121.diena

121.diena, svētdiena, 30.maijs.

Pirmā doma. Tik ilgi neesmu rakstījusi, lai, aizbraucot mājās, man būtu kas vēl nedzirdēts un interesants ko stāstīt!
Otrā doma. Tā diez vai būs, un tomēr...

Kā tad pa šīm 3 klusuma nedēļām esmu dzīvojusies?! Jāsaka, ka visas vētras ir pārgājušas – gan paisumi, gan bēgumi – un tagad ir mierīgs bezvēja posms. Pamācos, pasportoju, pa kādam vakaram atpūšos, atkal pamācos, pastaigājos apkārt, mēģinu iepirkties, paskatos konta atlikumu, neiepērkos, baudu sauli no balkona, pasēžu pie datora, paēdu, rakstu e-pastus, nesaņemu atbildes, pukojos, sūtu vēlreiz, pukojos, saņemu atbildes, mazliet smejos, brīžam skumstu, iepazīstu sevi, pukojos, iepazīstu vairāk, smejos, sāku saprast, brīnos, garlaikojos, nevaru visur paspēt, trenēju muskuļus, trenēju prātu, lasu, klausos, stāstu, pārdomāju, spriežu, baidos, niķojos, esmu mierīga, satraucos, aizraujos, sajūsminos, nespēju pieņemt, mēģinu izprast, gaidu, ceru un mīlu...

Miss L.

100.diena

100.diena.
Ir pagājušas 100 dienas kopš esmu te un, līdzīgi kā to dara ar valdību, jāsāk atskatīties uz to, kas padarīts! Patiesībā gan valdībai parasti šīs pirmās 100 dienas tiek dotas, lai iesildītos un pierastu pie tā, kas notiek, sadalītu darbus, saprastu, kā turpmāk viss būs. Jāsaka, ka man ir bijis diezgan līdzīgi – pirmās 100 dienas pagājušas tā, lai turpmākajās nedēļās es varētu paveikt galveno, kas noslēgumā man jāpaveic – jānoliek eksāmeni itāļu valodā! Šoreiz par akadēmiskajām ambīcijām, nevis iekšējiem mērķiem. Tātad, lai varētu šos divus palielos eksāmenus veiksmīgi nokārtot, no kuriem viens ir jau pēc 3, bet otrs pēc 5 nedēļām, man bija nepieciešamas tieši šīs 100 dienas, kuru laikā varēju pamācīties itāļu valodu, aklimatizēties un veidot attiecības, ko sasummējot, vajadzētu izveidoties tieši tādai videi un apstākļiem, kas man ļautu nokārtot šos eksāmenus un pabeigt savu misiju šeit... khih. Ar tādu iedvesmojošu runu man vajadzētu ķerties klāt mācībām. Cita starpā, pirms vēl biju uzzinājusi, ka šodien ir 100.diena, es jau biju apņēmusies nopietni ķerties klāt mācībām! Turpinot līdzību ar valdību...viņi pirmās 100 dienas adaptējas un tad tik sāk darīt lielos darbus, lai gan, piemēram, Dombrovska valdībai nemaz netika dots šis laiks, tiem lielie darbi bija jādara steidzamā kārtā...man jau arī nemaz tik mierīgs šis sākums nav bijis.

Eh, lai nu kā, darīšu ko varēšu un izdarīšu! (:

Vēl viens iedvesmojošs salīdzinājums manām pirmajām 100 dienām...


































Un milzu sveiciens mūsu apbrīnas vērtajām māmiņām, kuras mūsu labā darījušas daudz vairāk kā spējam iedomāties...

Miss L.

94.diena

94.diena...jau! Ir pirmdiena, jaunas nedēļas sākums, kopumā varētu teikt, ka diezgan labs sākums. 3.maijs.

Atskatoties secinu, ka sāku rakstīt arvien mazāk. Vai tas nozīmētu, ka mana ikdiena un svētku reizes kļūst interesantākas (šeit domāts: laiku paņemošākas)?! Nu, tā viennozīmīgi nemaz nevar spriest, jo tāda mazā dirnoņa sanāk tikai pa kādai svētdienai, bet pārējo laiku kaut ko jau daros un darbojos.

Ai, visādi ir bijis, daudz kas noticis... BEIDZOT tika pabeigts milzu laiku paņemošais Gada projekts (vairākas diena pēc kārtas pa 13 produktīvām stundām pie datora). Pabeigusi pirmo īsto versiju, devos to izprintēt, tas gan maksāja man diezgan, bet bija to vērts, jo, pēc 59 lapu pārlasīšanas, atradu ne mazums neuzmanības kļūdu, tās veiksmīgi tika izlabotas un darbiņš laicīgi nodots. Tagad tikai aizstāvības runa un prezentācija jāsagatavo, kas šķiet mazākais, tāda maza astīte. Runājot par astītēm, uzreiz nāk prātā ķirzakas... jā, tās te ir atmodušās un, ja mums Latvijā ir vardes, tad te ir ķirzaciņas, kas rušinās zem pērnajām lapām un lien saulītē sildīties. Un ne tikai Perudžā... kopā ar Māri aizbraucām uz Isola Maggiore (Galvenā sala), tā atrodas Trasimeno ezerā, kas ir 3. vai 4.lielākais Itālijā. Lai tur nokļūtu, jābrauc vispirms ar vilcienu mazliet vairāk par pusstundu, tad no piestātnes ar nelielu prāmi uz salu. Un laiks, eh, tas bija burvīgs! Saulīte spīdēja un atspīdēja ezera ūdenī, skaisti! Pati sala maziņa, 20 minūtēs var apiet apkārt, tur brīvi pastaigājas trusīši, ķirzaciņas un fazāni!!! Diezgan interesanta vide, iekārtota arī mazai salai atbilstoša mazā tūrisma infrastruktūra, kas ļāva pietiekoši viegli orientēties.

Vēl šajā laikā ir izveidojies daudz ciešāks kontakts ar čehu meiteni, ar kuru jau februārī mācījāmies itāļu valodas kursos – Katrīnu. Viņa studē medicīnu un iziet praksi Perudžas slimnīcā. Pēc pāris mūsu pasēdēšanām picērijās un arī brīvākā dabā (pilsētas centrā ir lielas kāpnes, uz kurām siltos vakaros sapulcējas ļoti daudz jauniešu, lieki piebilst, ka alkohola lietošana publiskās vietās ir atļauta), viņa mani uzaicināja uz savas 25.dzimšanas dienas mazu svinēšanu viņas kojās, kas atrodas otrā pilsētas pusē. Viņas un manas kojas gan vieno viens G1 autobuss, kas satiksmi manāmi atvieglo. Mans vakars tur sākās ar supergaršīgu zemeņu torti, turpinājās ar šampanieti un noslēdzās ar 6 medicīnas studentēm, viņu medicīnas sarunām, negaidītu jautrību un...bija forši! Ar pēdējo autobusu tiku uz savām kojām, kaut gan tur arī man tika piedāvātas naktsmājas, savā gultiņā, lai cik tā čīkstoša un brakšķoša būtu, tomēr ir labāk... Tā man forši gāja, rītvakar atkal satiksimies un iesim vakariņās abas uz Vidusjūras restorānu-picēriju, solās būt jauki! (:

Šodien atsāku nopietni apmeklēt lekcijas un sporta zāli, kas kādu brīdi veidos manu mazo ikdieniņu. Ai, lai arī citi varbūt nesaskata atšķirību, man tomēr šķiet, ka tās visas lēkāšanas (lasīt: aerobikas) un trenažieru zāles man nāk par labu gan iekšēji, gan ārēji! Lūk, tā! Un arī lekcijas, protams... arī lekcijas. Heh... runājot par skolu, šodien bija diezgan interesanta lekcija, kuru mums novadīja lektors, kas esot arī Asīzes mērs, tikai lekcija nebija par tūrismu Asīze vai ko tādu, bet diezgan konkrēts viesnīcu biznesa praktiskās puses ieskats – autostāvvietu izveide pie viesnīcām, apgaismojums, restorāni un to virtuves, visas svarīgās daļas, kas tajās ietilpst, to plāni utt. Turklāt viņš to stāstīja pietiekoši skaidrā, lēnā itāļu valodā, atkārtoja vismaz 2 reizes un pēc katras tēmas veica kopsavilkumu – man tas nozīmē pilnīgu izpratni par tēmu! (: Ekonomikas lekcijas, gan diez ko interesantas nebija, jo pastāvēja ne tikai tēmas un izpratnes, bet arī valodas barjera... eh, gan jau!
No Asīzes uz vilcienu kopā ar Kristīni skrējām, kopā braucām un vēlāk arī vakariņojām pie viena galda. Īstenībā arī šis kontakts uzlabojas un ir tāda laba sajūta par to!

Un vēl jau arī Roma...mmm. Daudz saules un karstuma (+27), daudz ievērojamu vietu un ēku, un, kas pats galvenais, - daudz mīlestības un romantikas...

Jauns kaķītis mājās...arī tas jauki.

Un vēl tikai 6 nedēļiņas.

Uz tikšanos!

Miss L.

78.diena

78.diena, 17.aprīlis, sestdiena, vakars.
Šī, iepriekšējās un dažas nākamās... daudz, daudz stundas pie datora ar atvērtu MS Word. Khmm...pa maziem solīšiem, padarītā ķekšiem darāmo darbu sarakstā un vēl nepabeigtiem darbiem, kaut kā jau ķibinos uz priekšu.
Ar galvu man viss kārtībā, smadzeņu satricinājums vieglā formā (mammas interpretācija, uzmanību! Medicīniski nepamatota!) nav izrādījis nekāda veida klātbūtni, pat dibens (asteskauls-precīzāk) arī vairs nav tik sāpošs...te gan pretsāpju tabletes pastrādājušas. Cita starpā, Ibuprofēns 400mg (10 tablešu iepak.), nu, principā tas pats, kas Ibumetīns, te maksā 6 eur... nav lēti slimot.

Atpakaļ pie darbiem un tā visu laiku...

Līdz vēlākam! :)

Miss L.

74.diena

74.diena, otrdiena...
Redz kā ir ar tām pārmaiņām un garlaicību, no kuras vēlamies izmukt. Atliek tikai sākt činkstēt par „man ir tik garlaicīgi, man ir apnicis šis, man ir apnicis tas vai tamlīdzīgi” un „hops!” – ienāk pārmaiņa, šķietami, tik pelēkajā ikdienā. Ja pārmaiņa uz labu, tad veiksmīgi sanācis, bet, ja uz sliktu, tad tik ļoti gribas atpakaļ pie ierastā... ai, kaut vai pelēkā.
Turpinājumā paskaidrojums un atsauce uz manu šodienu...
Ievads bija tieši tik sapņaini teorētisks, lai neuzvedinātu uz domām par patiesajiem šīsdienas notikumiem, lai gan notikums bija tikai viens, taču atstāja nopietnu iespaidu uz visu atlikušo dienu, kas zina, varbūt vēl ilgāku laiku...
Šņākuļoju šorīt atkal ar stundas novirzi no vakardienas plāniem par šodienu, tā kaut kur ap 10tiem, pamošanās sākās līdz ar mammas īsziņu, tā sastādīja 4 īsziņu garumu, kas, savukārt, nozīmēja, ka man pa to laiku bija jāizdzēš citas 4 iepriekšējās īsziņas, lai varētu saņemt un izlasīt šo te pilnībā...kaut kā tā arī pamodos un piecēlos. Plāniņš bija rītu pavadīt pie datora, tātad pie GP, tad ap 16:30 braukt uz pilatēm, kopumā kādas 2,5 stundiņas pavingrot un tad jau vakars būtu pienācis ar visādiem vakara darbiem, bet tas viss izmainījās... jo es nokritu pa kāpnēm. Jā, manā istabiņā ir 2x6 pakāpieni, kas klāti ar marmora plāksnēm, ja nekļūdos, un pārējā grīda klāta ar līdzīga slidenuma pakāpes flīzēm, kas, savienojumā ar manām slīdīgajām šļūcamčībām, veido neatkārtojamu kombināciju! Es kāpu lejā no augstākā punkta uz vidējo un TĀ paslīdēju...ui, ka kaut kādā interesantā veidā it kā nošļūcu (nezinu vai uz dibena vai kājām) lejā...Piezemējusies, sapratu, ka esmu sasitusies, rokas sāp, bet viss it kā labi, taču tad sagriezās galva. Tad bija visādi sapnīši un jokainas lietas, samaņas zudums, līdz pēc kāda brīža, kas, iespējams, varētu būt kādas 10 minūtes +/-, es atmodos, sapratu, ka esmu dīvainā pozā un veidā zem galda ar vaigu pie zemes, kad sapratu, kas aptuveni notiek, kāpu atkal augšā, apgūlos gultā. Milzu apjukums, šķindoņa ausīs un atgriezās visas maņas, diemžēl arī sāpju sajūta...eh, zilumi uz rokām, puns pierē un nenormāli sāpīgs astes kauls. Pārējais viss dienas laikā mazināja savu nozīmīgumu, bet dibens gan turpināja sāpēt – apgrūtināta gan piecelšanās, gan apsēšanās, noliekšanās un tāda veida kustības. Protams, visas pilates un sporta zāle šodien no manis atpūtīsies un es no tā arī...
Vēlāk aizbraucu uz tuvējo pārtikas veikalu, sapirku našķus, uz kuriem pēdējā laikā esmu ļoti kārīga, sulas un jogurtus. Pamācījos, atpūtos apguļoties, pamācījos, atpūtos... un aptuveni tādā veidā pagāja visa mana diena. Vakarā vēl aukstums arī man uzmācās un rezultātā sēžu 3 džemperos vienā, nekustīgā pozā, jo gan auksti, gan sāp, pie datora un daros visādas datorlietas...ai, gan rakstu savu projektu, gan spēlēju muļķīgas spēlītes, gan lasu trakus rakstus, kurus nevajadzētu lasīt, piemēram, par astes kaula problēmām un dzemdībām...ko tik tai internetā neraksta, sabaida tikai.

Tā nu es jums te šodien pačīkstēju... piedošan un paldies, ka tā varēja!
Eh, rīt būs atkal jauna diena un tad jau būs labāk! (:

Saudzējiet sevi un sargājiet savējos!

Miss L.

73.diena

73.diena jau pienākusi, ir pirmdiena, kas datēta ar 12.aprīli. Tā, lūk!

Pa šīm dienām esmu pabijusi 21 grādu karstā Florencē, lai iepirktu pavasarīgas lietiņas, bet no tā nekas ļoti labs nesanāca...diemžēl. Tik vien kā traks karstums ziemas zābakos, viena diezgan jancīga kleitiņa iegādāta (nelēta), mokošas meiteņu vēdersāpes un daudzas stundas vilcienos. Eh, šoreiz nesanāca, bet vismaz radīju augsni citām reizēm, smēlos iedvesmu, sapratu, ko gribu un ko gluži pretēji – nepavisam negribu - un noķēru pavasari. Pavasaris gan jau te ir kādu brīdi, nedēļas laikā parādās vien pāris rudenīgi lietainas sēņu dienas, bet arī tādas ir veselīgas, it sevišķi, ja daudz laika nepieciešams pavadīt koncentrējoties mācībām.

Bet par šodienu...
Rīts agrs, kamēr sanāk izrausties no gultas, paiet kāds ilgs, ilgs brīdis ar dažiem snauduļošanas momentiem, kas šķiet mūžību gari, bet beigās izrādās tikai pāris minūtes. Aizspurdzu uz savu lēkāšanu sporta zālē, pēc tam viss rīta miegs bija izlēkājies ārā un vēlāk pēc pusdienām jau pavisam pazudis! Tad nu lēnā čunčināšanas garā ķēros klāt savam trakajam gada projektam, kas dienas beigās jau ieguva nosacītu apveidu un vairs nebija tik melns kā to mālē. Tas, kas neļauj sākt, ir mazā baile, ka būs traki grūti un neziņa, ko tur vispār rakstīt...bet pēc daudzām datoriskām stundām, ar to domātas stundas, kas pavadītas pie datora, jau šis tas top skaidrāks, rodas plāniņš – ko un kā darīt, ko rakstīt, ko dzēst. Tā tas ir – vajag tikai sākt un tad aizies! + vēl man šodien palīgā nāca relaksējoša mūzika, ko atradu internetā, ļoti nomierinoša, iespējams saistīta ar jogu, jo atradu to tāda veida interneta vietnē. Jā, tas palīdzēja norobežoties un abstrahēties no apkārtnes trokšņiem un aicinošajām, uzmanību piesaistošajām pasaules skaņām. Un šodien es šķaudu un mazliet iesnojos, bee...

Par rītdienu...
Plāniņš ir turpināt šodien iesāktos darbus, salikt visu pa plauktiņiem, lai vismaz es pati jau sāktu redzēt savu darbu kā vienotu veselu nevis kā atsevišķas, neregulāras formas nodaļas. (: Ja es pati to tā redzēšu, tad ir lielāka iespējamība, ka citiem, kur nu vēl vērtēšanas komisijai, būs līdzīgas izjūtas...

Par mani...
Atskārtu, ka šis laiks, kamēr esmu Itālijā, ir vispersoniskākais laiks man. Te es domāju būšanu ar sevi. Es, manuprāt, vēl nekad tik ļoti un daudz neesmu bijusi tikai pati ar sevi – ar savām domām, saviem darbiem, ceļiem, izdarībām un ieradumiem. Un vēl nav garlaicīgi, bet mazliet jau sāk pietrūkt būt ar citiem. Otra lieta, vienam pašam dzīvot nav forši...kādu brīdi – jā, bet ilgu laiku nu gan nē – vientulīgi.


Pavasari jums, ar visiem pavasara darbiem un smaidiem!

Miss L.

69.diena

69.diena... interesants skaitlis. (:
Ir ceturtdiena, beidzot pienākusi diena, kad ir laiciņš kaut ko te sarakstīt un īsumā pastāstīt par šīm 3 dienām.
Viss sākās ar otrdienu, ar vārdu „viss” šoreiz ir domāta mana nedēļa. Otrdiena bija kā tāda mazā darbu vētra pēc klusuma, pēc mierīgajām Lieldienām beidzot bija ko darīt! Te gan jāatzīst, ka Lieldienas man šogad ļoti švakas sanāca, lai neteiktu vairāk, jo nebija ne svētku, ne Lieldienu sajūta, par to žēl, bet nākamgad ir visas iespējas revanšēties! (: Tātad, otrdiena, diena, kas pagāja darāmo darbu gūzmā, sākās ar pasta apmeklējumu, kur, pēc tik ļoti pierastās un normālās vismaz 20 minūšu rindas gaidīšanas, samaksāju par kojām. Nākamais darāmais un ļoti obligātais darbiņš bija braukšanas kartes papildināšana. Tad nu devos uz Bus Terminal jeb autoostu, kur arī šo jautājumu veiksmīgi nokārtoju. Tālāk atpakaļ uz kojām pusdienās, pēc pusdienām vēl viens brauciens uz centru kārtot skolas lietas. Pirmais gājiens uz Erasmus ofisu, kur saņēmu savu ceļojošo dokumentu, ViA tas ticis parakstīts un pa faksu atsūtīts turpmākai parakstu vākšanai šeit. Tālāk ar dokumentu ķešā (te domāta vienkārši mape) jāsteidz pie savas diezgan ekscentriskās koordinatores... bet par viņu jau laikam esmu stāstījusi iepriekš. Tad nu, lūk, Elvira Lussana ir viņas vārds un 10. ir viņas kabinets. Pirms tuvošanās kabinetam, pārmetu krustu, eju iekšā, stādos priekšā un sniedzu savu dokumentu, kur viņas paraksts ir vitāli nepieciešams! Un viņa... pēc nelielas ne pārāk jaukas replikas, PARAKSTĪJA!!! Tas bija pēcpusdienas, dienas un mazliet nedēļas ļoti labais notikums, mazais smagums, kas pazuda. Pēc tam vēl sporta zāles apmeklējums, kur bez trenažieriem, aizgāju uz Stiepšanās Pilatēm, kas varētu būt uz jogas pusi, bet citāda atrakcija. Jā, diena bija ļoti darbīga un izdevusies! (:

Mana nedēļa turpinājās ar trešdienu, protams.. (: Trešdiena arī bija maziem, foršiem notikumiem bagāta. No rīta (8 – 11) paredzētās itāļu valodas vietā notika tikai puse šo lekciju, jo mēs bijām pārāk maz. Lai gūtu priekšstatu, cik tad ir maz, pastāstīšu kā tas ir parasti. Kopumā mēs itāļu valodas iesācēju grupā esam 7 studenti – divas vācietes, turks, portugālis, 2 somietes un es. Somietes uz lekcijām nenāk, esmu viņas redzējusi tikai vienu reizi itāļu valodas lekcijās, bet tā arī nevienam īsti nav skaidrs vai viņas ir samaksājušas par to naudiņas, grib/negrib, patīk/nepatīk un kāpēc nenāk. Vienu no viņām sauc Vanna... khihi. Arī viņas dzīvo kojās, esmu satikusi viņas te daudzas reizes, mēs dažreiz parunājamies, dažreiz vienkārši sasveicināmies, bet par itāļu valodu neesam runājušas. Rezultātā, es varētu būt vienīgais savienojošais elements, ķēdes posms, kas viestu skaidrību sakarībā – itāļu valoda & somietes... piedošan. Kā gadījies, kā ne, mēs vairāk vai mazāk regulāri esam 5 studenti šajās lekcijās, ja atminamies gadījumu ar somietēm. (: Bet nu, bija sanācis tā, ka Lieldienu brīvdienās daļa no mūsu grupas devās mājās – uz savām Vācijām un Portugālēm – patiesībā, Laura (DE) un Jesus (PT) tikai aizbrauca, tātad uz lekcijām mēs varētu būt 3 nācēji – es, Līzbete (DE) un Onurs (TR). Iekavās ir piederības jeb valstu abreviatūras, bet kopumā ceru, ka spējat izsekot līdzi notikumu straujajai gaitai. (: joks, protams. Bet turku pupa nenāk uz lekcijām un tad nu... vispār, trešdien es biju VIENA PATI!!! Nu, labi, tāda ekskluzīva privātstunda turpinājās tikai 5 minūtes, kad ieradās Līzbete. Tik un tā, arī divatā sanāca diezgan privātstunda un lekciju neņēmām visu, bet tikai pusi. Žēl, ka nebija citi, bet arī forši un ļoti noderīgi mums. Pēc mazās itāļu valodas man bija sarunāta tikšanās ar angļu valodas pasniedzēju, par kuru biju dzirdējusi trakumstāstus no kursabiedriem. Satiku, parunājos par savu angļu valodas eksāmenu un izrādās, nemaz tika nešpetna viņa nav un arī ar angļu valodas eksāmenu man viss forši nokārtosies! (: Izgāju no fakultātes un kaut kas sagrieza vēderu mazliet otrādi... khmm, iespējams, nepareizi to noformulēju, bet bija tāda mazās laimītes sajūtiņa – mazie prieka taurentiņi/taurenīši vēderā! (: Pēc tam vēl aizgāju uz Erasmus offisu, nokārtoju tur visas dokumentu lietas līdz galam un saņēmu ieteikumu vairs neuztraukties, mierīgi čunčināt uz priekšu, cītīgi mācīties un vēl arī to, ka man visas papīru lietas kārtībā! Tas iepriecina! Ai, pēc tam pa dienu vēl uz 3 stundiņām nosnaudos, pēc tam traki nolēkājos sporta zālē, tad jau vakariņš un nogurumiņš atkal klāt...
Ceturtdiena, šodiena... iespējams, esat pamanījuši, ka neesmu bijusi uz augstskolas lekcijām Asīzē. Par iemeslu tam ir tas, ka... man nav lekciju! Vai tas tā ir labi, vai ne gluži – grūti spriest, vai man tāpēc ir vairāk brīva laika – ne-e! Un lekcijas nebūs arī nākamajā nedēļā, tad nu man daudz vairāk laiks tam....gada projektam. Šodien atkal itāļu valodā mēs bijām divatā ar Līzbeti, bet ir forši, visu var daudz labāk saprast, pat, ja ar 5.reizi nesaprotu, man tiek atkārtoti paskaidrots līdz saprotu, kas gan nenotiek pārāk bieži, jo es visu vienmēr labi saprotu! (: Pēc itāļu valodas, kas šoreiz nebija pusi laika, bet gan pilnu lekcijas laiku, tātad no 11 – 14, devos pusdienās, pēc tam uz pastu, lai nosūtītu lielu vēstuli (A4 formātā) uz ViA, ar saviem nokārtotajiem, parakstītajiem dokumentiem. Ai, pēc tam neko daudz jau nedarīju, atkal aizgāju uz tām pilatēm, tad nu tagad, tikai ap 8iem vakarā, ierados kojās, bet tā ir gandrīz katru dienu.

Rītdien vai sestdien ir plāniņš aizlaist pavasara iepirkšanās tūrītē – uz Florenci vai tāpat Perudžas veikalus vēlreiz izskatīt, jo laiks kļūst arvien siltāks (ap 20 grādiem) un mans apģērbs arvien nepiemērotāks – pa karstu, pa kaaaarstu man jau kļūst! Tāda doma ir, tad jau manīs kā būs rīt.... ja labs laiciņš, tad viss var labi sanākt! (:

Pavasara sauli aiz loga un sirdīs!

Miss L.

65. Lieldiena

65.diena. Pirmās Lieldienas, svētdiena, 4.aprīlis.

Ilgi neesmu neko rakstījusi un tā vien šķiet, ka tam vajadzētu būt notikumiem pilnam laikam, lai neatliktu brīdis par to uzrakstīt, bet... nē. Kas tad īsti ir noticis?!
Esmu vēlreiz bijusi ekskursijā uz Perugina šokolādes fabriku ar jau otro itāļu valodas grupu, pirms tam biju februāra mēnesī. Neko īpaši daudz jaunu tur neuzzināju, bet nostiprināju jau esošās zināšanas. Un tomēr šķiet, ka šī fabrika, kas sevi dēvē par vienu no lielākajām Eiropā (kas gan ir rādītājs un atskaites punkts?), kuras produkcija ir 5 kontinentos – visā Pasaulē un ik minūti izgatavo ap miljons saldumiņu, tomēr šķiet, ka sevi pārvērtē... ar to es domāju, kurš gan tādu iepriekš – pirms ierašanās Itālijā – zina? Iespējams, tā ir tāda Austrumeiropas atstumšana, ka līdz mums nenonāk visas supergaršīgās un foršās ņammas!? Piemēram, šokolāde Milka. Persona, kas nekur tā īsti Eiropā nav pabijusi (veikalos un benzīntankos), Austrijā nav bijusi, jau arī droši vien par Milku neko nebūs dzirdējusi, bet tagad tā ir ienākusi Latvijā un laikam jau tie cilvēki pērk... Doma ir tāda, ka ne viss, ko mēs savā galā nezinām, nav slavens, liels un ietekmīgs. Jap.
Līdz oliņdienām vēl bija tālu, kad jau veikalā piepirku pilnu maisu ar visādām ēdmaņām, lai būtu ko dzīvot tajās dienās, kad ēdnīca nestrādā. Un nopirku arī Kinder oliņu! (: Šogad izpaliek olu krāsošana, šūpoles (būs odi laikam, bet vēl jāpārbauda), olu kaujas un ripināšanas, meklēšanas un atrašanas, sāls un majonēze, pūpoli un sniegpulkstenītes, siltais, bet dubļainais laiks – mājas. Lai gan joprojām tā īsti neatceros, ko darīju un kur biju pērnajās Lieldienās. Nu, laikam jau tajā Krievzemē...varbūt. Njā, šogad man Kinder oliņa, kur kā mantiņu saņēmu diezgan specifiska izskata āzi. Jokains. Bet vispār veikalos tirgo tādas milzu olas, tas, ja runājam par šo svētku komerciālo pusi, tiešām milzīgas Kinder olas, tikai te tās ražo visādas citas šoko firmas. Ola ir no šokolādes, pēc izmēra varētu būt tik liela kā strausa ola, tā ir ievīstīta spīdīgā dāvanu papīrā un iekšā ir milzīga manta, kas var būt gan josta, gan cepure, gan rotaļlieta, gan visāds citāds liels nieks. Un maksā ap 13 EUR! Tad nu visi skolas bērni pirms pavasara brīvdienām skolā šo te saņem, tad vēl pēc tam mājās, jo veikali ir pilni ar vecākiem, tantēm un onkuļiem, kam ratos vismaz viena šāda gigantiska ola ir, traki.
Vakar beidzot gribējās ko siltu arī apēst, aizbraucu ar autobusu uz puscentru, nopirku 4 sieru picu un nācu kājām uz kojām, pa ceļam vēl nopirku kolu un mmm...tas bija TIIIIK garšīgi!!!
Vakardien arī diezgan nopietni piesēdos mācībām, Gada projektam, patiesībā vakar diezgan sanāca tādas vēstures studijas, es pamazām, pamazām... bet uz priekšu kustu. (: Tas būs tas, ar ko nodarbošos visas turpmākās nedēļas – pastudēt, uzrakstīt, izpētīt, uzrakstīt... gribas jau, lai viss forši un labi beigās.
Man datorā ir tikai kādas 4 filmas un viens seriāls (1 sezona), tad nu random kārtībā to visu drillēju un vakar bija pienākusi kārta Little Miss Sunshine filmai, kas ir absolūti atšķirīga, bet smieklīga, jauka, jautra un pozitīvi uzlādējoša!
Tikai man atkal kaut kā sanāk aiziet ap 2iem gulēt, tad līdz 11tiem necelties un...tā. par to bišk žēl.

Šodien līst lietus. Apkārt nav praktiski neviena cilvēka – kojas tukšas, mašīnu maz – un es varu pievērsties tam trakajam darbam.

Ok, veiksmes jums un mums, un visiem...

PRIECĪGAS LIELDIENAS!

Ci vediamo... jeb Uz redzēšanos!

Miss L.

61.diena

Apsveicu sevi un jūs ar precīzi 2 mēnešiem Itālijā! (:
Ir 61.diena, trešdiena un marta pēdējā diena arīdzan.

Nu ko, visādi man ir gājis un tā viennozīmīgi un jautājumu :”Kā tad Tev tur iet?” parasti atbildēt nevaru. Viegli nav, bet arī slikti nav, kaut kā jau kuļos uz priekšu, dažbrīd šķiet, ka neko nevar paspēt, citreiz atkal laiks atliku likām.

Kas šobrīd ir aktuāli?
1) noteikti svarīgākais ir Learning Agreement jautājums. Šodien aizfaksēju uz ViA, tie ir saņēmuši, jāgaida, kad parakstīs un atsūtīs atpakaļ uz Perudžas Erasmus ofisu, tad jāskatās, lai mana trakā koordinatore to arī apstiprina un tad jau viss būs labi, jo... svarīgi ir lai visi mani šeit iegūtie kredītpunkti tiku akceptēti abās augstskolās, lai visi tie akadēmiskie jautājumi būtu nokārtoti. Pagaidām vēl nav, tāpēc turu bēdu par to, bet būs labi, vienmēr jau beigās ir viss kārtībā!

2) aktuālā lieta ir koju jautājumi – viens no tiem ir vispārēja istabiņu sienu krāsošana, kas notiks aprīļa pirmajās nedēļās, nav gan zināms, kurā datumā tieši kuru istabiņu, bet atnāks te onkuļi, nokrāsos un ies mājās... kā mums un kur mums tikmēr palikt? Nav īsti zināms, jo nezinām jau uz cik ilgu laiku viņi tās mūsu istabas okupēs – varbūt dažas stundas, varbūt visa diena... Vēl viens koju jautājums ir sildierīce. Jā, to mums konfiscēja, jo neesot gana ugunsdroša (kur nu vēl drošāku?!), bet tas jau nebūtu nekas traks, ja vien arī ēdnīca mums netiktu atņemta uz kādu laiku. Tā būs slēgta vien dažas dienas Lieldienās un tomēr, ja nav sildierīces un nav arī īsti skaidrs par citām ēdināšanas iespējām pilsēta (tb to darba laiku Lieldienās), tad šis jautājums kļūst diezgan nozīmīgs. Kaut gan vienmēr jau var ņammāt maizes un maizītes, un jogurtus un konservus utt.

3) aktuālā lieta ir angļu valoda. Esmu ierakstījusi savā mācību līgumā, ka mācīšos angļu valodu, turklāt par to grasos saņemt vismaz 6 ECTS (sanāk kādi 4 kredītpunkti), bet no angļu valodas pasniedzējas ir totāla ignorance, lai neteiktu vairāk. Un tomēr, šis jautājums arī bez visas pasniedzējas var veiksmīgi nokārtoties, jādomā tikai labas domiņas...nē, arī, bet vēl šodien savā valodu centrā noskaidroju, ka tur arī varu to eksāmenu nokārtot un punktus saņemt, ja vien tā pasniedzēja pēc tam to apstiprina un paraksta. (:

4) GP. Punkts. Nekādu komentāru, Lieldienas un vēl pēc tam saspringts darbs pie tā, pie kā būtu bijis jāstrādā visu gadu, ok, pusgada darbu jau esmu paveikusi, bet tagad pāris nedēļas, lai paveiktu otra pusgada daļu... ghrrr. Vajag tikai sākt, tad jau aizies....

5) gribu mājās.

6) pavasaris. Tas gan galīgi nav nekādu kreņķu iemesls, tā ir tīrā laime, iedvesma un prieks! Novēlu to jums arī visiem! Mums te viss sāk zaļot, pa dienu silts un saulains... nu, tikai kāda vēja brāzma, bet kopumā laiciņš šodien fooorš!

7) laivu brauciens. Gribu saorganizēt saviem draugiem laivu braucienu kādā vasaras brīdī Latvijā, bet par to man ar Ingu un Māri laikam jārunā... khmm. Kā?


8) veiksmes jums jūsu darbiņos! ..un man manos! (:

Miss L.

59.diena

59.diena
Ir pirmdiena, atkal sākusies jauna nedēļa, laiks burvīgs, saulīte spīd un kokiem jau plaukst lapas! Iedvesmojoši!
Un tomēr, viss, pietiek spēlēt datorspēles... jā, es esmu aizrāvusies ar visādām fermām, akvārijiem un kafejnīcām – spēlēm internetā – kas radītas tā, lai patērētu arvien vairāk mana laika... Slikti. Tajā pašā laikā, piemēram, pagājušajā nedēļā biju praktiski uz visām lekcijām, 4 dienas/reizes biju sporta zālē, piektdien un sestdien pa ballītei un svētdien kārtīga atpūta. Lai arī ir tās spēlītes, tik un tā izdaru vairāk vai mazāk tik, cik biju plānojusi!
Šodien Itālijā reģionālās vēlēšanas, daudz kur brīvdiena un tāpēc arī man lekcija nenotiek, sanāk pa pusei brīvs... no rīta biju palēkāt sporta zālē kopā ar omēm, kuras izskatās pārsteidzoši labi! Jā, ar omēm, jo kurš gan cits pirmdienas rītā plkst.10:30 varētu būt sporta zālē?!

Pēcpusdienā aizgāju uz Ekonomikas fakultāti, lai satiktu savu koordinatori. Līdz rītdienai jāiesniedz Learning Agreement, kas būtu jāparaksta abām pusēm – gan manai, gan viesaugstskolai...satiku viņu, uz ko pat nebiju cerējusi, jo viņas oficiālās konsultācijas ir rītvakar. Pēc tam izrādījās, ka viņa nemaz rīt nebūs, tā, ka tas veiksmīgi. Bet cits gan nekas diez ko veiksmīgi neiznāca... Patiesībā, diemžēl jāsaka, ka šobrīd esmu diezgan bezpalīdzīgi dusmīga. Kā jau citās dusmīguma reizēs, arī šodien nopirku lielu un garšīgu saldējumu, tas kaut kā nomierina, pazūd dusmīgums, bet iestājas pārdomu pilns bezpalīdzīgums jeb besis. Lieta tāda, ka viņa atteicās parakstīt manas kursu izmaiņas, jo „nedrīkst taču mainīt visus kursus!!!”, kaut gan es nemainu visus, bet daudzus tikai atmetu. Un atmetu tāpēc, ka man nav vajadzīgi tik daudzi kredītpunkti, daudzu kursu lekcijas notiek vienlaicīgi un, runāsim atklāti, nav vēlēšanās iet uz citām lekcijām, kuras nesaprotu, kuras man nekādi nebūs vajadzīgas Latvijā un Vidzemes augstskolā, turklāt vēl pēc tam uztraukties par to kā nokārtot eksāmenus, ja pat par šiem diviem man jau ir kreņķis. Un tagad es nesaprotu, ko man darīt, kā to nokārtot, vai es vispār varu sazināties ar ViA, ja ir tās Lieldienu brīvdienas un tamlīdzīgi.

Mani mazliet pārņem kreņķi...sāku uztraukties par to, cik man tomēr te viss ir iespējams un cik tas viss beigās būs labi. Tas par mācībām. Atkal mazliet iekšēja panika un viss nav tik labi, kā gribētos...

Pārējais viss ir super! (:

Miss L.

58.diena

58.diena. Pēcdzimšanas diena... 28.marts, svētdiena.
Šorīt domāju: „...cik labi, ka vakar nopirku minerālūdeni!”. Heh... nebija, nebija šodien tik grūti vai kaut kā smagi, tikai ļoti nāca pusmiegs – tas ir no tiem, kad it kā varētu celties, bet varētu arī pagulēt, ja izvēlas otro variantu, tad pēc kādas stundiņas atkal nonāk šīs pašas izvēles priekšā un tad atkal uz kādu stundu snauda. Un tad ar visu to pulksteņu pārgriešanu, nogulēju līdz 12tiem, tad vieniem un beidzot ap 2iem piecēlos. Bet vakar bija laba ballīte! Iesākumā abas ar Sāru satikāmies centrā, sēdējām uz centrālajām kāpnēm, no kurām var redzēt gan skaisto strūklaku, gan galveno ielu, kur ar katru brīdi kļuva pilnāka ar cilvēkiem, kas arī bauda diezgan silto un skaisto sestdienas vakar/nakti. Tā mēs sēdējām, dzērām Martini Asti un ēdām zemenes... nu, skaisti! (: Pēc pāris stundām, kad deguni jau bija mazliet nosaluši, šampanietis tukšs un zemes beigušās, aizgājām uz Rock Castle, kas ir tāds klubs/bārs ar mūra velvēm, nepopsīgu mūziku un tur ir forši! (: Tur mazliet padejojām, paklausījāmies kaut kādas jaunās grupas uzstāšanos, iepazināmies ar milāniešiem, kas bija saģērbušies kā Maikli Džeksoni, jo svētdien uzstāšanās tamlīdzīgā koncertā vai konkursā tepat Perudžā, biedējošais rožu pārdevējs man uzdāvināja rozi, bet šoreiz tā patiešām bija dāvana, pozitīva atmosfēra, noslēgumā gājām pēc nakts kruasāniem un tad jau uz kojām... Tā ap kādiem 3-4iem devos pie miera. Sajūta laba, ballīte forša un dzimšanas diena pietiekami izdevusies! (:

Paldies par daudzajiem sirsnīgajiem apsveikumiem! (: Savāda šogad dzimšanas diena, bet tāpēc ne sliktāka kā citas!

Skaistu pavasari! (:

Miss L.

57.diena

Tas jums sveiciens no manis un manas dabas! :)

Miss L.

53.diena

53.diena.
Jau pienākusi otrdiena, ir 23.marts.
Gribētos uzrakstīt par visu un daudz, bet, ja viss jau vienreiz izstāstīts skaipā, ja mazliet trūkst iedvesmas, ja mazliet nogurums, tad gari teksti izpaliek un to vietu veiksmīgi ieņem „mazie, lakoniskie un kodolīgie”, kas rada nelielu ieskatu tajā, kā tad man te iet un par to kā ir!

Ja tā kopumā, tad vispār jau man te labi iet! Cītīgi eju uz visādām sporta zāles lēkāšanām un dancošanām, šajā sakarā jāsaka, ka jūtu gan rezultātu, gan aizrāvienu, gan vēlmi turpināt! (:
Esmu radījusi labu augsni attiecībām ar Kristīni (to latviešu meiteni). Nu labi, nevarētu teikt, ka tieši es to radīju, bet bez manis jau nu noteikti tas nebūtu noticis! Esam forši parunājušās, tādā veidā esmu uzzinājusi daudz noderīgas informācijas gan no akadēmiskā, gan praktiskā viedokļa. Tagad ir laba sajūta par to un vairs nav kreņķu un bailes no viņas... (:
Mums Latvijā ir tāds sauklis, ko pārsvarā lieto ceļu satiksmē, bet te es to bieži pie sevis atkārtoju, pārsvarā kā secinājumu... „Ir labi būt labam!” Un tas tiešām tā ir! Ja es no rīta esmu bijusi uz visām lekcijām, esmu saņēmusi un atbildējusi uz svarīgiem e-pastiem, bijusi uz sporta zāli, neesmu pārtērējusies un jūtos labi, tad ir laba padarīta darbiņa sajūta, patiesībā ir tāds iekšējs miers, nekas nerada trauksmes. Pašam prieks un mute smaida! (:
Pagājušajā nedēļas nogalē gan manu iekšējo mieru par regulāru nemieru ēdnīcā, gaiteņos un istabiņā padarīja viens traki uzbāzīgs tunisietis! Nācās sākt slēgt durvis ciet, neatbildēt uz telefona zvaniem un visādi citādi izvairīties no viņa. Šodien klusums, mazliet atkal parādās mieriņš.

Šodien pēc lekcijām kursa Sāra mani uzaicināja pie sevis uz kafiju, viņa dzīvo Asīzē, īrē dzīvokli kopā ar vēl citām studentēm, viena pat no Skotijas! Pēc ilgiem laikiem atkal braucu mašīnā – no fakultātes līdz viņas dzīvoklim. Pavadījām tur kādu stundiņu vai vairāk, pēc tam viņa mani aizvizināja līdz stacijai.
Secinājumi.
1. Skotiem ir savāds akcents angļu valodā.
2. Man ir amerikāņu akcents.. arī angļu valodā.
3. Sārai ir kanādiešu akcents.
4. Mēs visi esam baigie akcentu eksperti.
5. Pēc 2 mēnešiem Itālijā mana itāļu valoda ir pat ļoti laba, priekš tik īsa laika.
6. Man patīk, ka mani vizina mašīnā.
7. 5 kafijas dienā tomēr ir mazliet par daudz.
8. Man ir beigusies tēja.
9. Šodien bija karsts laiks, bet itāļiem tas joprojām ir pārāk auksts.
9.1. No tā izrietošais pagaidu secinājums – viņiem nekad nebūs karsti, ja nu vienīgi jūlijā!!!
10. Stacijas rajons vakara stundās nav drošs.
11. Man sāk negaršot zivis... jeb lieliskās jūras veltes.

Izskatot secinājumus, rodas secinājums, ka šie secinājumi nav un nevar būt radušies vienlaicīgi un vienvietīgi – tb vienā vietā un tomēr tā ir noticis, pārsteidzoši, vai ne?!

Jauku jums dienu, mani labie!
Miss L.

51.siena viena diena piena

51.diena. Svētdiena.
Šis būs stāsts par dzīvnieciņiem.
Viss sākās jau aizvakar, kad pa sporta zāli pastaigājās suns. Ne pārāk liels, bet ļoti spalvains suns, nē, šoreiz nav runa par femīnajām sugas pārstāvēm (dažkārt tā tiek dēvētas sievietes), bet tieši par suņiem kā dzīvniekiem kopumā. Jā, pa sporta zāli pastaigājās suns un tas nebūt nebija kas īpašs vai neierasts. Īstenībā jau suņi te ir visur, ja nesatiec aci pret aci, tad redzi to atstātos ziņojumus uz ielām. Saimniekus tie izved ārā agrās rīta un vēlākās vakara stundās, tad tie padara savus netīros darbiņus, izkustina kājas un dodas atpakaļ uz mājām, kas, visbiežāk, ir mazi centra dzīvoklīši. Par to gan žēl.

Stāsts turpinājās vakar, kad ap pusdienlaiku devos, protams, pusdienās, heh, kur gan citur Itālijā ap šo laiku varētu doties...ja neskaita pusdienas snaudu. Pārmaiņas pēc pusdienoju koju pirmā stāva ēdnīcā...jociņš. Un atgadījums ar dzīvnieciņiem sākas neilgu brīdi pēc tam, kad biju apsēdusies pie galda. Proti, pie netālu esošā galda sēdošais ārzemju puisis (runāja angļu mēlē) atrada savos salātos (koši zaļajos un pavasarīgajos) mazmazītiņu gliemezīti. Nu, par mazmazītiņu to nosaukt būtu nepieklājīgi, jo redzēju to no pāris metru attāluma, bet man ir laba redze, tā, ka var būt bijis visādi, un gliemezītis arī tas gluži nebija, visticamāk gliemis... protams, tas, uz salātlapas sēdošs, neko ļaunu nedomādams, tika atrādīts vai visai ēdnīcai, pavāriem un visiem citiem interesentiem, it sevišķi jau tiem, kas, gluži kā es, tobrīd grasījās tieši ēst līdzīgus salātus, gan bez viņa draugiem... Rezultātā, pat šodien joprojām ēdu salātus ar īpašu piesardzību un uzmanību! Ir arī labā puse šim atgadījumam – salāti ir pietiekoši dabīgi, lai, domājams, arī tikpat dabīgs, gliemezītis gribētu tos ēst! (:

Noslēgumā mazs pastāsts par šīrīta aktivitātēm vannistabā. Tas būs stāsts par vienu ļoti drosmīgu Lauru, jo nav jau svarīgi, ko viņa patiesībā paveica, bet gan tas, uz ko viņa bija spējīga un ko bija gatava darīt! Šī rīta vannistabā (vannas istaba tā pati, tomēr to mainīja kāds mazs, bet savā ziņā arī liels elements) bija notikušas pārmaiņas, tā vairs neizskatījās tāda kādu to biju atstājusi vakar vakarā. Vai bija atvērts poda vāks? Nē! Vai tualetes papīrs bija izmētāts pa visu telpu un izrullēts pilnībā? Nē! Vai logs bija atsprādzis pa nakti vaļā??? Nē! Pa izlietni pastaigājās.... ZIRNĪTIS!!! Nu labi, sāka pastaigāties viņš tikai pēc nelielas piebikstīšanas. Un te nu radās iekšēja diskusija starp manu māņticīgo un „man nepatīk zirnīši!!!” Es. Pēc daudzām dziļām ieelpām un izelpām, joprojām nekustīga, es pieņēmu lēmumu – jāiet pēc kaut kāda liela papīra, kas to zina, varbūt pat avīzes!!! Bet avīzes man nebija, tāpēc nācās ņemt talkā Florences karti. Jā, tas bija brīdis, kad zirnītis (arī zināms kā zirneklis) sakustējās, tas nebija liels, ne lielāks par vidēja izmēra nagu, bet sprinģoja pa izlietni meklēdams vislabāko veidu kā izbēgt no baisajām Florences ielām... es savukārt viņu mēģināju uzvilināt uz milzu (priekš viņa) lapas ar vislabākajiem nodomiem. Stāsts beidzās dramatiski, neieslīgstot sīkumos, zirnītis netīšām par labāko izeju izvēlējās notekcauruli un aizgāja draudzēties ar tiem, ko rāda Domestos reklāmās... man žēl. Es vēl kādu stundu netecināju ūdeni pa krānu, cerībā, ka ir cerība...




Šodien viss, manu mazo draudziņ, rīt, vai arī citreiz, būs atkal jauni stāsti...

Miss L.

50.diena

50. diena... 50.diena?! apaļš cipars! (:

Un tātad.. ir sestdiena. Sumināti visi ar pirmo oficiālo pavasara dienu! Vai nav skaisti?! Rīgā esot saulains.. Valmierā mazliet apmācies, tāpat Perudžā – silts, bet apmācies.

Pēc vakardienas iedvesmojošā sporta zāles apmeklējumu, nolēmu arī šodien turp aizdoties un izmantot otro bezmaksas apmeklējumu. Biju plānojusi iet uz 11:00, kad sākas kaut kas, kas nosaukts par Total Body... droši vien kaut kāda traka aerobika. Lai nu kā, man tas diemžēl neizdevās, jo autobuss neatnāca... un, ai, gāju atpakaļ uz kojām. Kojās pie dežuranta pasludināju sev veļas dienu, 20 centi un no 16 – 18 manas drēbītes kļūst tīras, tīras! Aizgāju līdz istabiņai, kad sapratu, ka tomēr gribu gan šodien uz zāli aizbraukt, lai arī nekas konkrēts tur nav paredzēts. Izdomāju, ka aiziešu tikai uz trenažieriem. Sacīts/domāts – darīts! Lecu nākamajā busiņā un jau pēc mirkļā biju tur. Un atkal jau viss man patika, cilvēki saulaini, starojoši, atsaucīgi un draudzīgi... pēdējo es šeit (IT) novērtēju visvairāk. Vēl kas bija interesanti, jau no rīta tas sporta klubs bija mani uzaicinājis draudzēties Facebookā!!! Lūk, tas ir individuāla pieeja. Aizgāju uz trenažieru zāli, kur šodien ar mani ņēmās trenere, kā vienu aktivitāti pabeidzu, eju pie viņas un viņa mani nosūta uz nākamo. Šodien bija grūtāk, mazliet vairāk slodzes kājām, mazliet vairāk rokām un ar stundu pilnīgi pietika. Baigi interesanti, ka viņiem tur katram ir tādi kā čipi, es gan nezinu kā ir citur, bet katram trenažierim ir tāda vieta, kur to čipu iespraust un tad tas, ko un cik ilgi tu tur dari, saglabājas atmiņā. Turklāt, katram arī uz rokas ir specializēta programma, kas sastāv no daudzām lapā, kur rakstīts – cik un kādi vingrinājumi ir jāizpilda katru reizi. Tad tu kaut ko padaries, aizej ar to savu čipu uz lielo sistēmas datoru, kur tiek doti tālākie norādījumi vai kas tamlīdzīgs... bet tas ir kā digitāls privātais treneris. Diezgan advancēti! Tas laikam man arī tā būs, kad būšu nokārtojusi visas abonementu lietas. Šobrīd man vēl ir viena bezmaksas reize un treneri ar mani paši runā, tā, ka par to vēl nedomāju.
Šodien pēc vakardienas praktiski nekas nesāpēja, tb kā parasti pēc tāda veida aktivitāšu atsākšanas, tomēr šodien pēc trenažieriem jau gandrīz uzreiz jutu plecus un rokas, tas labi, vai ne?

Pēc tam diezgan pēc plāniņa atpakaļ uz kojām, pusdienas. Pēc neilga brīža ir jānoskrien uz veļmašīnu, jāsaliek drēbes, bet pēc tam ir plāniņš nopietni ķerties klāt GP... cik ļoti un kā tas izdosies, par to vēl grūti spriest. Par to droši vien vēlāk...

*ieraksti blogos kļūst arvien īsāki?!


Miss L.

49.diena

49.diena, piektdiena.

Paskat, jau 19.marts. Patiesībā jau tas laiks sāk skriet arvien ātrāk un ātrāk... no vienas puses labi, otras atkal mazliet žēl. Piektdienas jau kādu laiku ir brīvdienas. Ir jauki, ka 3 brīvas dienas pēc kārtas sanāk, ir vairāk laiks visādām citām izdarībām – domāt par GP, ilgāk no rītiem pagulēt, paklaiņot apkārt un vienkārši atpūsties.

Un paskat, šodien atkal diena ir burvīga! Laiks silts (+16), saulains un tas ļoti, ļoti iedvesmo! Šodien ir veikalu diena, nu, patiesībā aizbraucu tikai uz pārtikas un sporta preču veikalu, bet ar to jau bija gana. Pārtikas veikals bija vitāli nepieciešams, jo Rankas rudzu rupjā ir jau ar atpakaļ ejošu termiņu un manā rīcībā nav ne sviesta, ne siera, ar ko to apēst. Tas par pārtikas veikalu. Vēl biju uz sporta preču veikalu un nopirku burvīgas sudraboti rozā (izklausās trakāk nekā izskatās) Nike sporta čības tikai par 55 eur....sen gan nebiju tādas pirkusi, bet tik un tā šķiet, ka lētāk nekā Latvijā. Nu, tās nav gluži čības, bet gan normāli, parasti sporta apavi! (: Par to lielais prieciņš un tālāk iedvesmas pilna devos atpakaļ uz kojām - pusdienās. Pārkopēju ārsta zīmi/atļauju no e-pasta uz flashu, par to paldies mammai, un biju gatava vakarā doties ielās! Nu labi, ne gluži ielās...

Pienāca pēcpusdienvakars un devos. Tātad... kas man īsti no tā visa sanāca!? Biju jau pirms tam aizgājusi uz ne pārāk tālo (netālu no stacijas) sporta klubu, kur man visko apskaidroja par abonementiem, maksām, iespējām un visādiem kursiem, ko tur visu var darīties. Sapriecājos, sapriecājos, bet nezināju vai gribu jau uzreiz maksāt visu to lielo naudiņu, tāpēc jauka dāma recepcijā man piešķīra kuponu, ar ko 3 reizes varu bez maksas izmēģināt visu kā man patīk un vai es to gribu. Tas sanāk principā 3 dienas – jebkurā laikā un uz jebkuru aktivitāti. Tad nu šodien devos izmantot pirmo no 3 reizēm, ar nodomu apmeklēt tādu pasākumu, kas saucas Copro Libero (brīvais ķermenis vai kaut kā tā), pirms tam gan dažas dokumentu lietas, ieskaitot ārsta zīmes un līgumus, tāpēc ierados laicīgi. Tas treniņš sākās tikai 18:30, pēc dokumentu lietām vēl bija palikusi kāda stunda. Jaukā dāma man visu izrādīja, ar visādiem treneriem iepazīstināja un, lai man lieki nebūtu jāgaida, aizveda uz trenažieru zāli, kur piešķīra man treneri, kurš tad man tālāk palīdzēja manās gaitās. Patiesībā viņš mani uzsēdināja uz viena trenažiera, pateica, kas un cik ilgi jādara, kad to pabeidzu, tad uz nākamā un tā stundas garumā biju iekustinājusi praktiski visus muskulīšus. Tas bija forši! Tad jau bija pienācis laiks tai Corpo Libero aktivitātei, līdz kurai viņš arī mani pavadīja, iepazīstināja ar nākamo treneri un tad tik sākās... mūzika uz pilnu klapi, zāle pilna ar sievietēm un dažiem vīriešiem un visi kustās līdzi trenerei. Ar hantelēm, paklājiņiem un arī bez tiem nolēkājām veselu stundu! Priekš pirmās reizes... viegli nebija, bet man patika! (:

Pēc tam jau atpakaļ uz kojām, vakariņas... jā, izsalkums pēc tādas izkustēšanās liek par sevi manīt!

Eh, dzēru apelsīnu sulu, skatījos seriāliņu un priecājos par dzīvi!

Kaut kā tā... līdz vēlākam! (:

Miss L.

48.diena

48.diena – 18.marts – ceturtdiena – un tā...

Ir ceturtdiena. Šodien atkal spoži spīdēja saulīte, laiks burvīgs, ap 16 grādiem, silts un bez lieka vēja... Itāļu valoda sākās tikai 11tos, tāpēc krietna miega deva nāca tikai par labu... ai, tik un tā nospiedu modinātāju un iesnaudos mazliet ekstra. Grrr, uzvilku savus jaunos spilgti fuksijkrāsas puszābaciņus un droši soļoju uz lekcijām. Un tomēr atļaušos atkal un atkal apgalvot, ka nav muļķīgi simt reizes pārģērbties un taisīties ilgi līdz atrodi savu īsto dienas ģērbu, ja vien tas liek justies labāk, pārliecinātāk, harmoniskāk un smukāk! Tā ir! Tādēļ vien šodien pastaigājos krietnu gabaliņu virs zemes! Un atkal bija laba diena! Nez vai tas pavasaris vai jaunas vēsmas garderobē, kas tā iedvesmo, bet man patīk tas viss kopā...

Tas tā, par šmotkām. Runājot par akadēmiskākām lietām, itāļu valodas lekcijas, no kurām aizskrēju mazliet ātrāk projām, lai paspētu uz vilcienu, ekonomiskas viesnīcvadības lekcijas Asīzē, no kurām aizskrēju mazliet ātrāk projām, pēc tam steigšus ar vilcienu atpakaļ, lai paspētu uz filmu, ko rīko tā ārzemnieku augstskola, kurā man visu februāri bija itāļu valoda. Itāļu filma, senas augstskola aulā, ar projektoru uz sienas un ar ļoti labu skaņu. Filmas nosaukums ir „Alla luce del sole”, kas varētu būt tulkojams kā Saules gaisma vai kas tāds... par reliģiju, mafiju un itāļiem. Filma laba, tikai mazliet pietrūka cerētās kompānijas, bet tas nekas, varbūt un gan jau citreiz. ;)

Turpinu kārtot lietas, lai sanāktu tas, par ko iepriekš runāju, jā, joprojām, mazs noslēpums... kad izdosies, tad pastāstīšu! (:

Pagaidām pabaidām viss! (:

Ci vediamo!

Miss L.

47.diena

47.diena jeb 7.nedēļas vidus, jeb 17.marts – trešdiena.

Šodien jūtos iedvesmota, varbūt tāpēc, ka spoži spīdēja saulīte un varēja nepārtraukti pa brīvu uzņemt D vitamīnu atliku likām, iespējams, to derētu nosaukt par ieDvesmas vitamīnu?!

Uzzināju, ka man tiek piešķirts „erasmus aizsargs”, kas nozīmē, ka budžeta vieta ViA saglabājas arī uz rudens semestri, bet pēc tam, tik ļoti vajadzīgajai, stimulējošajai un noderīgajai stresa devai, par nākamā gada pavasara semestra budžeta vietu gan nāksies pacīnīties... tas priecīgi, viens mazs kreņķis nost. Galvenais nosacījums esot sekmīgi nokārtot visus eksāmenus šeit, nu, tas der!

Tagad zinu, ka arī puspavasara sesija eksistē – aprīlī gaidāmi pāris eksāmeni.
Pieteicos uz jau citu angļu valodu, tad jau manīs, ko pasniedzēja man par to teiks – vai drīkstu kārtot eksāmenu ar tikai 50% apmeklējumu vai, labākajā gadījumā, 100% neapmeklējumu. Bet tā te notiek, ir iespējams vienkārši ierasties uz eksāmenu, tik pirms tam jānoskaidro, kas tieši jāzina, kas jāizlasa un jāiemācās! Ja lekciju grafiks neļauj apmeklēt kārotās lekcijas, tad tā ir laba iespēja.

Un vispār, šodien bija ļoti laba diena, visu laiku prieciņš staigāja līdzi! Un es arī daudz staigāju, aizstaigāju pat no kojām līdz stacijai (tas ir tālu)!!! Aizstaigāju no centra līdz kojām (tas ir ne tik tālu), pat nepieļaujot domu par autobusu šādos laikapstākļos.

Nopirku ļoti priecīgas krellītes! (:
[bildē gan krāsas pablāvas..]

Šodien spēru pirmo soli laika saīsināšanai, pašsajūtas uzlabošanai un veselīgākai dzīvei, bet par to citreiz... cerams, ka izdosies kā esmu izdomājusies un sadomājusies, un sacerējusies!

Jauku dienu jums arī!

Miss L.

46.diena

16.marts, otrdiena.
46.diena un daudzas, daudzas pirms tam...

Lai atsāktu bija jāpaskatās atpakaļ, mazliet jāiedvesmojas no citiem un tad var atkal turpināt/sākt no jauna... [par blogu un ne tikai]

Daudz kas labs noticis pa šo laiku. Marčiks bija pie manis, kopā pavadījām lieliskas 10+4dienas, bijām Eiropas augstākajā ūdenskritumā, bijām Florencē, bijām vienkārši piekalti pie datora ekrāna, skatoties jaunatklātu, priekš manis, seriālu, bijām arī „neko nedarām?” vilnī un daudzos, daudzos vilcienos turp un atpakaļ...bet galvenais – bijām kopā. Un jo tālāk, jo trakāk...gribas un pievelk arvien vairāk!

Biju arī mājās. Uz divām pilnām un divām nepilnām dieniņām. Visādas banknotāru lietas, daudz sniega un sastrēgumu tā dēļ, arī daudz sajūtas. Pirmā doma Rīgas lidostā bija „gribu atpakaļ uz Itāliju”, sasteigti un negaidīti bija aiztikt uz mājām, gribējās, lai ir tā, ka „aawwh, šitās vecās takas un vietas”, gribējās, lai ir tāda nostaļģija (kas, cita starpā, latīniski arī nozīmē – ilgas pēc mājām), lai ir kaut kas, kas ir stipri izmainījies, bet tādas sajūtas nebija...tāpēc arī tāda pirmā doma. Lai nu kā, šodienas doma jebšu pēdējā pirms iekāpšanas lidmašīnā bija tieši tāda pati tikai pretēja „gribu atpakaļ uz mājām”... Nezinu, cik veselīgi ir tā mazliet pamētāties, ja sāc, tad līdz galam, ne? Un tomēr, tas bija to vērts, tas bija mīļi un tas bija vajadzīgi!
Paldies tiem, kurus satiku, paldies par sapratni tiem, kurus nesanāca satikt!

Tagad atkal esmu Perudžā, kojās, istabiņā...un ir atgriešanās sajūta. Atgriešanās sajūta ir daudz mierīgāka par „tikko ierašanās” sajūtu, labāka. Un tomēr daudz kreņķu ar skolām – Gada projekts ViA, visādi kredītpunkti un eksāmeni aprīlī Perudžā... daudz neskaidra un maz skaidra. Ai, gan būs labi!

Liels nogurums.
Itālijas ritenis atkal sākt griezties un pa to atkal jāsāk skriet. Tāda ir sajūta.

Līdz rītam, mani labie!

Miss L.

P.S. Agn, pārlasot šo, saprotu, ka Tava bloga izlasīšana pirms sava uzrakstīšanas, ir diezgan ietekmējoša (stilistika).

31.diena

31.dienā (otrdienā) Laura jau spēj izlemt, kurp doties un kurp ne, spēj izvēlēties īsto autobusu + vilcienu, un tikai vakarā uzzina, ka autobusu abonementu kartes der arī braukšanai uz Asīzi un katrreiz nav nepieciešams iegādāties biļeti... bāaaa.

Vēl viņa uzzina, ka tomēr brauciens uz Latviju notiek un kopā ar savu mīļoto brauks mājās... uz dažām dienām gan, bet tomēr. Paldies tētim par biļetēm!!! (:

Apavu veikalā joprojām nav nekas apburoši derošs un plānotā iepirkšanās mazliet izgāžas... gribētos saskaņot nākamos zābaciņus ar nākamo trenci, bet tā kā nav ne viens, ne otrs, neko nopirkt neizdodas, bet ar kaut ko vismaz ir jāsāk! Trencis centrā maksā 79.90 eur (ok, tas ir UnitedColorsOfBeneton), bet citos veikalos vispār vēl nekā tāda nav... ai, jābrauc uz Zaru, uz lielo lielveikalu...bet tam vajag daudz laika, kas man diemžēl nav.

Pirmā lekcija pie otrā pasniedzēja...diezgan interesanti, par viesnīcām Itālijā, to vadību un mārketingu, tikai neko daudz nesapratu...nu, praktiski neko.

Biju izdomājusi lielisku laika plānošanas plāniņu, ja man būtu ViA vajadzīgi tikai 15 kredītpunkti, bet vajag 20 un tas visu ļoooti sarežģī...jo tad man sanāktu katru dienu ļoti labi uz visu paspēt, tomēr šobrīd tas vis tā nav.

Rītdien pirmā itāļu valodas stunda, gaidu ar nepacietību, bet tas ir ļoti tālu...

Ok, šodien es čīkstu... bet vakar vakarā bija grūtāk... sadomājos par tiem visiem kursiem, kur nevaru visu paspēt un to, ka esmu viena pati...tb, ka man neviens īsti nevar palīdzēt un izlemt manā vietā – ko un kā izvēlēties... visi tikai mani sūta no viena pie otra un es apjūku un neko nesaprotu... uz brīdi. Te ir jāsaņemas, visu laiku jāsaņemas, jo čīkstēšana tāpat pilnīgi neko nemaina. Eh, labi vismaz, ka varu pačīkstēt te... (:

A Luizei šodien vārda diena! (:

*...vēl tikai viena dieniņa..!!!

Uz redzēšanos...

Miss L.

30.diena

30.diena – pirmdiena, jaunas nedēļas sākums!

Šodien visādas svarīgas lietas jāpadara – jāaiznes atpakaļ zābaki, jāaiziet uz Adisu biroju par ēšanas karti, tad vēl uz Erasmus ofisu par mācību un studentu karti, tad vēl jāsamaksā par itāļu valodas kursiem, tad vēl uz 2 lekcijām Asīzē jāpaspēj...

Diena vienkārši fantastiski saulaina un skaista, tik karsts kā vasarā, mierīgi var staigāt tikai džemperītī!!! Mmm...patīk! Tikai no 3dienas sola nejaukāku laiku...

Jau 10tos biju centrā, kaut gan ap to laiku nekas vēl īsti (man vajadzīgais) nav atvērts. Centrā netīšām satiku čehu meitenes (viena no manas grupas - jau pazīstama), kuras arī gāja uz Erasmus biroju, lai pēc tam ietu un tās ēšanas lietas varētu nokārtot...biju domājusi, ka vispirms uz adisu, tad erasmus, bet viņas teica, ka viss otrādi jādara...ok. Tikai adisu birojs sāk darbu 9os, erasmus birojs 11tos, bet abi ir slēgti 13tos, tātad vienlaicīgi. Vēl stunda bija jāgaida līdz erasmus birojam, tāpēc pa to laiku aiznesu zābakus, kur man pateica, ka jāpagaida pusstunda, kad atnāks vadītājs un pateiks, ko ar viņiem darīt. Aizgāju nokopēt pasi, gribēju arī nofočēties tādām kā pases bildēm, jo visām tām studentu kartēm utt. man vajadzēs bildes, bet viss vēl bija slēgts!
Pēc tam sagaidīju, kad erasmus birojs būs atvērts, tur satiku atkal čehu meitenes, viņas un vēl daudzi citi gaidīja rindā, arī tie, kas tikai šodien atbraukuši, visi pie vienas Paulas, kas tur visu kūrē... Trakums! Kad beidzot pie viņas tiku, izrādījās, ka man vajag bildes (tā jau domāju), lai varētu dabūt studentu karti, ar ko tālāk iet uz ēšanas/dzīvošanas biroju, bet karti dabūšot tikai pēc bildēm, bet vismaz pārējās skolas lietas esmu nokārtojusi. Norunājām, ka aiziešu nofotografēties, pēc tam atnākšu atpakaļ un būs man karte! Tā arī izdarīju, bet foto puiši man teica, ka jāpagaida pusstunda, jo viņiem kaut kas ar to bilžmašīnu neesot kārtībā... nu, labi, pa to laiku līdz zābakiem aizgāju, tur man teica, ka viss kārtībā, es varot pa tām pašām naudiņām izvēlēties citus, vēlāk arī izrakstīja tādu lapu, kur rakstīts, ka varu izvēlēties 3 mēnešu laikā, forši! Aizgāju atpakaļ pie bildēm, man bija palikusi pusstunda līdz erasmus un adisu biroju slēgšanai... bet bildes vēl nācās pagaidīt, jo mašīna joprojām nestrādājot tā kā vajadzētu...pfff. Pa to laiku man pa brīvu pārbaudīja redzi, jo tas ir ne tikai fotoaparātu un visādu objektīvu veikals, bet arī briļļu un optikas pasākums, izrādās, par to gan īpaši nešaubījos, mana redze ir „perfetto”!!! Par to prieks! Līdz to biroju slēgšanai palikušas 15minūtes....bildes dabūju, končas par gaidīšanu arī un no 6 eur arī par to šķīros...sālīti. Līdz savai studentu apliecībai arī tiku, tikai uz ēšana biroju nepaspēju, tāpēc tas paliek uz rītdienu vai pēc tam...khmm. Tagad palicis laiks tikai tikt līdz stacijai un uz Asīzes vilcienu! Minūti minūtē arī to paspēju, līdz fakultātei arī, un uz lekciju arī!
Pirms lekcijas piegāju pie pasniedzēja, iepazīstināju ar sevi, viņš tāds ļoti laipns un atsaucīgs bija, stāstīja kaut ko itāliski, bet nu kontekstu sapratu – viss kārtībā! Divas lekcijas ekonomikā un vadībā... vai kaut kā tā. Stāstīja par konkurenci, tirgus noslogojumu, rādīja formulas kaut kādas...nu, daļu sapratu, daļu ne. Par to neesot jāuztraucas, tā man teica jauniepazītā Sāra – kursabiedrene! Es vispār tam kursam diezgan interesanta likos, jo vienīgā no erasmus...pagaidām laikam. Viņa teica, ka pat viņi neko daudz nesaprotot, tāpēc man jau nu galīgi neesot jāuztraucas... (: Kopumā man patika, tikai nezinu, cik tur būs ekonomikas teorijas un cik interesantu lietu!? Cilvēki arī draudzīgi un kursā esot kādi 2 vai 3 spāņi, tā ka neesmu vienīgā ārzemniece! Šodien gan bija 2 kursi kopā, rītā tikšos ar dažiem no šiem kursā par viesnīcu un restorānu vadību...
Pēc lekcijas paspēju atpakaļ uz vilcienu, par kuru domāju, ka noteikti nepaspēšu! Ļoti priecīgi!
Tagad kojās...būs pašgatavotas diezgan ātras vakariņas un rīt traka diena... 2reiz jābrauc uz Asīzi, ja darīšu tā kā varētu nevis tā, kā gribētos...

Baci tutti!

Miss L.

29.diena

29.diena. Svētdiena.

Šodien atkal mazliet esmu viena, bet ne vientuļa. Sāra vakar aizbrauca uz Terni vai kādu citu vietu ar Andrea brīvdienu ceļojumiņā...jauki.
Mana ēšanas karte ir zaudējusi derīgumu, tad nu izmantoju Sāras karti. Pirmdien iešu to lietu uz studentu dienestu noskaidrot!

Beidzot ir brīvs laiciņš, lai sakārtotu visādas bloga lietas, uzrakstīju par iepriekšējām dienām un tas jau sāk kļūt par pieradumu. Ja esmu kādu dienu izlaidusi, tad ir tā jocīgi, it kā kaut kas nepateikts un nepastāstīts, tik nezinu jau, cik šo visu izlasa, kam un cik ļoti tas ir svarīgi... man ir.

Šodien diena daudz vējaināka un drēgnāka nekā vakar, bet ir brīvdiena, ir miegs, cik ilgi gribās, ir labi.

Šodien kā gandrīz katru dienu – e-pastu sūtīšana gan latviešiem, kas man sākuši neatbildēt ilgāk kā itāļi, gan arī itāļiem... nu, tāda es esmu – vislaik trobelēju viņus ar saviem jautājumiem, nevaru vēl visu tik viegli uztvert kā viņi to dara. Man gan nav skaidrs, kā tie studenti, kam viss vienalga var komunicēt ar līdzīgajiem pasniedzējiem...ja ne par ko neuztraucas un ļauj visam noritēt savu gaitu?! Jokaini, priekš manis tikai, protams...

Rītdien Perudžā ierodas 640 ķīniešu, kas nu tik mācīsies itāļu valodu!!! Pasniedzējas jau mums sūrojās un šausminājās par tiem, kas nemāk pat latīņu burtus, kur nu vēl kaut ko pareizi izlasīt un izrunāt... Ar mums esot bijis vieglāk! (: Vēl pasniedzējas dodot tiem ķīniešiem itāļu vārdus – Paola, Maria, Tereza utt. – jo savukārt itāļiem viņu vārdus pagrūti izrunāt, smieklīgi diezgan. Bet kaut ko tādu jau biju dzirdējusi arī Latvijā, tikai no kā gan?
Ir sajūta, ka es jau tagad viņus visus redzu uz ielām vai arī vienkārši esmu sākusi pamanīt?! Trakums...
Nez kā ir dzīvot rasē vai nācijā, kur visiem ir viena vai vairākas vienādas, raksturīgas iezīmes - es domāju izskatā, piemēram, tumšas acis vai visiem melni mati, vai šķības acis, vai īss augums, vai kaut kas tāds....
Vakardien Perudžas galvenā iela kādu 500 metru garumā bija pilna ar jauniešiem, nezinu tikai kāpēc. Jau pa dienu ielās bija daudz cilvēku, bet vakarā viss pilns ar jauniešiem (15 - 25 g.v.), tā it kā kaut kāds gājiens vai festivāls notiktu! Un trakākais, ka viņi visi izskatās vairāk vai mazāk līdzīgi – gan meitenes, gan puiši staigā platās biksēs (treniņbiksēs vai nošļukušās džinsās), mati tumši un acis tāpat, lielas jakas un krāsainas, augstas kedas. Tāda mazliet Amerika...

Manas domas par braukšanu mājās ir mainījušās – no „ko, kāpēc?!” tās ir kļuvušas par „labi, kad?” ...tb par 13.martu, tik atpakaļ jātiek uz 16.martu... un ar AirBaltic tas ir 260 eur!!! +150 par valodas kursiem +150 par manām kojām +100 par Marčika dzīvošanos manās kojās... traks mēnesis tas marts būs! (:

4.nedēļa ir noslēgusies un vēl tikai 3 dienas...mmm. Forši!

Lai jums viss priecīgi!

Miss L.

28.diena

27.februāris – mana 28.diena Itālijā. Praktiski pagājis jau pirmais mēnesis – vēl 4,5 atlikuši.
Laiks sāk iet arvien ātrāk un ātrāk, mazā skumja sestdienās arī pazūd...bet tikai tāpēc, ka ir ko darīt un ir skype.

Šajās dienās esmu daudz sadarījusi ar savām skolas lietām gan Latvijā, gan te. Esmu sazinājusies ar pasniedzējiem te un, iespējams, mācīšos angļu valodu! Tas būs kā viens no maniem priekšmetiem. Vēl mācīšos kaut ko līdzīgu viesnīcu un restorānu vadībai, vēl arī ekonomiku un vadību, laikam... protams, arī itāļu valodu! Tad nu mana nedēļa izskatīsies šādi:
Pirmdiena
15 – 17 Ekonomika Asīzē .
Otrdiena
9-12 Viesnīcu vadība A
12 – 14 angļu val. Perudžā
15-18 Ekon. A.
Trešdiena
11-14 itāļu val. P.
12 – 14 angļu val. P.
Ceturtdiena
12-14 angļu val. P.
15- 18 Viesnīcu vad. A.
Piektdiena
8-11 itāļu val. P.

Vai varētu būt tā, kā izskatās, ka es visur nevaru būt vienlaicīgi? Jā, tā tiešām ir un ir praktiski neiespējami savienot visus kursus, jo tie ne tikai nav vienā ēkā, bet arī pilsētas un fakultātes atšķiras! Tad nu sanāk baigā skriešana vai arī izvēle par labu vienam vai otram svarīgākam priekšmetam, bet skaidrāka situācija kļūs nākamajā nedēļā, kad beidzot sākšu apmeklēt to visu... Pagaidām, sazinoties ar pasniedzējiem vai atbildīgajām personām, problēmas ar visa saplānošanu nav, tad jau manīs. Vispār diezgan maza saprašana man ir par tiem apmeklējumiem, cik tas ir obligāti un kā tas te notiek. Zinu pagaidām tikai to, ka uz itāļu valodu jābūt praktiski vienmēr, drīkstu kavēt max 3 nedēļas (vienu no tām jau esmu izmantojusi), kas ir 18 lekcijas.

Šodien biju pie Baldi, lai nokārtotu atļauju Marčikam palikt pie manis kojās, bet viņi tik un tā viņam piešķīra 111.istabiņu, tātad savu istabu uz šo dzīvošanās laiku te, par to ir 10eur/par nakti. Vēl pajautāšu viņam par to palikšanu tajā un manā istabā, vai ir atšķirība naudiņās...

Sestdienas diena, skaista, saulaina un silta – vismaz 16 grādi!!! Šodien jau bija mazliet pavasarīga vasara, varēju iet ārā ar diviem džemperiem nevis to smago, biezo ādas jaku... Diena, kad noteikti nedrīkst palikt kojās, telpās, ir jāiet ārā!!!
Man saplīsa mans zābaciņš, kā jau teicu... un gribēju aiznest to atpakaļ uz veikalu, kur biju pirkusi. Tad nu aizdevos uz centru, bet tur... visas ielas pilnas ar cilvēkiem, vienā no laukumiem pat tāds kā antikvārs tirdziņš, kur tirgo visādas vecas grāmatas, pulksteņus, lustras, fotoaparātus, rotas un pat mēbeles!!! Tādas interesantas lietiņas, ja vēl es kaut ko saprastu no to vērtības, tad būtu vērts iegādāties....
Nospriedu, ka tas ir mēneša pēdējās sestdienas iespaids, jo tā ir mana pirmā „mēneša pēdējā sestdiena”, tāpēc arī iepriekš neko tādu neesmu redzējusi. Aizgāju līdz tam pašam savam apavu veikaliņam, bet tas slēgts, pareizāk, tur jau sāk iekārtoties cits apavu veikals!!! Man diezgan šoks... Pff, sāku jau domāt par apavu meistara apmeklējumu un citām iespējamām darbībām, bet tomēr nolēmu uzmeklēt savu veikalu kādā citā dienā, jo pavisam pazudis tas taču nevarētu būt!? Ar visu lielo zābakkasti braucu ar busiņu atpakaļ uz kojām, noliku kasti, paēdu pusdienas un ar busiņu atpakaļ uz centru.
No centra bij plāniņš aizbraukt uz lielo iepirkšanās centru, bet līdz tam autobusam vēl jāgaida, tāpēc soļoju pa ielu uz priekšu (autobusa maršruta sakritības robežās), diezgan veiksmīgi atradu to pašu „neiespējami atrast” itāļu valodas centru, nu, principā, tas jau ir visādu valodu centrs, bet man tur notiks itāļu valoda. Tātad, atradu to, tas atrodas miljons stundu gājiena attālumā no centra, nemaz nerunājot par attālumu līdz manām kojām... sanāks izrausties no gultas tajos rītos diezgan agri.
Tiku pēc tam līdz iepirkšanās centram, šo to paskatījos un nospriedu, ka turpmāk pirkšu tikai kleitas un svārkus...laiks izvēlēties sievišķīgākus tērpus!!! Un vispār, ādas jaka man ir apnikusi, gribu trenci/plašķi vai mētelīti!!! Un smukus zābaciņus un kurpītes visādas... ar laiku, ar laiku. (:

Pēc tam vakarā tikai biju atpakaļ kojās, ilgas un jaukas sarunas skaipā... un diena noslēgusies!

[vēl tikai 4 dienas]

Miss L.

27.diena

Piektdiena, 27.diena. Pēceksāmena diena. 26.februāris.

Un gribēju es no rīta uzvilkt savus jaunos, skaistos zābakus, un saplīsuši bija tie...bēdīgi, ka esmu tāda milzpēde, ka, velkot iekšā kāju, papēdī zābaks ir mazliet saplīsis – atiris. Man gan negribētos ticēt, ka tā viennozīmīgi ir tikai mana vaina!

Tātad, pēceksāmena diena. Patiesībā atestātu izsniegšanas un svinīgās ceremonijas diena! Pirmā posma pēdējā diena.
Tā kā šodiena ir pēdējā diena, kad vēl derīga mana ēšanas karte, izdomāju, ka jāaiziet no rīta uz ADISU ofisu noskaidrot tā lieta. Pa kāpnēm augšā, pa kāpnēm lejā un kaut kā no rīta aizklumburēju uz to biroju. Zināju, ka tur darba laiks no pirmdienas līdz piektdienai ir 9-13, bet še Tev... šajā piektdienā un izrādās arī visās parējās tur viss esot ciet un nestrādājot vis neviens. Tad nu soļoju uz galveno Universitātes (savas pagaidu) ēku, kur mums 12tos tas atestātu pasākums paredzēts. Bija ļoti jauki, katrs pasniedzējs (kopā mēs visi bijām sadalīti kādās 5-6 grupās) izsauca visus no savas grupas pa vienam pēc vārdiem, iedeva sertifikātu un vēl sabučoja! Pēc tam visādas privātas un ne tik privātas fotografēšanās, pasniedzām arī ziedus un parakstītas kartiņas visām 4 savām pasniedzējām! Mazliet svinīga, bet brīva atmosfēra. Joprojām ir mazliet jokaini teikt pasniedzējām „čau” gan satiekoties, gan atvadoties...bet inčīgi.

Pēc šī pasākuma vienojāmies ar grupas biedriem tikties vakarā. Bijām jau vakar tikušies gan itāļu restorānā, kur oficiante pa pusei angliete un arī viss iekārtojums vairāk vai mazāk internacionāls, gan arī pēc tam ar daudziem/visiem citiem erasmus cilvēkiem, pēc lielās tikšanās pie galvenās strūklakas, gājām uz vidēja izmēra pārbāztu klubu. Tad jau mans nogurums lēnām pārvērtās par niķīgumu, ne vairs mūzika patika, ne vairs dejot gribējās. To klubu 2os slēdz ciet un visi pārvietojas uz kādu citu vietu. Tad nu mēs kaut kā vairāk vai mazāk kopīgi, mūsu kompānija, aizgājām vēl uzmest aci Merilin klubam, kur parasti tās ballītes notiek. Tur nekas daudz nebija, bet mūsējie tur nobāzējās. Es paņēmu glāzi ūdens un soļoju uz kojām. Tā ir, jāiet mājās, kad gribās nevis kad vairs nav ko citu darīt... Un ir forši tā, jo ir bijusi ballīte, ir bijis miegs un savā gultiņā un labi!

Tātad, šovakar atkal visi sarunājam tikties pie spāņu meitenēm – Silvija un Anais. Meitenes mācās par dietoloģēm un paliks studēt šeit, ļoti jaukas meitenes. Tikai Silvija praktiski nesaprot angļu valodu un tad Anaisa viņai visu pārtulko, katru reizi saruna sanāk vismaz divreiz ilgāka.... (: Aizbraucu uz centru kādos 8os, gribēju vēl ieskriet kādā veikalā un ciemakukuli nopirkt, bet sestdienu vakaros un vispār vakaros pēc 8iem nekas vairs īsti nav atvērts, izpalika man pirkšanās, bet vismaz centrā satiku grupas biedrus (netīšām) un tad kopā gājām uz meiteņu dzīvokli. Dzīvo viņas netālu no centra un netālu no visa dzīvoklītī ar ieeju/izeju praktiski uzreiz uz ielas – bez kāpņu telpām un tā. Katrai diezgan liela istaba, virtuve, nav interneta, bet dzīvoklis ļoti liels priekš divām meitenēm (600 eur/mēn).

Meitenes bija saklājušas bagātīgu galdu ar visādiem tradicionāliem spāņu ēdieniem un arī itāļu un starptautiskiem graužamajiem, nopirkušas vīnu un, šķiet, ļoti pacentušās! Atmosfēra mazliet emocionāla, pēdējais vakars visiem kopā, kāds cilvēkiem pieķēries vairāk, kāds mazāk, bet visi ļoti draudzīgi pasēdējām. Bija tiešām jauka un sirsnīga pasēdēšana! Un katrreiz, kad kāds jau gāja mājās, viņam bija jāsaka runa un vēlējumi, nofilmējām arī kopējos sveicienus katrs savā valodā, interesanti!
Kādos 2os jau biju kojās,
tad jau līdz rītam...* troppo - daudz
** poco - maz

Miss L.

26.diena

26.diena, ceturtdiena un dienas pirms tam.
Šodien ir tā diena, kad ir veiksmīgi nokārtots gala eksāmens itāļu valodā – gan rakstiskais, gan mutiskais (26 punkti no 30!!!)!

Abas iepriekšējās dienas nekas daudz prātīgs nenotika. Vakar bija lekcijas + papildlekcijas kopumā līdz 6iem vakarā, pirms tam arī 6 lekcijas dienā – tas rada diezgan smagu nogurumu vakaros un grūtu piecelšanos no rītiem. Vakar tam visam klāt nāca arī nejaukas galvassāpes un milzonīga miegainība visas dienas garumā...nejauki. Izmērīju temperatūru, pirmajā mērīšanas reizē parādīja, ka man ir 35.5’C!!!!, bet pēc tam jau normāla 36.6’C. Ja nezini, ka temperatūra ir paaugstināta vai zini, ka ir laba, tad arī pašsajūta uzlabojas, fakts.

Vēl viena sen zināma patiesība, kas pavadīja mani šīs divas dienas, saulīte iedvesmo! Jā, abas dienas bija skaists laiks, spīdēja saule un skaists kā pavasarī! Vakaros gan mazliet joprojām smidzina, bet rīti ir jaukāki, ja ir saulains! Tad kaut kā lielāks prieks šeit būt! (Negribas pat iedomāties savu dzīvi Anglijā vai Īrijā – tas nav priekš manis!)

Sāra piedāvāja runāt ar mani tikai itāliski...vēl ne, mazliet biedējoši šķiet.

Sāku plānot savus „īstās skolas” kursus, lai varētu iegūt gan to, ko gribu, gan tos kredītpunktus, ko vajag. Pagaidām ne viss sanāk kā gribētos, mazliet sūrojos par birokrātiju, bet tas te nepatīk visiem. Katrs strādā tikai savās noteiktajās stundās un ne minūti ilgāk vai ātrāk, tas mazliet kaitinoši.

Bet es nokārtoju eksāmenu!!! Nevarētu teikt, ka bija pārāk grūts vai ļoti viegls...bet nokārtoja laikam visi... nu, ja es nokārtoju, tad visi nokārtoja. Nebija mums grupā neviens īpaši vājš, bet, piemēram, spānietēm vai portugālim tas laikam tomēr bija vieglāk, jo valodas nav gluži vienādas, bet vārdi sakrīt un vietām arī gramatika. Tas varētu būt kā man ar poļu valodu... Šo to saprotu, ko viņi savā starpā runā, par ko runā un ko saka, jo poļu valoda ir radniecīga ar krievu valodu un ļoti daudzi vārdi pamatā ir līdzīgi, nu, vismaz skan tā un nozīmē to pašu. Poļi paši gan to nelabprāt atzīst... Viņi man pat sākumā jautāja vai manā valodā ir līdzīgi vārdi, ka saprotu, ko viņi saka un mana atbilde: „..es vienkārši zinu krievu valodu, tāpēc arī saprotu, ko jūs sakāt” viņiem ne īpaši patika. No norvēģu puiša saņēmu šādu komplimentu : „toreiz, kad jūs sadevāties rokās tajā akcijā pret krieviem (Baltijas ceļš)...tas ir labākais, ko esmu redzējis (no protesta akcijām)!”, patīkami!

Pēc eksāmena ar Moniku aizgājām uz kebab-kafejnīcu un man pagatavoja īpašu veģetāru kebabu ar kaut kādām pupiņu vai zirņu kotletītēm iekšā gaļas vietā! Mmm, garšīgi!!!

Šodien uzdāvināju sev jaunus zābaciņus!!! Smukus, melnus, mazliet ādas, ar atlaidēm (no 69 uz 30 eur) un man patīk! (: ...cik tad var vienos apavos staigāt?! Turklāt Itālijā dzimst mīla pret apaviem!

Vakarā viss kurss sanāksim atkal kopā uz tādām kā noslēguma vakariņām vienā jaukā, tradicionālā itāļu restorānā, netālu no Etrusku arkas, vecpilsētā. Pēc tam 23:30 visiem erasmus studentiem tikšanās pilsētas galvenajā laukumā, lai pēdējā vakarā (dažiem,kas brauc prom) vēl pabūtu visi kopā un beidzot visi viens otru ieraudzītu!
Vai ir iespējams iedomāties, ka pasniedzējas vēl grib mūs rīt redzēt 8:30 lekcijās??? Jā, lekcijas līdz 11tiem, pēc tam 12tos oficiāla atestātu/sertifikātu izsniegšana un basta lingua italiana!!! (:

Drīz jau jātaisās uz vakariņām...

Ai, dzīve kļūst jaukāka... vēl tikai 6 dieniņas... Mmmm.

Baci tutti!

Miss L.

23.diena

23.diena 22/02/2010 (-9 dienas)
Eh, tā gribētos uzrakstīt kaut ko jaunu un nebijušu, diemžēl dienas sāk kļūt mazliet vienādas...
Un tomēr, no rīta lekcijas sākās tikai 10tos, tāpēc pirms tam aizbraucu uz Asīzi, uz savu fakultāti pie, visiem jau zināmās, Miriamas. Biju izrēķinājusi autobusus + vilcienus turp un arī atpakaļ praktiski minūti-minūtē. Ja visu šitā izplāno un sanāk, tad ir ļoti laba „es visu paspēju” sajūta! Un tieši tāda man bija šorīt! Ar autobusu līdz stacijai, tad uzreiz hops vilcienā un uz Asīzi, pēc tam ar ieplānoto vilcienu atpakaļ un tad ar minimetro tieši uz otro lekciju! (: Vienīgi atpakaļ ceļā plānotais vilciens kavējas kopumā kādas 20 minūtes - dažas minūtes pirms pienākšanas un dažas brauciena laikā, pastāvot kādā stacijā mazliet ilgāk.
Asīze aizjoņoju uz fakultāti, satiku gan pašu Miriamu, gan arī par erasmus lietām atbildīgo sievieti, viņa man forši visu izskaidroja, tagad saprotu, ko man darīt, kur iet un ko darīt, ja neesmu lekcijās... lekciju neapmeklēšana nākot par sliktu tikai man – iegūstu mazāk informācijas, tas nav pavisam obligāts pasākums, nu, jauki! Tas bija viens no maniem mazajiem uztraukumiem, ka šonedēļ netieku uz pirmajām lekcijām, bet tagad tas vairs nav uztraukums.
Atkal un atkal saprotu, ka informācija un „zinu, ko daru” ir ļoti patīkams bonuss un pluss, kad esi prom no ierastās vides!
Pat ar visu vilcienu-kavētāju ierados uz otro lekciju (11tos) un tad jau vienos beidzās itāļu valodas lekcijas pa visam. Pusdienas, ēdnīcā, kas 15 min attālumā. Pēc tam ikpirmdienas kultūras lekcija. Šoreiz uz vienu tuvējo pilsētu, kas gan diez ko tuvēja nebija – tālāka par Asīzi (25km no Perudžas) un turp braucienā pavadījām stundu. Pilsētas nosaukums ir Bevagna (Bevanja). Tipiska viduslaiku pilsēta, daudz baznīcas, centrālais laukums un vēl, kas interesanti, romiešu teātris – amfiteātris. Parādīja un pastāstīja par sveču liešanu, izrādās, ka uz diedziņa vislaik lej virsū vasku nevis to mērcē vai vienkārši ielej formiņā. To es tā nemaz nezināju, rādīja mums tieši kā to darīja viduslaikos (tie pie viņiem bija daudz ātrāk kā Latvijā), dabīgas vaska sveces, kas dega divas nedēļas. Pēc tam apskatījām vienu baznīcu, kurai blakus vēl divas, tikai citām konfesijām. Visas baznīcas atrodas ap centrālo laukumu. Bruģētas, šauras ieliņas, romantiski un skaisti! Pēc tam parādīja un daudz ko pastāstīja par seno amfiteātri, kas atradies pilsētiņā, tas laika gaitā pārtapis par daudzām mājām, gandrīz rindu mājām, tur ir muzejs, bet dzīvo arī vietējie iedzīvotāji. Daudz ko gan stāstīja, bet tikai daļu varēja saprast... tas mazliet žēl. Pēc tam uzveda otrajā stāvā, kur redzējām tipisku mazu viduslaiku istabiņu. Trakums, ka toreiz jau stiklu nebija, tāpēc viņi ņēma audumu, kuru iemērca vaskā, ar to aizklāja loga aili un tā arī turēja ciet visus 5 ziemas mēnešus. Siltumu viņi ļoti sargāja, tāpēc arī maz gāja ārā...gaiss kļuva ar katru mēnesi arvien mazāk istabiņā, kurā dzīvoja kādi 12 cilvēki un gulēja sēdus...SĒDUS!!! Lielākā daļa jau nu gan tam nespēja noticēt, bet nu...kas to zin, kā tur tai Itālijā īsti ir bijis. Pēc tam blakus istabā mums bija sagatavots cienasts-vakariņas, kas gan vairāk pēc uzkodām izskatījās. Pašā sākumā mums iedeva tādas mazas māla bļodiņas, kurās iekšā sagriezti augļu gabaliņi un baltvīns, tā esot viduslaiku sangrija...lai nu kā, ļoti garšīga. Pēc tam katram tika mazliet lielāka bļodiņa ar zupu/putru, kas tā kā no pelēkajiem zirņiem vai kaut kā tamlīdzīga pagatavota. Tā bija ļoti laba! Visi gan bija traki izbadējušies, bet tik un tā laba! Tad tikām pie galda, kur visādas maizītes ar spinātiem (nelabas), ar baklažāniem un siera krēmiem, cepti sīpoli, sieri, gaļas-maizes bumbiņas un daudz kas tāds. Nevarētu teikt, ka viss bija garšīgi, bet ļoti daudz kas bija! Tad vēl baltvīns – mājas vīns – un saldajā ēdienā mums pasniedza tādu kā sagrieztu kliņģeri un kēksu ar tādu sarkanvīnam līdzīgu dzērienu, kas garšoja pēc aprikozēm un citiem augļiem, bija traki salds, bet ar tām kūkām ļoti labi saderēja kopā. Kad visi bija remdējuši savu izsalkumu un visādas saldumkārības, beidzot gājām atpakaļ uz autobusu un tad jau ap 9iem bijām atpakaļ Perudžā. Tā, lūk, arī visa diena pagāja – ar skolu saistīta, bet nevar teikt, ka arī neatpūtāmies.

Viena jauka dienas atziņa: „...dažreiz grupu ļoti labi saliedē kopīga, solidāra pasmiešanās par gidu!”

Pagaidām viss...

Miss L.

22.diena

22.diena, 21/02/2010
Šodien ir tieši trīs nedēļas, kopš esmu Itālijā. Ja salīdzina šodienu ar to dienu pirms 3 nedēļām, tad progress ir milzīgs un sajūtas ir 100reizes labākas.
Šodien bija jauki, jau ap kādiem vieniem biju pie Monikas dzīvoklī, kas ir centrā un ceļam uz Nawara dzīvokli, kur visi grupas biedri tiksimies, lai pagatavotu katrs savu nacionālo ēdienu. Patiesībā doma ir pagatavot katram savās mājās, tad vienkārši atnest jau gatavu, lai visi var pagaršot.
Tad nu aizgāju pie Monikas, izrādās, viņas istabas un studiju biedrene, arī poliete Goša (saīsinājums), esot pāris dienas atpakaļ salauzusi degunu lielveikalā, iepirkusies, gājusi jau ārā, bet aizmirsusi kaut kādu pirkumus, skrējusi atpakaļ un babāc ar degunu automātiskajās durvīs. Tad ar ambulanci uz slimnīcu, deguns lauzts, iespējams būs vajadzīga koriģējošā operācija...meitenēm slimnīcā klājies grūti, jo viņas praktiski neko nav sapratušas, ko tie ārsti saka...tad nu Gošas mamma no Polijas ar autobusu (24 stundas ~ 30eur) atbraukusi un abas kopā uz Poliju atpakaļ brauks uz kādām 2-3 nedēļām. Meitenēm mācības sākas tikai marta vidū, tāpēc tas ir pavisam iespējams.

Biju nolēmusi pagatavot un visus pacienāt ar salātiem – burkāns, ķiploks un majonēze – jo neko citu sakombinēt veikalā nevarēju/negribēju. Bet Monikai mājās nebija rīves, man kojās arī ne, tāpēc gatavoju tikai tajā vietā, kur visi sarunājām to lielo ēšanu. Sanāca labi! Visiem ļoti garšoja! Spāņu meitenes bija izcepušas ābolu pīrāgu un tortilju. Tortilja ir tāds kā olas sacepums ar kartupeļiem, kas kopā izskatās pēc kūkas. Poļu meitenes mūs cienāja ar pildītajām pankūkām, pildījumā bija siers, īsts poļu siers. Mums gan īsti neizdevās noskaidrot vai siers patiesībā nav biezpiens, jo pārtulkot to bija pagrūti un pagatavošanas process ir ļoti līdzīgs, manuprāt, tās vairāk bija pankūkas ar biezpienu, kam pāri tika liets šokolādes krēms...mmm. Vācijas meitene Silvija bija sacepusi desiņas un pagatavojusi kartupeļu salātus, kur ir vārīti kartupeļi, marinēti gurķi (kur tad te tādus var dabūt???), olas un majonēze. Pārējie bija palaiduši garām, ka veikali svētdienās nestrādā, tāpēc nedabūjām ne portugāļu, ne norvēģu, ne bulgāru ēdienus. Žēl jau, protams, bet arī tas, kas bija, bij ļoti garšīgs!

Lai gan „ballīte” sākās jau 3os, tikai ap 9iem esmu atpakaļ kojās un milzīgs nogurums...it kā būtu nez ko daudz šodien darījusi. Miedziņš nāk...

Rīt uz Asīzi jau no paša rīta, nekur viņi no manis nespruks! Pēc tam varbūt paspēšu uz lekcijām un pēcpusdienā mums ir ikpirmdienas kultūras ekskursija, šoreiz uz kaut kādām blakus pilsētiņām ar ļoti lielu kultūras un vēsturisko nozīmi, tad jau redzēs...

Jauku vakaru!

Miss L.

21.diena

21.diena. 20/02/2010
Jau trešā nedēļa noslēdzas, laiks tiešām diezgan ātri skrien...pat negaidīti ātri.

Vakardienas drēbju žāvēšana kopā tomēr bija nosacīti neveiksmīga. Jā, viss sauss un nav baltās drēbes kļuvušas zilas vai sarkanas, tomēr uz baltajiem krekliņiem tādas melnas pūkas. Patiesībā, vienmēr pēc žāvētāja izmantošanas ir kaut kādas pūkas no drēbēm, šoreiz laikam no melnā džempera, vai tas varētu nozīmēt, ka tie ar laiku noplūk, ja izmanto žāvētāju? Tas gan nebūtu labi... vēl esmu nosliekusies par labu vairāku speciālu mazgāšanas līdzekļu iegādei – melnām, baltām un krāsainām drēbēm atsevišķi, jo, kā mēdz teikt, kas der visam – neder nekam. Tā nu gluži nav, bet melnām drēbēm gan vajag speciālu līdzekli, lai neplūk.
Šorīt biju nolēmusi gulēt, cik ilgi gribēsies, bet jau pus10tos pati pamodos...nodomāju, ka pa agru un vēl uz stundiņu aizmigu. Šonakt bija pilns ar sapņiem, vienā man bija stingri jāsargā hondiņa, jo to esot viegli uzlauzt un aizdzīt, citā kopā ar omīti itāļu veikalos meklējām majonēzi, vēl kādā biju laukos, gandrīz katru nakti redzu savējos. Tā kā parasti redzu daudz un krāsainus sapņus, tad vienmēr esmu mēģinājusi saprast – no kurienes tie sižeti?! Šeit esot, sižeti krietni vien pakļaujas dienā pieredzētajam un sajustajam, mājās tā īsti allaž nebija.

Marčik, te visi stāvvietas kases aparāti tiek darbināti ar saules enerģiju (virs tiem ir maza saules bateriju paplātīte), zaļi. (:

Agn, te ir pilns ar šķībacainajiem, nu, manā pagaidu universitātē! (:

Dažreiz čivina putniņi, kad saulīte spīd, ļaudis veic pavasara darbus – griež krūmus, kas vēl nav sazaļojuši...

Daļu atlikušās naudiņas ieliku termiņnoguldījumā uz 2 mēnešiem, labāk tā nekā zeķē (kontā) stāv un gaida, kad iztērēs... :)
Šodien jau tie paši 70 eur jau vairs nav rezervēti manā kontiņā, tāpat arī nav īsti skaidrs – kur tie palikuši, jo man atmiņa švaka, kad skatos konta izrakstu. Ar valūtas kalkulatoru noskaidroju, ka nemaz TIK daudz iztērējusies neesmu un tagad sirds mierīgāka. Ak, mēs - no nabadzīgākām valstīm nākušie – vienmēr šķīvji tiek izēsti tukši, ja pa brīvu ēdam...

Lai gan te parādījās domas, ka bagātākām valstīm tās erasmus stipendijas ir mazākas un nabadzīgākām valstīm attiecīgi lielākas, uzzināju, ka Norvēģijas puisim (Arn) stipendija ir 6000 eur uz visu periodu, tas ir par 1000 eur vairāk nekā man, viņš te laikam visbagātākais sanāk, ņemot vērā tikai stipendiju, bet nekā...izrādījās, ka puse no tā ir aizdevums, ko viņš ar izdevīgiem nosacījumiem aizņēmies uz 10 gadiem. Redz, kā!

Šodien esmu plānojusi kārtīgi pastrādāt pie Gada Projekta, lai starpieskaiti var nokārtot, tas līdz 25.februārim jāpaveic...khmm.

Dažreiz man šķiet, ka es dzīvoju sev kaimiņos - 88.istabiņā, jo tur parasti klausās skaļu mūziku... TIEŠI tādu kā man patīk!!! Vai tas varētu nozīmēt, ka man gaume ir pārāk vispārīga, vai arī man kaimiņos tiešām dzīvoju es? :D

Pagaidām īsumā viss.

Miss L.

20.diena

20.diena un arī divas iepriekšējās.

Šo dienu varētu nosaukt par „itāļi ar citiem nerēķinās” dienu.... tiklīdz uzrakstīju vārdu „rēķināties” tas salikās ļoti savāds, bet Tilde man palīdzēja saprast, ka tieši tas bija vārds, ko gribēju lietot, jo tas ir:
1) ieturēt; piegriezt uzmanību; pievērst uzmanību; uzklausīt; ievērot; likt aiz auss; likt lāgā; likt omā; likt pie sirds; likt vērā; ņemt vērā; respektēt
2) pielāgoties; piemēroties; ievērot

Kāpēc tieši šodien un tieši tā? Biju uzrakstījusi vēstuli tai Miriamai, kas ir persona, ko man vajag satikt savā fakultātē, lai saskaņotu grafikus un kursus. Patiesībā tā bija diezgan gara vēstule, ar jautājumiem, paskaidrojumiem un vēlmi norunāt konkrētu laiku, kad es viņu Asīzē fakultātē varētu satikt. Atbilde uz to visu bija „labi, tiekamies piektdien”. Es jau pie ļoti īsām atbildēm biju pieradusi, bet tomēr lai precizētu konkrētu laiku, nosūtīju vēl vienu vēstuli ar tieši tādu jautājumu – cikos konkrēti es varētu viņu satikt...bez atbildes. Tad nu pēc lekcijām (11tos) braucu uz staciju, lai 12:15 brauktu ar vilcienu uz Asīzi, bet še tev, vilciens pēdējā brīdī tika atcelts un nebrauca vispār, jo neesot vadītāja vai kaut kas tamlīdzīgs...labi, man nākamais jau pēc stundas, bet citiem, kas ar to vilcienu grasījās kādas 4 stundas līdz tāltālai vietai braukt, ko tiem?! Aizgāju līdz McDonaldam, pirmo reizi kopš esmu te, paņēmu frī kartupelīšus, jo pārējais ir vai nu ļoti dārgs, vai arī ar gaļu. Tualetes izlietnē nomazgāju iepriekš veikalā nopirktos ābolus un tad jau kaut kad pienāca mans vilciens. Bija doma šodien neiet uz kultūras lekcijām, bet jau no rīta braukt uz Asīzi, lai NOTEIKTI varētu satikt to Miriamu, bet kolēģi mani pārliecināja, ka „tā taču ir universitāte, viņiem ir jāstrādā vismaz līdz pēcpusdienai”, tāpēc arī braucu pēc lekcijām. Tā nu iekāpu vilcienā un no Asīzes stacijas devos kājām uz fakultāti, biju tur nedaudz pāri 2iem un izdevās satikt savu Miriamu, kas ir atbildīgā par studiju procesu vai kaut kā tā...bet izdevās man viņu satikt jau mētelī un ar somu rokās. Viņa devās prom. Biju nelielā šokā, ka tik ātri, bet viņa man paskaidroja, ka šodien strādājot tikai līdz 2iem un neesot nekādas iespējamības ar mani tagad runāt... Kā nav? Viņa taču stāvēja manā priekšā!!?? Lai es nākot pirmdien, tad vismaz laikus konkrētākus pateica, bet domāju, ka tāpat nākšu no rīta, lai pavisam noteikti varētu nokārtot skolas lietas! Tā viņa pazuda, aizbrauca ar mašīnu....forši. Bet es asarām acīs gāju atpakaļ pa briesmīgo gājēju tiltu atpakaļ, lieki pieminēt, cik ļoti man tas prasīja saņemties un skriet pāri, skatoties tikai uz priekšu (ne uz to, kas zem kājām)! Mazliet papinkšķēju, gāju atpakaļ uz vilcienu, kas vēl kādu nepilnu stundu jāgaida, un dusmojos...pašai žēl, ka tik daudz, bet dusmojos...gāju garām bazilikai un jautāju : „nu, kāpēc?”....lai nu kā, izdomāju, ka šad un tad saldējums aizdzen visādas sliktās domiņas un aizgāju uz Dželatēriju (Gelateria - tur tirgo saldējumu) un nopirku divas lielas bumbas ar šokolādes un zemeņu saldējumu. Jā, lai arī ārā lietus un vējš, saldējums patiešām ļoti palīdzēja! (: Nu, ok, iešu pirmdien.

Laiks šodien traks, visu laiku pūš vējš! Silts un jauks laiks bija pa dienu, arī vējš pa dienu bija tāds vasarīgs un silts, bet tagad vakarā aiz loga svilpo tā, ka pat neomulīgi mazliet.

Šodien man ir mazā veļas diena un te arī bija vēl viens mazais nerēķināšanās incidents, šo gan ļaunā neņēmu un manu dienu tas nemainīja, bet tomēr. Pierakstījos uz 2 veļas mašīnām 6os, samaksāju tos 2x20 centus un 6os gāju likt savas baltās drēbītes vienā un tumšās/krāsainās – otrā veļas mašīnā, bet sanāca uzreiz ielikt tikai baltās, jo puisis, kam tajā pašā laikā bija priekš manis jāatbrīvo veļas mašīna, ieradās pēc savām drēbēm ar nokavēšanos, turklāt vēl pēc tam savas drēbes pa vienai ņēma laukā no mašīnas, bez maz vai katru zeķi salokot, paralēli arī aizrautīgi runājoties ar kaimiņmašīnas meiteni...tā nu stāvēju un gaidīju... bet nē, tas nelika dusmoties, vienkārši tāda diena šodien. (: Izņēmu drēbes un izrādījās, ka viens no man paredzētajiem žāvētājiem nestrādā, tad nu saliku visas gaišās un tumšās drēbes kopā vienā, tad jau redzēs, kas tur iznāks. Domā, labi darīju? Khih...

Lekcijās jūtos kā poliklīnikā, jo visi ir saaukstējušies, visu laiku šņurkājas, klepo un šķauda bez mitas...sāk likties, ka tas varētu izrādīties mazliet bīstami.

Sāra ir aizbraukusi uz savām mājām līdz nākamās nedēļas sākumam, tā, ka man ir vienvietīga istabiņa. Nav slikti!

Man tika atbildēts par ilgstošajiem itāļu valodas kursiem, jēj, tur mācības sāksies ar alfabētu...BEIDZOT! Heh, domāju, ka sākumam diezgan noderīgi!

No ViA gan man vēl neviens ne par naudām, ne par darbiem nav atbildējis...stulbi, neko nezinu, ko lai dara.

Nākamo ceturdien jau šo kursu noslēguma eksāmens. Brrr, beidzot sāku kaut ko mazliet nopietnāk mācīties. Trešdien jau atkal biju uz papildlekcijām vakarā, diezgan noderīgas! Jap, esmu ieplānojusi tam veltīt visu šo nedēļas nogali, tikai svētdien ar kursa biedriem esam sarunājuši gatavot pusdienas – katrs kādu ēdienu no savas nacionālās virtuves. Ko lai gatavo? Bija doma par kartupeļu pankūkām, bet pakonsultējos un praktiski visi tādas zina un ir ēduši. Ko lai izdomā? ...no tā, ko te var nopirkt?!

Saņēmu paciņu! Ļoti patika, paldies!

BACI

Miss L.

17.diena

Eh...šodiena bija ļoti nogurdinoša.
Ir 16.februāris. Sveiciens visiem, kam vārda dienas un sumināti tie, kam dzimšanas diena šodien!
Īstenībā ļoti nāk miedziņš, bet tomēr gribas pastāstīt kā man šodien gāja...

Rīts, protams, ļoti agrs, jo 8os jau lekcijas sākas. Pirmo reizi no rīta (parastajā darbadienas rītā) parādījās „es ļoti negribu celties un gribu vēl ilgi gulēt” sajūta. Nu, ļoti taču labi, ka beidzot es skaidri zināju – ko gribu un ko negribu! (:

Lekcijas kā jau lekcijas – dažas interesantākas, dažas mazāk, bet jau 14:00 tās bija beigušās! Pēc tam biju gāju uz pieturu, lai aizbrauktu uz vakar noskatītu IperCoop veikalu, kas izskatījās tikpat liels kā lielais lielveikala IperCoop veikals, nospriedu, ka tur noteikti varēšu atrast jau ilgi kāroto segas pārvalku. Tā kā tas veikals tieši blakus vakardienas šokofabrikai, tad autobuss zināms un pieturas arī, tas tādu mazliet drošības sajūtiņu radīja un drošības sajūtiņa ir ļoti laba un ļoti vajadzīga! Laiks gan švammīgs, visu laiku līņā un vējš...šodien bija rudens. Jābrauc bija arī diezgan ilgi, bet ne tik ilgi kā uz tālo lielo lielveikalu...bet izrādījās, ka velts man tas brauciens bija, jo gultasveļas un nekā tamlīdzīga tur nebija. Maza skumja, bet pulkstens jau vēl tikai trīs. Braucu atpakaļ ar domu par otru lielveikalu – tālo/lielo. Jā, lielveikali viņiem te nav centrā, pat ne tuvu...centrā un tā tuvumā ir mazi veikaliņi, katrs ar savu īpašo specializāciju un atrašanās vietu, nē, tie nav vienkopus uz kādas īpašas ielas, tas neforši. Aizbraucu uz centru un, protams, pagātne atkārtojās – nācās man gaidīt lielveikalvirzienā braucošo autobusu 40 minūtes, jo iepriekšējais tikko kā aizbraucis. Man jau amats rokā, gāju uz to pašu kafejnīcu dzert tēju un mazliet sāku darbības vārdu locīšanu paeksperimentēt pierakstu kladē, laiks pagāja ātri, tēja bij garšīga, autobuss pienāca, es braucu 45min uz tālo/lielo Collestrada Paese veikalu. Tiku veiksmīgi galā ar pārliecību, ka te jau nu noteikti atradīšu pārvalku, bet še tev – nekā. Pārdošanā pārvalki tikai komplektos ar 2 spilvendrānām un palagu, kopā tas sastāda vismaz 30 eur. Nu nē, to man nevajag. Pārvalkam līdzīgi varēja būt vienīgi tādi kā lielāki palagi, ko paliek zem segas, sega nekož un ir labi, bet tie man īsti nepatīk pēc būtības, jo mūždien kaut kur pazūd vai nokrīt. Ai, neko tā arī prātīgu nenopirku, tikai jogurtu un ābolus. Vēl iegāju elektropreču veikalā, lai mēģinātu tikt pie kontakta pārveidotāja, jo tā ir diezgan liela nepieciešamība. Šobrīd, ja neizmantoju vannas istabas kontaktligzdu, tad man ir iespēja pieslēgties tikai vienam pārveidotājam (un jelkā darbināt kādu no manām elektroierīcēm), ja vien tur jau nav iesprausta sildierīce vai kas cits...tā lūk. To arī sakarīgi nemācēju atrast, jo nezinu savu kontaktu izmērus un neko...pārdevējs arī brīnījās, kāpēc neesmu ieradusies ar savu lādētāju, kuram tas štepselis galā, lai pamēģinātu vai vispār der.
Eh, tā nu neko nedabūjusi braucu atpakaļ uz centru. Centrā mans busiņš uz kojām bij jāgaida vismaz 20 min, tāpēc iekāpu citā, lai piemērotā pieturā izkāptu un noķertu savu busiņu, ko beigās neizdarīju, jo ārā pārāk nelāgs laiks. Ai, sanāca man 2 stundu laikā ar 3 autobusiem nokļūt kaut kā kojās.
Kā kojās, tā siltas zeķes kājās, jo līdz pat 20:30 pa āru un veikaliem biju dzīvojusies un sasalusi...tagad sajūta, ka esmu saaukstējusies ir mazliet stiprāka nekā no rīta. Vakariņas. Vienai pašai visa istabiņa, Sāra ir prom – viņas Andrea šodien dzimšanas diena, tad nu kaut kā tā...

Vakarā vēl izskrēju cauri visam internetam, pačekoju savu iespējamo lekciju sarakstu – pagaidām traki izskatās – no 9:30 – 18:00 gandrīz katru dienu!!! Vēl izdarīju ļoti labu darbiņu, izplānoju pa laikiem Marčika vilcienbraucienu no Romas lidostas, līdz manai stacijai pa vismazākajām naudiņām! Nosūtīju e-pastus visiem un dažiem gan par itāļu valodas kursiem, par kuriem man vēl nav atsūtīta atbilde, nu, tiem, kas līdz maijam iet, gan par savu lekciju grafiku, gan par GP starpieskaiti... un vispār... man nekas nav skaidrs ar tiem iesniegumiem un parakstiem par budžeta vietu ViA un tām pārmaksām, jo neviens man jau nedēļu neatbild!!! Kas jums tur Valmierā ar internetu (attieksmi) notiek?! (:

Ir tikai 11mit vakarā, bet es jau jūtos TIK nogurusi...

Labunakti, mani mīļie, līdz rītam!

Miss L.