16.marts, otrdiena.
46.diena un daudzas, daudzas pirms tam...
Lai atsāktu bija jāpaskatās atpakaļ, mazliet jāiedvesmojas no citiem un tad var atkal turpināt/sākt no jauna... [par blogu un ne tikai]
Daudz kas labs noticis pa šo laiku. Marčiks bija pie manis, kopā pavadījām lieliskas 10+4dienas, bijām Eiropas augstākajā ūdenskritumā, bijām Florencē, bijām vienkārši piekalti pie datora ekrāna, skatoties jaunatklātu, priekš manis, seriālu, bijām arī „neko nedarām?” vilnī un daudzos, daudzos vilcienos turp un atpakaļ...bet galvenais – bijām kopā. Un jo tālāk, jo trakāk...gribas un pievelk arvien vairāk!
Biju arī mājās. Uz divām pilnām un divām nepilnām dieniņām. Visādas banknotāru lietas, daudz sniega un sastrēgumu tā dēļ, arī daudz sajūtas. Pirmā doma Rīgas lidostā bija „gribu atpakaļ uz Itāliju”, sasteigti un negaidīti bija aiztikt uz mājām, gribējās, lai ir tā, ka „aawwh, šitās vecās takas un vietas”, gribējās, lai ir tāda nostaļģija (kas, cita starpā, latīniski arī nozīmē – ilgas pēc mājām), lai ir kaut kas, kas ir stipri izmainījies, bet tādas sajūtas nebija...tāpēc arī tāda pirmā doma. Lai nu kā, šodienas doma jebšu pēdējā pirms iekāpšanas lidmašīnā bija tieši tāda pati tikai pretēja „gribu atpakaļ uz mājām”... Nezinu, cik veselīgi ir tā mazliet pamētāties, ja sāc, tad līdz galam, ne? Un tomēr, tas bija to vērts, tas bija mīļi un tas bija vajadzīgi!
Paldies tiem, kurus satiku, paldies par sapratni tiem, kurus nesanāca satikt!
Tagad atkal esmu Perudžā, kojās, istabiņā...un ir atgriešanās sajūta. Atgriešanās sajūta ir daudz mierīgāka par „tikko ierašanās” sajūtu, labāka. Un tomēr daudz kreņķu ar skolām – Gada projekts ViA, visādi kredītpunkti un eksāmeni aprīlī Perudžā... daudz neskaidra un maz skaidra. Ai, gan būs labi!
Liels nogurums.
Itālijas ritenis atkal sākt griezties un pa to atkal jāsāk skriet. Tāda ir sajūta.
Līdz rītam, mani labie!
Miss L.
P.S. Agn, pārlasot šo, saprotu, ka Tava bloga izlasīšana pirms sava uzrakstīšanas, ir diezgan ietekmējoša (stilistika).
46.diena un daudzas, daudzas pirms tam...
Lai atsāktu bija jāpaskatās atpakaļ, mazliet jāiedvesmojas no citiem un tad var atkal turpināt/sākt no jauna... [par blogu un ne tikai]
Daudz kas labs noticis pa šo laiku. Marčiks bija pie manis, kopā pavadījām lieliskas 10+4dienas, bijām Eiropas augstākajā ūdenskritumā, bijām Florencē, bijām vienkārši piekalti pie datora ekrāna, skatoties jaunatklātu, priekš manis, seriālu, bijām arī „neko nedarām?” vilnī un daudzos, daudzos vilcienos turp un atpakaļ...bet galvenais – bijām kopā. Un jo tālāk, jo trakāk...gribas un pievelk arvien vairāk!
Biju arī mājās. Uz divām pilnām un divām nepilnām dieniņām. Visādas banknotāru lietas, daudz sniega un sastrēgumu tā dēļ, arī daudz sajūtas. Pirmā doma Rīgas lidostā bija „gribu atpakaļ uz Itāliju”, sasteigti un negaidīti bija aiztikt uz mājām, gribējās, lai ir tā, ka „aawwh, šitās vecās takas un vietas”, gribējās, lai ir tāda nostaļģija (kas, cita starpā, latīniski arī nozīmē – ilgas pēc mājām), lai ir kaut kas, kas ir stipri izmainījies, bet tādas sajūtas nebija...tāpēc arī tāda pirmā doma. Lai nu kā, šodienas doma jebšu pēdējā pirms iekāpšanas lidmašīnā bija tieši tāda pati tikai pretēja „gribu atpakaļ uz mājām”... Nezinu, cik veselīgi ir tā mazliet pamētāties, ja sāc, tad līdz galam, ne? Un tomēr, tas bija to vērts, tas bija mīļi un tas bija vajadzīgi!
Paldies tiem, kurus satiku, paldies par sapratni tiem, kurus nesanāca satikt!
Tagad atkal esmu Perudžā, kojās, istabiņā...un ir atgriešanās sajūta. Atgriešanās sajūta ir daudz mierīgāka par „tikko ierašanās” sajūtu, labāka. Un tomēr daudz kreņķu ar skolām – Gada projekts ViA, visādi kredītpunkti un eksāmeni aprīlī Perudžā... daudz neskaidra un maz skaidra. Ai, gan būs labi!
Liels nogurums.
Itālijas ritenis atkal sākt griezties un pa to atkal jāsāk skriet. Tāda ir sajūta.
Līdz rītam, mani labie!
Miss L.
P.S. Agn, pārlasot šo, saprotu, ka Tava bloga izlasīšana pirms sava uzrakstīšanas, ir diezgan ietekmējoša (stilistika).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru