svētdiena, 2010. gada 30. maijs

121.diena

121.diena, svētdiena, 30.maijs.

Pirmā doma. Tik ilgi neesmu rakstījusi, lai, aizbraucot mājās, man būtu kas vēl nedzirdēts un interesants ko stāstīt!
Otrā doma. Tā diez vai būs, un tomēr...

Kā tad pa šīm 3 klusuma nedēļām esmu dzīvojusies?! Jāsaka, ka visas vētras ir pārgājušas – gan paisumi, gan bēgumi – un tagad ir mierīgs bezvēja posms. Pamācos, pasportoju, pa kādam vakaram atpūšos, atkal pamācos, pastaigājos apkārt, mēģinu iepirkties, paskatos konta atlikumu, neiepērkos, baudu sauli no balkona, pasēžu pie datora, paēdu, rakstu e-pastus, nesaņemu atbildes, pukojos, sūtu vēlreiz, pukojos, saņemu atbildes, mazliet smejos, brīžam skumstu, iepazīstu sevi, pukojos, iepazīstu vairāk, smejos, sāku saprast, brīnos, garlaikojos, nevaru visur paspēt, trenēju muskuļus, trenēju prātu, lasu, klausos, stāstu, pārdomāju, spriežu, baidos, niķojos, esmu mierīga, satraucos, aizraujos, sajūsminos, nespēju pieņemt, mēģinu izprast, gaidu, ceru un mīlu...

Miss L.



svētdiena, 2010. gada 9. maijs

100.diena

100.diena.
Ir pagājušas 100 dienas kopš esmu te un, līdzīgi kā to dara ar valdību, jāsāk atskatīties uz to, kas padarīts! Patiesībā gan valdībai parasti šīs pirmās 100 dienas tiek dotas, lai iesildītos un pierastu pie tā, kas notiek, sadalītu darbus, saprastu, kā turpmāk viss būs. Jāsaka, ka man ir bijis diezgan līdzīgi – pirmās 100 dienas pagājušas tā, lai turpmākajās nedēļās es varētu paveikt galveno, kas noslēgumā man jāpaveic – jānoliek eksāmeni itāļu valodā! Šoreiz par akadēmiskajām ambīcijām, nevis iekšējiem mērķiem. Tātad, lai varētu šos divus palielos eksāmenus veiksmīgi nokārtot, no kuriem viens ir jau pēc 3, bet otrs pēc 5 nedēļām, man bija nepieciešamas tieši šīs 100 dienas, kuru laikā varēju pamācīties itāļu valodu, aklimatizēties un veidot attiecības, ko sasummējot, vajadzētu izveidoties tieši tādai videi un apstākļiem, kas man ļautu nokārtot šos eksāmenus un pabeigt savu misiju šeit... khih. Ar tādu iedvesmojošu runu man vajadzētu ķerties klāt mācībām. Cita starpā, pirms vēl biju uzzinājusi, ka šodien ir 100.diena, es jau biju apņēmusies nopietni ķerties klāt mācībām! Turpinot līdzību ar valdību...viņi pirmās 100 dienas adaptējas un tad tik sāk darīt lielos darbus, lai gan, piemēram, Dombrovska valdībai nemaz netika dots šis laiks, tiem lielie darbi bija jādara steidzamā kārtā...man jau arī nemaz tik mierīgs šis sākums nav bijis.

Eh, lai nu kā, darīšu ko varēšu un izdarīšu! (:

Vēl viens iedvesmojošs salīdzinājums manām pirmajām 100 dienām...


































Un milzu sveicie
ns mūsu apbrīnas vērtajām māmiņām, kuras mūsu labā darījušas daudz vairāk kā spējam iedomāties...

Miss L.

pirmdiena, 2010. gada 3. maijs

94.diena

94.diena...jau! Ir pirmdiena, jaunas nedēļas sākums, kopumā varētu teikt, ka diezgan labs sākums. 3.maijs.

Atskatoties secinu, ka sāku rakstīt arvien mazāk. Vai tas nozīmētu, ka mana ikdiena un svētku reizes kļūst interesantākas (šeit domāts: laiku paņemošākas)?! Nu, tā viennozīmīgi nemaz nevar spriest, jo tāda mazā dirnoņa sanāk tikai pa kādai svētdienai, bet pārējo laiku kaut ko jau daros un darbojos.

Ai, visādi ir bijis, daudz kas noticis... BEIDZOT tika pabeigts milzu laiku paņemošais Gada projekts (vairākas diena pēc kārtas pa 13 produktīvām stundām pie datora). Pabeigusi pirmo īsto versiju, devos to izprintēt, tas gan maksāja man diezgan, bet bija to vērts, jo, pēc 59 lapu pārlasīšanas, atradu ne mazums neuzmanības kļūdu, tās veiksmīgi tika izlabotas un darbiņš laicīgi nodots. Tagad tikai aizstāvības runa un prezentācija jāsagatavo, kas šķiet mazākais, tāda maza astīte. Runājot par astītēm, uzreiz nāk prātā ķirzakas... jā, tās te ir atmodušās un, ja mums Latvijā ir vardes, tad te ir ķirzaciņas, kas rušinās zem pērnajām lapām un lien saulītē sildīties. Un ne tikai Perudžā... kopā ar Māri aizbraucām uz Isola Maggiore (Galvenā sala), tā atrodas Trasimeno ezerā, kas ir 3. vai 4.lielākais Itālijā. Lai tur nokļūtu, jābrauc vispirms ar vilcienu mazliet vairāk par pusstundu, tad no piestātnes ar nelielu prāmi uz salu. Un laiks, eh, tas bija burvīgs! Saulīte spīdēja un atspīdēja ezera ūdenī, skaisti! Pati sala maziņa, 20 minūtēs var apiet apkārt, tur brīvi pastaigājas trusīši, ķirzaciņas un fazāni!!! Diezgan interesanta vide, iekārtota arī mazai salai atbilstoša mazā tūrisma infrastruktūra, kas ļāva pietiekoši viegli orientēties.

Vēl šajā laikā ir izveidojies daudz ciešāks kontakts ar čehu meiteni, ar kuru jau februārī mācījāmies itāļu valodas kursos – Katrīnu. Viņa studē medicīnu un iziet praksi Perudžas slimnīcā. Pēc pāris mūsu pasēdēšanām picērijās un arī brīvākā dabā (pilsētas centrā ir lielas kāpnes, uz kurām siltos vakaros sapulcējas ļoti daudz jauniešu, lieki piebilst, ka alkohola lietošana publiskās vietās ir atļauta), viņa mani uzaicināja uz savas 25.dzimšanas dienas mazu svinēšanu viņas kojās, kas atrodas otrā pilsētas pusē. Viņas un manas kojas gan vieno viens G1 autobuss, kas satiksmi manāmi atvieglo. Mans vakars tur sākās ar supergaršīgu zemeņu torti, turpinājās ar šampanieti un noslēdzās ar 6 medicīnas studentēm, viņu medicīnas sarunām, negaidītu jautrību un...bija forši! Ar pēdējo autobusu tiku uz savām kojām, kaut gan tur arī man tika piedāvātas naktsmājas, savā gultiņā, lai cik tā čīkstoša un brakšķoša būtu, tomēr ir labāk... Tā man forši gāja, rītvakar atkal satiksimies un iesim vakariņās abas uz Vidusjūras restorānu-picēriju, solās būt jauki! (:

Šodien atsāku nopietni apmeklēt lekcijas un sporta zāli, kas kādu brīdi veidos manu mazo ikdieniņu. Ai, lai arī citi varbūt nesaskata atšķirību, man tomēr šķiet, ka tās visas lēkāšanas (lasīt: aerobikas) un trenažieru zāles man nāk par labu gan iekšēji, gan ārēji! Lūk, tā! Un arī lekcijas, protams... arī lekcijas. Heh... runājot par skolu, šodien bija diezgan interesanta lekcija, kuru mums novadīja lektors, kas esot arī Asīzes mērs, tikai lekcija nebija par tūrismu Asīze vai ko tādu, bet diezgan konkrēts viesnīcu biznesa praktiskās puses ieskats – autostāvvietu izveide pie viesnīcām, apgaismojums, restorāni un to virtuves, visas svarīgās daļas, kas tajās ietilpst, to plāni utt. Turklāt viņš to stāstīja pietiekoši skaidrā, lēnā itāļu valodā, atkārtoja vismaz 2 reizes un pēc katras tēmas veica kopsavilkumu – man tas nozīmē pilnīgu izpratni par tēmu! (: Ekonomikas lekcijas, gan diez ko interesantas nebija, jo pastāvēja ne tikai tēmas un izpratnes, bet arī valodas barjera... eh, gan jau!
No Asīzes uz vilcienu kopā ar Kristīni skrējām, kopā braucām un vēlāk arī vakariņojām pie viena galda. Īstenībā arī šis kontakts uzlabojas un ir tāda laba sajūta par to!

Un vēl jau arī Roma...mmm. Daudz saules un karstuma (+27), daudz ievērojamu vietu un ēku, un, kas pats galvenais, - daudz mīlestības un romantikas...

Jauns kaķītis mājās...arī tas jauki.

Un vēl tikai 6 nedēļiņas.

Uz tikšanos!

Miss L.