Michaela un tiks izlemts mans istabas numuriņš. Ir jau tā, ka pa šīm 4ām dienām esmu te mazliet pieradusi un iet uz citu istabu, sākt no jauna iepazīties...īsti negribas. Lai nu kā, vēl šorīt internets man nav, arī tas mani mazliet apbēdina, jo līdz 5.februārim jāsamaksā 150eur par ilgstošajiem valodas kursiem (līdz maijam), uz kuriem es tiešām arī gribētu pieteikties. Lai nu kā, vēl mazliet laiks ir... (:
Ir ceturtdiena jeb giovedi un man sāk sāpēt kakls, tāpēc sāku cītīgi lietot IslaMos ķērpju tabletes un C vitamīnu, kas, protams, palīdz pret visām kaitēm. Kājas joprojām nesaprot, kāpēc visu laiku jākāpj augšā un lejā, tāpēc sāp...ar pleciem ir labāk. Tāds ir mans medicīniskais raksturojums.
Šorīt bij ļoti grūti pamosties laikā...pamodos pusstundu pirms īstā laika (6:45) un tad pēc tam ir grūti atkal iemigt, jo ir bailes, ka aizgulēsies. Iztaisījos, sataisījos un, lai arī īsti nebiju pārliecināta par precīzu autobusa atiešanas laiku, diezgan precīzi nonācu līdz pieturai un centram, pēc tam 10 min ar kājām un jau 7:45 biju uz runāšanas lekciju, kura gan īpaši neatšķīrās no vakardienas pirmās gramatikas un locījumu daļas. Mums uz katru lekciju ir cita pasniedzēja, jo tas kurss, ko mēs pie viņas katras ejam ir it kā atšķirīgs, tomēr baigo tādu milzu atšķirību neredzu. Iepazīšanās daļā uzzināju, ko pārējie pirms tam un te studēs – ir 2 dietoloģes, 1 mediķis, 2 farmaceiti, 2 inženieri, 3 vēsturnieki, 2 arhitekti un 3 ekonomisti, par pārējiem neatceros... bet interesanti, ka es arī esmu pieskaitīta pie tiem, kas ir ekonomisti, jo tūrisms ir ekonomikas nozare...khmm. Katru reizi ir pilns ar jauniem vārdiņiem, kurus gribas un vajag atcerēties, bet tajā brīdī liekas, ka zināšu, lai gan...pēc tam tomēr aizmirstas, ai, sviests. Vakar bij poļu ballīte klubā/bārā, ko sauc Merilin – poļu ballīte izpaužas kā poļu mūzika, cilvēki, šņabis utt. Perudža esot Polijas otrā galvaspilsēta. Kurš gan būtu iedomājies, ka Vācija/Germany/Deutschland vēl bez visiem šiem nosaukumiem itāļu valodā ir Tedesco!!! Un Holande ir Olanda.
Vajadzēja aiziet šodien uz bibliotēku un to Arrivo in Italia iesācēju grāmatu nopirkt, bet mums tāpat pa brīvu dod kopētos materiālus no tās grāmatas, tā, ka neredzu īsti motivāciju...khi hi.
Rodas doma par pusdienām...
Sāra ir tikko pamodusies un mēs abas dodamies lejā...tur var gan brokastot, gan pusdienot, gan arī vakariņot... es paņēmu spageti ar tomātu un dārzeņu mērci (1.ēdiens – pasta) un kartupeļu biezeni ar sieru – to man ieteica kā ļoti labu... pat nepaņemot jogurtu vai dzērienu vai dārzeņus, tik un tā jāmaksā 4,50... nu, šoreiz gan jutos krietni pārmaksājusi. Ēdiena tomēr bija krietni pa daudz, bet ļoti, ļoti garšīgi.... jap. Pēc tam istabiņā brīnumainajā samovarā tiek pagatavota mazmazītiņā leļļu krūzīte ar kafiju, kas tā nepatika kuņģim...grrrr, bet arī tā – dabīga, bez cukura un piena, bij ļoti garšīga un īsti vietā.
Tād beidzot pienāca brīdis, kad, pārveidojot visādas IP adreses, tiku pie pastāvīga un patstāvīga interneta pieslēguma!!! Juhū!!! Sāku ar visu e-pastu pārbaudi un gandrīz sajutos kā mājās... izveidoju normālus ierakstus blogā, uzčinīju Picasas albumus un ieslēdzu skaipu. Vēl bez visiem šiem ilgi gaidītajiem notikumiem, Sāra sazvanījās ar to bijušo istabas biedreni, kas no erasmusa šodien atgriezās un gribēja ar mani mazliet samainīties istabām šeit – kojās. Tātad, šī meitene – Miki – ir atgriezusies no erasmusa un grib tikt kojās atpakaļ savā istabiņā pie savas (nu jau arī manas) istabas biedrenes, bet nevar tikt, jo pirms tam nebija uzrakstījusi iesniegumu, ka pēc atgriešanās gribēs tikt atpakaļ kojās...viss, viņa līdz rudenim netiek nekur. Bet tā nav problēma, jo viņa dzīvos ar kādu draudzeni dzīvoklī šo pusgadu!
Tad vēl viena laba ziņa... man rīt lekcija tikai 8os no rīta!!! Nē... īstenībā Marčiks brauks pie manis ciemos!!! :) Tas ir forši, ļoti, ļoti forši!!! Vēl bez tā visa, Sāra tikmēr dzīvosies pie sava drauga un nav jārisina „kur palikt” jautājumi!!! Priecīgi!
Miljons stundas jau izbaudu jauko atkalredzēšanos ar skype... ir tāda klātbūtnes sajūta ar visiem. Vēl diezgan priecīgi ir, ka varu pastāstīt kā man iet un mani uzklausa/izlasa!
Bijām vakariņās...paņēmu milzonīgu picu, bet nebija arī nekādas iespējas izvēlēties izmēru. Var izvēlēties gandrīz jebko, ko likt uz picas, ja vien viņiem tas ir, tad nu gribēju sēnes jeb funghi (gandrīz angliski), bet tās nebija... ai, ar visu to margarita bija laba, jā...Puse gan palika rītdienai + vēl brokastīm jogurtiņš un tas viss pa 3 eur, domāju, pietiekoši ekonomiski. Ak, jā, paskatījos savu konta atlikumu....diezgan nepatīkama situācija sanākusi...tajā dienā, kad izmēģināju 2 bankomātus, bet tiem man palīdzēt nespēja, izrādās banka ir domājusi citādi un neredzamu naudiņu tomēr man izsniegusi!!! Tā taču nevar!!! Es gribēju izņemt naudu, viss it kā kārtībā līdz brīdim, kad tas man atdod karti, bet naudu, redz, neesot izdevies izsniegt, jo man nav īstā karte, bet konta izrakstā izskatās citādi... nu, ko lai es daru, kur lai eju un pie kā griežos, ka man tagad ir – 70 eur?!
Šodien sarunāju tikšanos ar savu oficiālo koordinatori mācību jautājumos, tad zināšu visu – kur, kā un cikos man kādas īstās lekcijas sāksies...
Tagad milzu plānošana ar tikšanu no Rīgas uz Perudžu maksimāli lēti! :)

Miss L.