73.diena jau pienākusi, ir pirmdiena, kas datēta ar 12.aprīli. Tā, lūk!
Pa šīm dienām esmu pabijusi 21 grādu karstā Florencē, lai iepirktu pavasarīgas lietiņas, bet no tā nekas ļoti labs nesanāca...diemžēl. Tik vien kā traks karstums ziemas zābakos, viena diezgan jancīga kleitiņa iegādāta (nelēta), mokošas meiteņu vēdersāpes un daudzas stundas vilcienos. Eh, šoreiz nesanāca, bet vismaz radīju augsni citām reizēm, smēlos iedvesmu, sapratu, ko gribu un ko gluži pretēji – nepavisam negribu - un noķēru pavasari. Pavasaris gan jau te ir kādu brīdi, nedēļas laikā parādās vien pāris rudenīgi lietainas sēņu dienas, bet arī tādas ir veselīgas, it sevišķi, ja daudz laika nepieciešams pavadīt koncentrējoties mācībām.
Bet par šodienu...
Rīts agrs, kamēr sanāk izrausties no gultas, paiet kāds ilgs, ilgs brīdis ar dažiem snauduļošanas momentiem, kas šķiet mūžību gari, bet beigās izrādās tikai pāris minūtes. Aizspurdzu uz savu lēkāšanu sporta zālē, pēc tam viss rīta miegs bija izlēkājies ārā un vēlāk pēc pusdienām jau pavisam pazudis! Tad nu lēnā čunčināšanas garā ķēros klāt savam trakajam gada projektam, kas dienas beigās jau ieguva nosacītu apveidu un vairs nebija tik melns kā to mālē. Tas, kas neļauj sākt, ir mazā baile, ka būs traki grūti un neziņa, ko tur vispār rakstīt...bet pēc daudzām datoriskām stundām, ar to domātas stundas, kas pavadītas pie datora, jau šis tas top skaidrāks, rodas plāniņš – ko un kā darīt, ko rakstīt, ko dzēst. Tā tas ir – vajag tikai sākt un tad aizies! + vēl man šodien palīgā nāca relaksējoša mūzika, ko atradu internetā, ļoti nomierinoša, iespējams saistīta ar jogu, jo atradu to tāda veida interneta vietnē. Jā, tas palīdzēja norobežoties un abstrahēties no apkārtnes trokšņiem un aicinošajām, uzmanību piesaistošajām pasaules skaņām. Un šodien es šķaudu un mazliet iesnojos, bee...
Par rītdienu...
Plāniņš ir turpināt šodien iesāktos darbus, salikt visu pa plauktiņiem, lai vismaz es pati jau sāktu redzēt savu darbu kā vienotu veselu nevis kā atsevišķas, neregulāras formas nodaļas. (: Ja es pati to tā redzēšu, tad ir lielāka iespējamība, ka citiem, kur nu vēl vērtēšanas komisijai, būs līdzīgas izjūtas...
Par mani...
Atskārtu, ka šis laiks, kamēr esmu Itālijā, ir vispersoniskākais laiks man. Te es domāju būšanu ar sevi. Es, manuprāt, vēl nekad tik ļoti un daudz neesmu bijusi tikai pati ar sevi – ar savām domām, saviem darbiem, ceļiem, izdarībām un ieradumiem. Un vēl nav garlaicīgi, bet mazliet jau sāk pietrūkt būt ar citiem. Otra lieta, vienam pašam dzīvot nav forši...kādu brīdi – jā, bet ilgu laiku nu gan nē – vientulīgi.
Pavasari jums, ar visiem pavasara darbiem un smaidiem!
Miss L.
Pa šīm dienām esmu pabijusi 21 grādu karstā Florencē, lai iepirktu pavasarīgas lietiņas, bet no tā nekas ļoti labs nesanāca...diemžēl. Tik vien kā traks karstums ziemas zābakos, viena diezgan jancīga kleitiņa iegādāta (nelēta), mokošas meiteņu vēdersāpes un daudzas stundas vilcienos. Eh, šoreiz nesanāca, bet vismaz radīju augsni citām reizēm, smēlos iedvesmu, sapratu, ko gribu un ko gluži pretēji – nepavisam negribu - un noķēru pavasari. Pavasaris gan jau te ir kādu brīdi, nedēļas laikā parādās vien pāris rudenīgi lietainas sēņu dienas, bet arī tādas ir veselīgas, it sevišķi, ja daudz laika nepieciešams pavadīt koncentrējoties mācībām.
Bet par šodienu...
Rīts agrs, kamēr sanāk izrausties no gultas, paiet kāds ilgs, ilgs brīdis ar dažiem snauduļošanas momentiem, kas šķiet mūžību gari, bet beigās izrādās tikai pāris minūtes. Aizspurdzu uz savu lēkāšanu sporta zālē, pēc tam viss rīta miegs bija izlēkājies ārā un vēlāk pēc pusdienām jau pavisam pazudis! Tad nu lēnā čunčināšanas garā ķēros klāt savam trakajam gada projektam, kas dienas beigās jau ieguva nosacītu apveidu un vairs nebija tik melns kā to mālē. Tas, kas neļauj sākt, ir mazā baile, ka būs traki grūti un neziņa, ko tur vispār rakstīt...bet pēc daudzām datoriskām stundām, ar to domātas stundas, kas pavadītas pie datora, jau šis tas top skaidrāks, rodas plāniņš – ko un kā darīt, ko rakstīt, ko dzēst. Tā tas ir – vajag tikai sākt un tad aizies! + vēl man šodien palīgā nāca relaksējoša mūzika, ko atradu internetā, ļoti nomierinoša, iespējams saistīta ar jogu, jo atradu to tāda veida interneta vietnē. Jā, tas palīdzēja norobežoties un abstrahēties no apkārtnes trokšņiem un aicinošajām, uzmanību piesaistošajām pasaules skaņām. Un šodien es šķaudu un mazliet iesnojos, bee...
Par rītdienu...
Plāniņš ir turpināt šodien iesāktos darbus, salikt visu pa plauktiņiem, lai vismaz es pati jau sāktu redzēt savu darbu kā vienotu veselu nevis kā atsevišķas, neregulāras formas nodaļas. (: Ja es pati to tā redzēšu, tad ir lielāka iespējamība, ka citiem, kur nu vēl vērtēšanas komisijai, būs līdzīgas izjūtas...
Par mani...
Atskārtu, ka šis laiks, kamēr esmu Itālijā, ir vispersoniskākais laiks man. Te es domāju būšanu ar sevi. Es, manuprāt, vēl nekad tik ļoti un daudz neesmu bijusi tikai pati ar sevi – ar savām domām, saviem darbiem, ceļiem, izdarībām un ieradumiem. Un vēl nav garlaicīgi, bet mazliet jau sāk pietrūkt būt ar citiem. Otra lieta, vienam pašam dzīvot nav forši...kādu brīdi – jā, bet ilgu laiku nu gan nē – vientulīgi.
Pavasari jums, ar visiem pavasara darbiem un smaidiem!
Miss L.
ar to dzīvošanos vienam ir tā, ka kādā brīdī (nu vismaz man) visa mana iekšējā būtība burtiski brēc pēc savas devas vientulības, taču vienā jaukā brīdī atkal gribas cilvēkus sev blakus - vienkārši, lai viņi tur ir.
AtbildētDzēst