121.diena

121.diena, svētdiena, 30.maijs.

Pirmā doma. Tik ilgi neesmu rakstījusi, lai, aizbraucot mājās, man būtu kas vēl nedzirdēts un interesants ko stāstīt!
Otrā doma. Tā diez vai būs, un tomēr...

Kā tad pa šīm 3 klusuma nedēļām esmu dzīvojusies?! Jāsaka, ka visas vētras ir pārgājušas – gan paisumi, gan bēgumi – un tagad ir mierīgs bezvēja posms. Pamācos, pasportoju, pa kādam vakaram atpūšos, atkal pamācos, pastaigājos apkārt, mēģinu iepirkties, paskatos konta atlikumu, neiepērkos, baudu sauli no balkona, pasēžu pie datora, paēdu, rakstu e-pastus, nesaņemu atbildes, pukojos, sūtu vēlreiz, pukojos, saņemu atbildes, mazliet smejos, brīžam skumstu, iepazīstu sevi, pukojos, iepazīstu vairāk, smejos, sāku saprast, brīnos, garlaikojos, nevaru visur paspēt, trenēju muskuļus, trenēju prātu, lasu, klausos, stāstu, pārdomāju, spriežu, baidos, niķojos, esmu mierīga, satraucos, aizraujos, sajūsminos, nespēju pieņemt, mēģinu izprast, gaidu, ceru un mīlu...

Miss L.

100.diena

100.diena.
Ir pagājušas 100 dienas kopš esmu te un, līdzīgi kā to dara ar valdību, jāsāk atskatīties uz to, kas padarīts! Patiesībā gan valdībai parasti šīs pirmās 100 dienas tiek dotas, lai iesildītos un pierastu pie tā, kas notiek, sadalītu darbus, saprastu, kā turpmāk viss būs. Jāsaka, ka man ir bijis diezgan līdzīgi – pirmās 100 dienas pagājušas tā, lai turpmākajās nedēļās es varētu paveikt galveno, kas noslēgumā man jāpaveic – jānoliek eksāmeni itāļu valodā! Šoreiz par akadēmiskajām ambīcijām, nevis iekšējiem mērķiem. Tātad, lai varētu šos divus palielos eksāmenus veiksmīgi nokārtot, no kuriem viens ir jau pēc 3, bet otrs pēc 5 nedēļām, man bija nepieciešamas tieši šīs 100 dienas, kuru laikā varēju pamācīties itāļu valodu, aklimatizēties un veidot attiecības, ko sasummējot, vajadzētu izveidoties tieši tādai videi un apstākļiem, kas man ļautu nokārtot šos eksāmenus un pabeigt savu misiju šeit... khih. Ar tādu iedvesmojošu runu man vajadzētu ķerties klāt mācībām. Cita starpā, pirms vēl biju uzzinājusi, ka šodien ir 100.diena, es jau biju apņēmusies nopietni ķerties klāt mācībām! Turpinot līdzību ar valdību...viņi pirmās 100 dienas adaptējas un tad tik sāk darīt lielos darbus, lai gan, piemēram, Dombrovska valdībai nemaz netika dots šis laiks, tiem lielie darbi bija jādara steidzamā kārtā...man jau arī nemaz tik mierīgs šis sākums nav bijis.

Eh, lai nu kā, darīšu ko varēšu un izdarīšu! (:

Vēl viens iedvesmojošs salīdzinājums manām pirmajām 100 dienām...


































Un milzu sveiciens mūsu apbrīnas vērtajām māmiņām, kuras mūsu labā darījušas daudz vairāk kā spējam iedomāties...

Miss L.

94.diena

94.diena...jau! Ir pirmdiena, jaunas nedēļas sākums, kopumā varētu teikt, ka diezgan labs sākums. 3.maijs.

Atskatoties secinu, ka sāku rakstīt arvien mazāk. Vai tas nozīmētu, ka mana ikdiena un svētku reizes kļūst interesantākas (šeit domāts: laiku paņemošākas)?! Nu, tā viennozīmīgi nemaz nevar spriest, jo tāda mazā dirnoņa sanāk tikai pa kādai svētdienai, bet pārējo laiku kaut ko jau daros un darbojos.

Ai, visādi ir bijis, daudz kas noticis... BEIDZOT tika pabeigts milzu laiku paņemošais Gada projekts (vairākas diena pēc kārtas pa 13 produktīvām stundām pie datora). Pabeigusi pirmo īsto versiju, devos to izprintēt, tas gan maksāja man diezgan, bet bija to vērts, jo, pēc 59 lapu pārlasīšanas, atradu ne mazums neuzmanības kļūdu, tās veiksmīgi tika izlabotas un darbiņš laicīgi nodots. Tagad tikai aizstāvības runa un prezentācija jāsagatavo, kas šķiet mazākais, tāda maza astīte. Runājot par astītēm, uzreiz nāk prātā ķirzakas... jā, tās te ir atmodušās un, ja mums Latvijā ir vardes, tad te ir ķirzaciņas, kas rušinās zem pērnajām lapām un lien saulītē sildīties. Un ne tikai Perudžā... kopā ar Māri aizbraucām uz Isola Maggiore (Galvenā sala), tā atrodas Trasimeno ezerā, kas ir 3. vai 4.lielākais Itālijā. Lai tur nokļūtu, jābrauc vispirms ar vilcienu mazliet vairāk par pusstundu, tad no piestātnes ar nelielu prāmi uz salu. Un laiks, eh, tas bija burvīgs! Saulīte spīdēja un atspīdēja ezera ūdenī, skaisti! Pati sala maziņa, 20 minūtēs var apiet apkārt, tur brīvi pastaigājas trusīši, ķirzaciņas un fazāni!!! Diezgan interesanta vide, iekārtota arī mazai salai atbilstoša mazā tūrisma infrastruktūra, kas ļāva pietiekoši viegli orientēties.

Vēl šajā laikā ir izveidojies daudz ciešāks kontakts ar čehu meiteni, ar kuru jau februārī mācījāmies itāļu valodas kursos – Katrīnu. Viņa studē medicīnu un iziet praksi Perudžas slimnīcā. Pēc pāris mūsu pasēdēšanām picērijās un arī brīvākā dabā (pilsētas centrā ir lielas kāpnes, uz kurām siltos vakaros sapulcējas ļoti daudz jauniešu, lieki piebilst, ka alkohola lietošana publiskās vietās ir atļauta), viņa mani uzaicināja uz savas 25.dzimšanas dienas mazu svinēšanu viņas kojās, kas atrodas otrā pilsētas pusē. Viņas un manas kojas gan vieno viens G1 autobuss, kas satiksmi manāmi atvieglo. Mans vakars tur sākās ar supergaršīgu zemeņu torti, turpinājās ar šampanieti un noslēdzās ar 6 medicīnas studentēm, viņu medicīnas sarunām, negaidītu jautrību un...bija forši! Ar pēdējo autobusu tiku uz savām kojām, kaut gan tur arī man tika piedāvātas naktsmājas, savā gultiņā, lai cik tā čīkstoša un brakšķoša būtu, tomēr ir labāk... Tā man forši gāja, rītvakar atkal satiksimies un iesim vakariņās abas uz Vidusjūras restorānu-picēriju, solās būt jauki! (:

Šodien atsāku nopietni apmeklēt lekcijas un sporta zāli, kas kādu brīdi veidos manu mazo ikdieniņu. Ai, lai arī citi varbūt nesaskata atšķirību, man tomēr šķiet, ka tās visas lēkāšanas (lasīt: aerobikas) un trenažieru zāles man nāk par labu gan iekšēji, gan ārēji! Lūk, tā! Un arī lekcijas, protams... arī lekcijas. Heh... runājot par skolu, šodien bija diezgan interesanta lekcija, kuru mums novadīja lektors, kas esot arī Asīzes mērs, tikai lekcija nebija par tūrismu Asīze vai ko tādu, bet diezgan konkrēts viesnīcu biznesa praktiskās puses ieskats – autostāvvietu izveide pie viesnīcām, apgaismojums, restorāni un to virtuves, visas svarīgās daļas, kas tajās ietilpst, to plāni utt. Turklāt viņš to stāstīja pietiekoši skaidrā, lēnā itāļu valodā, atkārtoja vismaz 2 reizes un pēc katras tēmas veica kopsavilkumu – man tas nozīmē pilnīgu izpratni par tēmu! (: Ekonomikas lekcijas, gan diez ko interesantas nebija, jo pastāvēja ne tikai tēmas un izpratnes, bet arī valodas barjera... eh, gan jau!
No Asīzes uz vilcienu kopā ar Kristīni skrējām, kopā braucām un vēlāk arī vakariņojām pie viena galda. Īstenībā arī šis kontakts uzlabojas un ir tāda laba sajūta par to!

Un vēl jau arī Roma...mmm. Daudz saules un karstuma (+27), daudz ievērojamu vietu un ēku, un, kas pats galvenais, - daudz mīlestības un romantikas...

Jauns kaķītis mājās...arī tas jauki.

Un vēl tikai 6 nedēļiņas.

Uz tikšanos!

Miss L.

78.diena

78.diena, 17.aprīlis, sestdiena, vakars.
Šī, iepriekšējās un dažas nākamās... daudz, daudz stundas pie datora ar atvērtu MS Word. Khmm...pa maziem solīšiem, padarītā ķekšiem darāmo darbu sarakstā un vēl nepabeigtiem darbiem, kaut kā jau ķibinos uz priekšu.
Ar galvu man viss kārtībā, smadzeņu satricinājums vieglā formā (mammas interpretācija, uzmanību! Medicīniski nepamatota!) nav izrādījis nekāda veida klātbūtni, pat dibens (asteskauls-precīzāk) arī vairs nav tik sāpošs...te gan pretsāpju tabletes pastrādājušas. Cita starpā, Ibuprofēns 400mg (10 tablešu iepak.), nu, principā tas pats, kas Ibumetīns, te maksā 6 eur... nav lēti slimot.

Atpakaļ pie darbiem un tā visu laiku...

Līdz vēlākam! :)

Miss L.

74.diena

74.diena, otrdiena...
Redz kā ir ar tām pārmaiņām un garlaicību, no kuras vēlamies izmukt. Atliek tikai sākt činkstēt par „man ir tik garlaicīgi, man ir apnicis šis, man ir apnicis tas vai tamlīdzīgi” un „hops!” – ienāk pārmaiņa, šķietami, tik pelēkajā ikdienā. Ja pārmaiņa uz labu, tad veiksmīgi sanācis, bet, ja uz sliktu, tad tik ļoti gribas atpakaļ pie ierastā... ai, kaut vai pelēkā.
Turpinājumā paskaidrojums un atsauce uz manu šodienu...
Ievads bija tieši tik sapņaini teorētisks, lai neuzvedinātu uz domām par patiesajiem šīsdienas notikumiem, lai gan notikums bija tikai viens, taču atstāja nopietnu iespaidu uz visu atlikušo dienu, kas zina, varbūt vēl ilgāku laiku...
Šņākuļoju šorīt atkal ar stundas novirzi no vakardienas plāniem par šodienu, tā kaut kur ap 10tiem, pamošanās sākās līdz ar mammas īsziņu, tā sastādīja 4 īsziņu garumu, kas, savukārt, nozīmēja, ka man pa to laiku bija jāizdzēš citas 4 iepriekšējās īsziņas, lai varētu saņemt un izlasīt šo te pilnībā...kaut kā tā arī pamodos un piecēlos. Plāniņš bija rītu pavadīt pie datora, tātad pie GP, tad ap 16:30 braukt uz pilatēm, kopumā kādas 2,5 stundiņas pavingrot un tad jau vakars būtu pienācis ar visādiem vakara darbiem, bet tas viss izmainījās... jo es nokritu pa kāpnēm. Jā, manā istabiņā ir 2x6 pakāpieni, kas klāti ar marmora plāksnēm, ja nekļūdos, un pārējā grīda klāta ar līdzīga slidenuma pakāpes flīzēm, kas, savienojumā ar manām slīdīgajām šļūcamčībām, veido neatkārtojamu kombināciju! Es kāpu lejā no augstākā punkta uz vidējo un TĀ paslīdēju...ui, ka kaut kādā interesantā veidā it kā nošļūcu (nezinu vai uz dibena vai kājām) lejā...Piezemējusies, sapratu, ka esmu sasitusies, rokas sāp, bet viss it kā labi, taču tad sagriezās galva. Tad bija visādi sapnīši un jokainas lietas, samaņas zudums, līdz pēc kāda brīža, kas, iespējams, varētu būt kādas 10 minūtes +/-, es atmodos, sapratu, ka esmu dīvainā pozā un veidā zem galda ar vaigu pie zemes, kad sapratu, kas aptuveni notiek, kāpu atkal augšā, apgūlos gultā. Milzu apjukums, šķindoņa ausīs un atgriezās visas maņas, diemžēl arī sāpju sajūta...eh, zilumi uz rokām, puns pierē un nenormāli sāpīgs astes kauls. Pārējais viss dienas laikā mazināja savu nozīmīgumu, bet dibens gan turpināja sāpēt – apgrūtināta gan piecelšanās, gan apsēšanās, noliekšanās un tāda veida kustības. Protams, visas pilates un sporta zāle šodien no manis atpūtīsies un es no tā arī...
Vēlāk aizbraucu uz tuvējo pārtikas veikalu, sapirku našķus, uz kuriem pēdējā laikā esmu ļoti kārīga, sulas un jogurtus. Pamācījos, atpūtos apguļoties, pamācījos, atpūtos... un aptuveni tādā veidā pagāja visa mana diena. Vakarā vēl aukstums arī man uzmācās un rezultātā sēžu 3 džemperos vienā, nekustīgā pozā, jo gan auksti, gan sāp, pie datora un daros visādas datorlietas...ai, gan rakstu savu projektu, gan spēlēju muļķīgas spēlītes, gan lasu trakus rakstus, kurus nevajadzētu lasīt, piemēram, par astes kaula problēmām un dzemdībām...ko tik tai internetā neraksta, sabaida tikai.

Tā nu es jums te šodien pačīkstēju... piedošan un paldies, ka tā varēja!
Eh, rīt būs atkal jauna diena un tad jau būs labāk! (:

Saudzējiet sevi un sargājiet savējos!

Miss L.

73.diena

73.diena jau pienākusi, ir pirmdiena, kas datēta ar 12.aprīli. Tā, lūk!

Pa šīm dienām esmu pabijusi 21 grādu karstā Florencē, lai iepirktu pavasarīgas lietiņas, bet no tā nekas ļoti labs nesanāca...diemžēl. Tik vien kā traks karstums ziemas zābakos, viena diezgan jancīga kleitiņa iegādāta (nelēta), mokošas meiteņu vēdersāpes un daudzas stundas vilcienos. Eh, šoreiz nesanāca, bet vismaz radīju augsni citām reizēm, smēlos iedvesmu, sapratu, ko gribu un ko gluži pretēji – nepavisam negribu - un noķēru pavasari. Pavasaris gan jau te ir kādu brīdi, nedēļas laikā parādās vien pāris rudenīgi lietainas sēņu dienas, bet arī tādas ir veselīgas, it sevišķi, ja daudz laika nepieciešams pavadīt koncentrējoties mācībām.

Bet par šodienu...
Rīts agrs, kamēr sanāk izrausties no gultas, paiet kāds ilgs, ilgs brīdis ar dažiem snauduļošanas momentiem, kas šķiet mūžību gari, bet beigās izrādās tikai pāris minūtes. Aizspurdzu uz savu lēkāšanu sporta zālē, pēc tam viss rīta miegs bija izlēkājies ārā un vēlāk pēc pusdienām jau pavisam pazudis! Tad nu lēnā čunčināšanas garā ķēros klāt savam trakajam gada projektam, kas dienas beigās jau ieguva nosacītu apveidu un vairs nebija tik melns kā to mālē. Tas, kas neļauj sākt, ir mazā baile, ka būs traki grūti un neziņa, ko tur vispār rakstīt...bet pēc daudzām datoriskām stundām, ar to domātas stundas, kas pavadītas pie datora, jau šis tas top skaidrāks, rodas plāniņš – ko un kā darīt, ko rakstīt, ko dzēst. Tā tas ir – vajag tikai sākt un tad aizies! + vēl man šodien palīgā nāca relaksējoša mūzika, ko atradu internetā, ļoti nomierinoša, iespējams saistīta ar jogu, jo atradu to tāda veida interneta vietnē. Jā, tas palīdzēja norobežoties un abstrahēties no apkārtnes trokšņiem un aicinošajām, uzmanību piesaistošajām pasaules skaņām. Un šodien es šķaudu un mazliet iesnojos, bee...

Par rītdienu...
Plāniņš ir turpināt šodien iesāktos darbus, salikt visu pa plauktiņiem, lai vismaz es pati jau sāktu redzēt savu darbu kā vienotu veselu nevis kā atsevišķas, neregulāras formas nodaļas. (: Ja es pati to tā redzēšu, tad ir lielāka iespējamība, ka citiem, kur nu vēl vērtēšanas komisijai, būs līdzīgas izjūtas...

Par mani...
Atskārtu, ka šis laiks, kamēr esmu Itālijā, ir vispersoniskākais laiks man. Te es domāju būšanu ar sevi. Es, manuprāt, vēl nekad tik ļoti un daudz neesmu bijusi tikai pati ar sevi – ar savām domām, saviem darbiem, ceļiem, izdarībām un ieradumiem. Un vēl nav garlaicīgi, bet mazliet jau sāk pietrūkt būt ar citiem. Otra lieta, vienam pašam dzīvot nav forši...kādu brīdi – jā, bet ilgu laiku nu gan nē – vientulīgi.


Pavasari jums, ar visiem pavasara darbiem un smaidiem!

Miss L.

69.diena

69.diena... interesants skaitlis. (:
Ir ceturtdiena, beidzot pienākusi diena, kad ir laiciņš kaut ko te sarakstīt un īsumā pastāstīt par šīm 3 dienām.
Viss sākās ar otrdienu, ar vārdu „viss” šoreiz ir domāta mana nedēļa. Otrdiena bija kā tāda mazā darbu vētra pēc klusuma, pēc mierīgajām Lieldienām beidzot bija ko darīt! Te gan jāatzīst, ka Lieldienas man šogad ļoti švakas sanāca, lai neteiktu vairāk, jo nebija ne svētku, ne Lieldienu sajūta, par to žēl, bet nākamgad ir visas iespējas revanšēties! (: Tātad, otrdiena, diena, kas pagāja darāmo darbu gūzmā, sākās ar pasta apmeklējumu, kur, pēc tik ļoti pierastās un normālās vismaz 20 minūšu rindas gaidīšanas, samaksāju par kojām. Nākamais darāmais un ļoti obligātais darbiņš bija braukšanas kartes papildināšana. Tad nu devos uz Bus Terminal jeb autoostu, kur arī šo jautājumu veiksmīgi nokārtoju. Tālāk atpakaļ uz kojām pusdienās, pēc pusdienām vēl viens brauciens uz centru kārtot skolas lietas. Pirmais gājiens uz Erasmus ofisu, kur saņēmu savu ceļojošo dokumentu, ViA tas ticis parakstīts un pa faksu atsūtīts turpmākai parakstu vākšanai šeit. Tālāk ar dokumentu ķešā (te domāta vienkārši mape) jāsteidz pie savas diezgan ekscentriskās koordinatores... bet par viņu jau laikam esmu stāstījusi iepriekš. Tad nu, lūk, Elvira Lussana ir viņas vārds un 10. ir viņas kabinets. Pirms tuvošanās kabinetam, pārmetu krustu, eju iekšā, stādos priekšā un sniedzu savu dokumentu, kur viņas paraksts ir vitāli nepieciešams! Un viņa... pēc nelielas ne pārāk jaukas replikas, PARAKSTĪJA!!! Tas bija pēcpusdienas, dienas un mazliet nedēļas ļoti labais notikums, mazais smagums, kas pazuda. Pēc tam vēl sporta zāles apmeklējums, kur bez trenažieriem, aizgāju uz Stiepšanās Pilatēm, kas varētu būt uz jogas pusi, bet citāda atrakcija. Jā, diena bija ļoti darbīga un izdevusies! (:

Mana nedēļa turpinājās ar trešdienu, protams.. (: Trešdiena arī bija maziem, foršiem notikumiem bagāta. No rīta (8 – 11) paredzētās itāļu valodas vietā notika tikai puse šo lekciju, jo mēs bijām pārāk maz. Lai gūtu priekšstatu, cik tad ir maz, pastāstīšu kā tas ir parasti. Kopumā mēs itāļu valodas iesācēju grupā esam 7 studenti – divas vācietes, turks, portugālis, 2 somietes un es. Somietes uz lekcijām nenāk, esmu viņas redzējusi tikai vienu reizi itāļu valodas lekcijās, bet tā arī nevienam īsti nav skaidrs vai viņas ir samaksājušas par to naudiņas, grib/negrib, patīk/nepatīk un kāpēc nenāk. Vienu no viņām sauc Vanna... khihi. Arī viņas dzīvo kojās, esmu satikusi viņas te daudzas reizes, mēs dažreiz parunājamies, dažreiz vienkārši sasveicināmies, bet par itāļu valodu neesam runājušas. Rezultātā, es varētu būt vienīgais savienojošais elements, ķēdes posms, kas viestu skaidrību sakarībā – itāļu valoda & somietes... piedošan. Kā gadījies, kā ne, mēs vairāk vai mazāk regulāri esam 5 studenti šajās lekcijās, ja atminamies gadījumu ar somietēm. (: Bet nu, bija sanācis tā, ka Lieldienu brīvdienās daļa no mūsu grupas devās mājās – uz savām Vācijām un Portugālēm – patiesībā, Laura (DE) un Jesus (PT) tikai aizbrauca, tātad uz lekcijām mēs varētu būt 3 nācēji – es, Līzbete (DE) un Onurs (TR). Iekavās ir piederības jeb valstu abreviatūras, bet kopumā ceru, ka spējat izsekot līdzi notikumu straujajai gaitai. (: joks, protams. Bet turku pupa nenāk uz lekcijām un tad nu... vispār, trešdien es biju VIENA PATI!!! Nu, labi, tāda ekskluzīva privātstunda turpinājās tikai 5 minūtes, kad ieradās Līzbete. Tik un tā, arī divatā sanāca diezgan privātstunda un lekciju neņēmām visu, bet tikai pusi. Žēl, ka nebija citi, bet arī forši un ļoti noderīgi mums. Pēc mazās itāļu valodas man bija sarunāta tikšanās ar angļu valodas pasniedzēju, par kuru biju dzirdējusi trakumstāstus no kursabiedriem. Satiku, parunājos par savu angļu valodas eksāmenu un izrādās, nemaz tika nešpetna viņa nav un arī ar angļu valodas eksāmenu man viss forši nokārtosies! (: Izgāju no fakultātes un kaut kas sagrieza vēderu mazliet otrādi... khmm, iespējams, nepareizi to noformulēju, bet bija tāda mazās laimītes sajūtiņa – mazie prieka taurentiņi/taurenīši vēderā! (: Pēc tam vēl aizgāju uz Erasmus offisu, nokārtoju tur visas dokumentu lietas līdz galam un saņēmu ieteikumu vairs neuztraukties, mierīgi čunčināt uz priekšu, cītīgi mācīties un vēl arī to, ka man visas papīru lietas kārtībā! Tas iepriecina! Ai, pēc tam pa dienu vēl uz 3 stundiņām nosnaudos, pēc tam traki nolēkājos sporta zālē, tad jau vakariņš un nogurumiņš atkal klāt...
Ceturtdiena, šodiena... iespējams, esat pamanījuši, ka neesmu bijusi uz augstskolas lekcijām Asīzē. Par iemeslu tam ir tas, ka... man nav lekciju! Vai tas tā ir labi, vai ne gluži – grūti spriest, vai man tāpēc ir vairāk brīva laika – ne-e! Un lekcijas nebūs arī nākamajā nedēļā, tad nu man daudz vairāk laiks tam....gada projektam. Šodien atkal itāļu valodā mēs bijām divatā ar Līzbeti, bet ir forši, visu var daudz labāk saprast, pat, ja ar 5.reizi nesaprotu, man tiek atkārtoti paskaidrots līdz saprotu, kas gan nenotiek pārāk bieži, jo es visu vienmēr labi saprotu! (: Pēc itāļu valodas, kas šoreiz nebija pusi laika, bet gan pilnu lekcijas laiku, tātad no 11 – 14, devos pusdienās, pēc tam uz pastu, lai nosūtītu lielu vēstuli (A4 formātā) uz ViA, ar saviem nokārtotajiem, parakstītajiem dokumentiem. Ai, pēc tam neko daudz jau nedarīju, atkal aizgāju uz tām pilatēm, tad nu tagad, tikai ap 8iem vakarā, ierados kojās, bet tā ir gandrīz katru dienu.

Rītdien vai sestdien ir plāniņš aizlaist pavasara iepirkšanās tūrītē – uz Florenci vai tāpat Perudžas veikalus vēlreiz izskatīt, jo laiks kļūst arvien siltāks (ap 20 grādiem) un mans apģērbs arvien nepiemērotāks – pa karstu, pa kaaaarstu man jau kļūst! Tāda doma ir, tad jau manīs kā būs rīt.... ja labs laiciņš, tad viss var labi sanākt! (:

Pavasara sauli aiz loga un sirdīs!

Miss L.