51.diena. Svētdiena.
Šis būs stāsts par dzīvnieciņiem.
Viss sākās jau aizvakar, kad pa sporta zāli pastaigājās suns. Ne pārāk liels, bet ļoti spalvains suns, nē, šoreiz nav runa par femīnajām sugas pārstāvēm (dažkārt tā tiek dēvētas sievietes), bet tieši par suņiem kā dzīvniekiem kopumā. Jā, pa sporta zāli pastaigājās suns un tas nebūt nebija kas īpašs vai neierasts. Īstenībā jau suņi te ir visur, ja nesatiec aci pret aci, tad redzi to atstātos ziņojumus uz ielām. Saimniekus tie izved ārā agrās rīta un vēlākās vakara stundās, tad tie padara savus netīros darbiņus, izkustina kājas un dodas atpakaļ uz mājām, kas, visbiežāk, ir mazi centra dzīvoklīši. Par to gan žēl.
Stāsts turpinājās vakar, kad ap pusdienlaiku devos, protams, pusdienās, heh, kur gan citur Itālijā ap šo laiku varētu doties...ja neskaita pusdienas snaudu. Pārmaiņas pēc pusdienoju koju pirmā stāva ēdnīcā...jociņš. Un atgadījums ar dzīvnieciņiem sākas neilgu brīdi pēc tam, kad biju apsēdusies pie galda. Proti, pie netālu esošā galda sēdošais ārzemju puisis (runāja angļu mēlē) atrada savos salātos (koši zaļajos un pavasarīgajos) mazmazītiņu gliemezīti. Nu, par mazmazītiņu to nosaukt būtu nepieklājīgi, jo redzēj
u to no pāris metru attāluma, bet man ir laba redze, tā, ka var būt bijis visādi, un gliemezītis arī tas gluži nebija, visticamāk gliemis... protams, tas, uz salātlapas sēdošs, neko ļaunu nedomādams, tika atrādīts vai visai ēdnīcai, pavāriem un visiem citiem interesentiem, it sevišķi jau tiem, kas, gluži kā es, tobrīd grasījās tieši ēst līdzīgus salātus, gan bez viņa draugiem... Rezultātā, pat šodien joprojām ēdu salātus ar īpašu piesardzību un uzmanību! Ir arī labā puse šim atgadījumam – salāti ir pietiekoši dabīgi, lai, domājams, arī tikpat dabīgs, gliemezītis gribētu tos ēst! (:
Noslēgumā mazs pastāsts par šīrīta aktivitātēm vannistabā. Tas būs stāsts par vienu ļoti drosmīgu Lauru, jo nav jau svarīgi, ko viņa patiesībā paveica, bet gan tas, uz ko viņa bija spējīga un ko bija gatava darīt! Šī rīta vannistabā (vannas istaba tā pati, tomēr to mainīja kāds mazs, bet savā ziņā arī liels elements) bija notikušas pārmaiņas, tā vairs neizskatījās tāda kādu to biju atstājusi vakar vakarā. Vai bija atvērts poda vāks? Nē! Vai tualetes papīrs bija izmētāts pa visu telpu un izrullēts pilnībā? Nē! Vai logs bija atsprādzis pa nakti vaļā??? Nē! Pa izlietni pastaigājās.... ZIRNĪTIS!!! Nu labi, sāka pastaigāties viņš tikai pēc nelielas piebikstīšanas. Un te nu radās iekšēja diskusija starp manu māņticīgo un „man nepatīk zirnīši!!!” Es. Pēc daudzām dziļām ieelpām un izelpām, joprojām nekustīga, es pieņēmu lēmumu – jāiet pēc kaut kāda liela papīra, kas to zina, varbūt pat avīzes!!! Bet avīzes man nebija, tāpēc nācās ņemt talkā Florences karti. Jā, tas bija brīdis, kad zirnītis (arī zināms kā zirneklis) sakustējās, tas nebija liels, ne lielāks par vidēja izmēra nagu, bet sprinģoja pa izlietni meklēdams vislabāko veid
u kā izbēgt no baisajām Florences ielām... es savukārt viņu mēģināju uzvilināt uz milzu (priekš viņa) lapas ar vislabākajiem nodomiem. Stāsts beidzās dramatiski, neieslīgstot sīkumos, zirnītis netīšām par labāko izeju izvēlējās notekcauruli un aizgāja draudzēties ar tiem, ko rāda Domestos reklāmās... man žēl. Es vēl kādu stundu netecināju ūdeni pa krānu, cerībā, ka ir cerība...
Šodien viss, manu mazo draudziņ, rīt, vai arī citreiz, būs atkal jauni stāsti...
Miss L.
Šis būs stāsts par dzīvnieciņiem.
Viss sākās jau aizvakar, kad pa sporta zāli pastaigājās suns. Ne pārāk liels, bet ļoti spalvains suns, nē, šoreiz nav runa par femīnajām sugas pārstāvēm (dažkārt tā tiek dēvētas sievietes), bet tieši par suņiem kā dzīvniekiem kopumā. Jā, pa sporta zāli pastaigājās suns un tas nebūt nebija kas īpašs vai neierasts. Īstenībā jau suņi te ir visur, ja nesatiec aci pret aci, tad redzi to atstātos ziņojumus uz ielām. Saimniekus tie izved ārā agrās rīta un vēlākās vakara stundās, tad tie padara savus netīros darbiņus, izkustina kājas un dodas atpakaļ uz mājām, kas, visbiežāk, ir mazi centra dzīvoklīši. Par to gan žēl.
Stāsts turpinājās vakar, kad ap pusdienlaiku devos, protams, pusdienās, heh, kur gan citur Itālijā ap šo laiku varētu doties...ja neskaita pusdienas snaudu. Pārmaiņas pēc pusdienoju koju pirmā stāva ēdnīcā...jociņš. Un atgadījums ar dzīvnieciņiem sākas neilgu brīdi pēc tam, kad biju apsēdusies pie galda. Proti, pie netālu esošā galda sēdošais ārzemju puisis (runāja angļu mēlē) atrada savos salātos (koši zaļajos un pavasarīgajos) mazmazītiņu gliemezīti. Nu, par mazmazītiņu to nosaukt būtu nepieklājīgi, jo redzēj
u to no pāris metru attāluma, bet man ir laba redze, tā, ka var būt bijis visādi, un gliemezītis arī tas gluži nebija, visticamāk gliemis... protams, tas, uz salātlapas sēdošs, neko ļaunu nedomādams, tika atrādīts vai visai ēdnīcai, pavāriem un visiem citiem interesentiem, it sevišķi jau tiem, kas, gluži kā es, tobrīd grasījās tieši ēst līdzīgus salātus, gan bez viņa draugiem... Rezultātā, pat šodien joprojām ēdu salātus ar īpašu piesardzību un uzmanību! Ir arī labā puse šim atgadījumam – salāti ir pietiekoši dabīgi, lai, domājams, arī tikpat dabīgs, gliemezītis gribētu tos ēst! (:Noslēgumā mazs pastāsts par šīrīta aktivitātēm vannistabā. Tas būs stāsts par vienu ļoti drosmīgu Lauru, jo nav jau svarīgi, ko viņa patiesībā paveica, bet gan tas, uz ko viņa bija spējīga un ko bija gatava darīt! Šī rīta vannistabā (vannas istaba tā pati, tomēr to mainīja kāds mazs, bet savā ziņā arī liels elements) bija notikušas pārmaiņas, tā vairs neizskatījās tāda kādu to biju atstājusi vakar vakarā. Vai bija atvērts poda vāks? Nē! Vai tualetes papīrs bija izmētāts pa visu telpu un izrullēts pilnībā? Nē! Vai logs bija atsprādzis pa nakti vaļā??? Nē! Pa izlietni pastaigājās.... ZIRNĪTIS!!! Nu labi, sāka pastaigāties viņš tikai pēc nelielas piebikstīšanas. Un te nu radās iekšēja diskusija starp manu māņticīgo un „man nepatīk zirnīši!!!” Es. Pēc daudzām dziļām ieelpām un izelpām, joprojām nekustīga, es pieņēmu lēmumu – jāiet pēc kaut kāda liela papīra, kas to zina, varbūt pat avīzes!!! Bet avīzes man nebija, tāpēc nācās ņemt talkā Florences karti. Jā, tas bija brīdis, kad zirnītis (arī zināms kā zirneklis) sakustējās, tas nebija liels, ne lielāks par vidēja izmēra nagu, bet sprinģoja pa izlietni meklēdams vislabāko veid
u kā izbēgt no baisajām Florences ielām... es savukārt viņu mēģināju uzvilināt uz milzu (priekš viņa) lapas ar vislabākajiem nodomiem. Stāsts beidzās dramatiski, neieslīgstot sīkumos, zirnītis netīšām par labāko izeju izvēlējās notekcauruli un aizgāja draudzēties ar tiem, ko rāda Domestos reklāmās... man žēl. Es vēl kādu stundu netecināju ūdeni pa krānu, cerībā, ka ir cerība...Šodien viss, manu mazo draudziņ, rīt, vai arī citreiz, būs atkal jauni stāsti...
Miss L.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru